Salīdzinot 2000.gada Tautas skaitīšanas datus ar 2011.gada datiem nākas secināt, ka šo gadu laikā latviešu skaits ir samazinājies par 85’567, savukārt cittautiešu skaits ir samazinājies par 221’445. Šo tendenci Saeimas demogrāfijas apakškomisijā apstiprināja arī LU profesors M. Hazans, kurš atzina, ka cittautiešu dzimstības rādītāji Latvijā ir krietni zemāki nekā latviešu, un cittautieši biežāk nekā latvieši pārceļas uz dzīvi ārvalstīs. Tas ir skaidrojams, galvenokārt, ar cittautiešu nesabalansēto vecuma struktūru. Savukārt cittautiešu augsto emigrāciju varētu skaidrot ar apstākli, ka viņi neizjūt tādu piederības sajūtu Latvijai, kā to izjūt latvieši. Latvieši, kuri dodas strādāt uz ārvalstīm nereti pēc noteikta perioda atgriežas dzīvot un strādāt Latvijā. Ņemot vērā, būtisko emigrāciju pēc pievienošanās Eiropas Savienībai kopumā latviešu skaits šo gadu laikā ir sarucis vien par 6,24%.
Daudzi iebildīs, ka tā nevar būt patiesība, jo novērojumi liecina, ka reģionu pilsētās un laukos latviešu skaits kopumā un jo sevišķi jauniešu skaits ir ievērojami sarucis. Viņiem ir taisnība, bet šo reģionu pieredzi nevar attiecināt uz kopējo situāciju. Pie vainas šādai parādībai ir divas tendences. Pirmā, ka diemžēl iepriekšējos desmit gadus ir notikusi monocentriska attīstība. Rīgā un Pierīgā atalgojuma līmenis ir augstāks un darba vietu skaits lielāks nekā vidēji valstī, tāpēc ļoti daudzi latvieši ir pārcēlušies tieši uz iepriekš minētajām vietām (Rīgas rajonā latviešu skaits 10 gadu laikā ir pieaudzis par ~24’000 (+26,41%). Savukārt tie darbaspējīgie iedzīvotāji no attālākajiem Latvijas reģioniem, kuri ir bez darba un nav pārcēlušies uz Rīgu vai Pierīgu ir izceļojuši uz ārvalstīm. Otrā tendence ir tā, ka Latvijas reģionos un pilsētās īpaši strauji ir samazinājies cittautiešu skaits. Piemēram, bijušajā Balvu rajonā cittautiešu skaits desmit gadu laikā ir sarucis par vairāk nekā 40,3%.
Spilgts piemērs šai parādībai ir Daugavpils. 2000.gadā Daugavpilī dzīvoja 18’393 latvieši, bet 2011.gadā Daugavpilī dzīvoja jau 18’447 (par 54 latviešiem vairāk). Savukārt 2000.gadā Daugavpilī dzīvoja 96’872 cittautieši, bet 2011.gadā vairs tikai 74’865 (par 22’007 cittautiešiem mazāk). Rezultātā atsevišķu reģionu iedzīvotāji novēro, ka, piemēram, Daugavpilī vai bijušajā Valkas rajonā kopējais iedzīvotāju skaits ir acīmredzami sarucis.
Ja aplūkojam dzimušo un mirušo latviešu skaitu konkrētajā gadā, tad pēdējos piecos gados latviešu skaits vidēji ir samazinājies par aptuveni 1200 latviešiem gadā, tai pat laikā cittautiešu skaits ir samazinājies vidēji par aptuveni 7800 katru gadu. Tas ļauj secināt, ka pēdējos desmit gados latviešu skaits ir tikai nedaudz sarucis zemās dzimstības dēļ, bet galvenokārt samazinājums ir uz emigrācijas rēķina. No aptuveni 86’000 lielā latviešu sarukuma starp Tautas skaitīšanām, tikai aptuveni 12’000 liels ir samazinājums nepietiekamās dzimstības dēļ, pārējie ir devušies emigrācijā. Svarīgi ir, ka valsts saglabā iespēju, ka kādu dienu šīs latviešu ģimenes atgriezīsies un iespējams kuplākā skaitā nekā aizbrauca.
Ņemot vērā, ka latviešiem ir sabalansēta dzimstības struktūra, tad valsts atbalsts demogrāfijas veicināšanai ir ļoti nepieciešams, lai latviešu tauta neturpinātu lēnām sarukt, bet pieaugt, jo izaicinājums nav tikai negatīvais dabiskais latviešu pieaugums, bet arī latviešu emigrācijas sekas un straujais cittautiešu samazinājums. Ja izdotos panākt pozitīvu latviešu dabisko pieaugumu un panākt vismaz daļēju latviešu reemigrāciju atpakaļ uz Latviju, tad tuvākajos desmitos gadus kopējais iedzīvotāju skaits var samazināties, bet latviešu skaits pieaugs.
Augstāk aprakstīto demogrāfisko izmaiņu dēļ Latvijas pilsētas un novadi desmit gadu laikā ir kļuvuši latviskāki latviešu īpatsvars ir palielinājies vidēji par 4,3% (skat. 4.attēlu). Piemēram, 2000.gadā Rīgā latvieši bija 41%, bet 2011.gadā jau 46,33% (+5,33% īpatsvara pieaugums), savukārt Jelgavā 2000.gadā latvieši bija 50,97%, bet 2011.gadā jau 58,47% (+7,5% īpatsvara pieaugums). Līdzīgas tendences ir novērojamas arī citās pilsētās. Ja pirms desmit gadiem tikai divās no septiņām lielajām pilsētām latvieši bija vairāk par 50% (Jelgavā - 50,97% un Ventspilī - 51,58%), tad šobrīd četrās no septiņām lielajām pilsētām latviešu skaits pārsniedz 50% no iedzīvotāji skaita (Jelgava - 58,47%; Jūrmala - 53,28%; Liepāja - 55,21%; Ventspils - 56,89%). Ir sagaidāms, ka, ja nenotiks būtiskas izmaiņas, tad līdz 2020.gadam latviešu skaits50% robežu pārsniegs vēl divās pilsētās - Rīgā un Rēzeknē. Ap 2020.gadu starp lielajām pilsētām latvieši kā minoritāte būs vien Daugavpilī.
Secinājumi:
• Ja valsts turpinās īstenot un stiprinās ģimeņu atbalsta pasākumus, tad var prognozēt, ka nākamajos gados latviešu skaits pieaugs.
• Cittautiešu skaits (tsk. PSRS okupācijas gados ieceļojušie) turpmākajos gados turpinās samazināties zemās dzimstības un augstās emigrācijas dēļ.
• Kopējais iedzīvotāju skaits visdrīzāk turpinās samazināties līdz latviešu dzimstības rādītāji spēs kompensēt straujo cittautiešu skaita samazinājumu Latvijā.
• Valstij būtu nepieciešams no monocentriskas attīstības pāriet uz policentrisku attīstību, lai izlīdzinātu sociālo plaisu starp Rīgas apkārtni un pārējo Latviju. Ja vidējais atalgojums visos valsts reģionos būtu līdzīgs, tad var prognozēt krietni lēnākus emigrācijas tempus nākamajos gados.
• Lai samazinātu kopējo iedzīvotāju skaita sarukumu un veicinātu latviešu skaita pieaugumu valdībai būtu jāīsteno pasākumi latviešu reemigrācijas veicināšanai.
• Ja nenotiks negatīvas izmaiņas valsts attīstībā, tad var prognozēt, ka tuvākajos desmit gados latviešu īpatsvars novados un pilsētās turpinās pieaugt. Līdz 2020.gadam latviešu īpatsvars 50% robežu pārsniegs Rīgā un Rēzeknē.