Lai arī publiskajā telpā arvien vairāk izskan viedokļi par nepieciešamību specializēties, tiecoties uz ražošanu ar augstu pievienotu vērtību, piemēram, radot produktus, kuru tapšanā izmantotas pašas modernākās tehnoloģijas, ir jāapzinās, ka gudra specializācija ietver diversifikāciju. Vienkārši sakot, tas nozīmē, ka papildus ražošanai un augstām tehnoloģijām, nevajadzētu aizmirst arī par citām nozarēm, tai skaitā tradicionālajām tautsaimniecības jomām, kuras var attīstīt, izmantojot pieejamos dabas resursus. Nenoliedzami viens no šādiem, jāsaka, retajiem dabas resursiem, kas Latvijā ir pieejams, ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Tas ir pietiekami vienkāršs resurss, kuru, efektīvi izmantojot, var celt Latvijas attīstību un sekmēt tautsaimniecības konkurētspēju.
Jāatzīst, ka lauksaimniecības zemes izmantošanas efektivitātē aizvadītajos gados ir sperti plaši soļi, tie, kas pabraukās pa Latvijas laukiem, man piekritīs, ka pat ar neapbruņotu aci ir redzams, ka attīstības iespējas laukos nebūt nav izsmeltas. Par to liecina vispārzināms fakts, ka Latvijas ekonomika, tai skaitā darba vietas, joprojām, un, domājams, arī parskatāmā nākotnē, ir koncentrētas Latvijas galvaspilsētā, savukārt reģionu vienmērīga attīstība paliek tikai un vienīgi politiskajā dienas kārtībā kampaņveidīgi. Lauki turpina nīkuļot, savukārt cilvēki aizbrauc labākajā gadījumā uz nosacīti lielajām Latvijas pilsētām, sliktajā - emigrē uz citām Eiropas valstīm, ar galveno mērķi - atrast darbu. Laukiem tas nozīmē mazāk cilvēku, līdz ar to neattīstītu infrastruktūru, piemēram, esam spiesti slēgt dažādas sabiedriskās iestādes - skolas, kultūras namus, teātrus. Diemžēl šie biezi vien ir neatgriezeniski lēmumi.
Protams, es neesmu naivs iedomājoties, ka lauksmainiecība atrisinās visas reģionu problēmas un aicinu arī Latvijas reģioniem aktīvi pievērsties industralizācijas attīstībai, uzskatu, ka arī ar lauksmainiecību var radīt pietiekoši daudz tik vajadzīgās darba vietas. Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir lauksaminiecības zemes efektīvāka izmantošana. Te arī ir vietā jautājums - cik efektīvi mēs, latvieši, spējam izmantot šo dabas resursu un, vai tiešām ir jābaidās no tā, ka lauksaimniecības zeme nonāk arī ārvalstu pilsoņu rokās?
No ekonomikas teorijas mēs zinām, ka ārvalstu investīcijas ekonomikas attīstībai parasti nes labumu. Proti, valstī tiek iepludināta nauda, ar kuras palīdzību tiek radītas darba vietas un celts iekšzemes kopprodukts. Zinot situāciju laukos, visticamāk, ir visai augstprātīgi teikt, ka Latvijai būtu jāierobežo ārvalstu investīcijas un zināšanas, kas palīdzētu attīstīties lauksaimnieciskajai ražošanai. Tieši tāpēc samērā loģisks šķiet arguments, kāpēc gan attiecībā uz lauskaimniecībā izmantojamo zemi gribam radīt jaunus noteikumus un virzīties uz tirgu ierobežojošiem risinājumiem, tādējādi zināmā veidā kropļojot konkurenci.
Cita lieta, protams, ir fakts, ka jebkurai valstij, arī Latvijai, ir jāseko līdzi tam, ko jebkurš investors šeit īsti dara. Nesen pats biju laukos un runāju ar vairākiem lauksamniekiem, un viņu teiktais liek aizdomāties. Proti, ir pavisam reāli piemēri, ka ārvalstnieki nopērk zemi, pārsolot vietējo lauksaimnieku un pēc tam šo zemi iznomā laviešu zemniekam. Dzirdēju arī stāstu par to, kā latvieši strādā Īrijā, lai nopelnītu naudu un to vēlāk ieguldītu, atpērkot zemi no ārvalstniekiem savas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības paplašināšanai (blakus savam īpašumam), bet nu jau par vairākas reizes lielāku cenu. Šādi un vēl citi līdzīgi piemēri neapšaubāmi liek ieklausīties arī tajos, kas ir pret zemes tirgošanu ārvalstniekiem.
Tomēr, paturot prātā iepriekš teikto, domāju, ka patiesība kā vienmēr ir kaut kur pa vidu. Proti, uzskatu, ka ārvalstu investīcijas Latvijā ir nepieciešamas un lauksaimniecība nav izņēmums. Uzņēmējdarbībā, tai skaitā lauksaimniecības ražošanā, nevaram atļauties pieņemt emocionālus lēmumus, visticamāk, arī tādus kā visas lauksiamniecības zemes saglabāšana tikai vietējo rokās. Tieši tāpēc sabiedrības biedēšanai ar ārvalstu investoru ienākšanu Latvijas laukos neredzu pamatu. Saglabājot lauksaimniecības ražošanu nelielās viensētās, kā tas ir lielā daļā saimniecību, varbūt kādu laiku laukos izdzīvosim, bet par attīstību runāt ir grūti. Tāpēc neredzu problēmu, ja Latvijas laukos rodas spēcīgas saimniecības, tai skaitā ar ārvalstu investoru palīdzību, kas rada jaunas darba vietas un attīsta apkārtējo infrastruktūru.
Kā panākt lai investori darbotos Latvijas valsts, tai skaitā lauku attīstības interesēs, ir sarežģīts jautājums, kas vairāk ir Latvijas juristu kompetence. Mans ieteikums būtu, cik to pieļauj likumdošanas normas, domāt par nosacījumu izstrādāšanu lauksaimniecībā izmantojamās zemes apstrādei, uzturēšanai, tālākai iznomāšanai un pārdošanai, kā arī saimnieciskās darbības veikšanai kopumā, ja to iegādājas ārvalstu investors. Protams, tas jādara gudri, jo, esmu pārliecināts, ka jebkuri ierobežojumi, tai skaitā apgrūtinājums ārvalstu pilsoņiem pirkt zemi Latvijā, nav tas labākais līdzeklis, kā sasniegt mērķi. Diemžēl prakse rāda, ka aizliegumi ne vienmēr strādā, un parasti tiek atrasti veidi, kā tos apiet.