Ekspertiem dažādi viedokļi par argumentāciju, kāpēc finansēt kultūru

Un palūkojiet tik, kas sēž zālē: vienas vienīgas činavnieces. Mirdzošām acīm raugās priekšniecēs, kuras `argumentēti diskutē`.

Visas tādas valsts činavnieku un ierēdņu runas par kultūru ir pupu mizas. Līdz tam brīdim, kad valdošais slānis pēc vairāk nekā 20 gadiem beidzot varbūt spēs definēt valsts pastāvēšanas mērķi. Pašlaik to neviens nespēj, - par to varam pārliecināties kaut vai intervijās Kaimiņa "Suņu būdā". Cerība uz labo pusi radās, ka nacionāļi pirmoreiz vēsturē (!) pēc neatkarības atgūšanas uzņēmās savu pirmo un galveno pienākumu, kuru līdz tam bija ignorējuši - vadīt kultūras ministriju. Bet vai to spēs ierēdne? Ar kādu ideoloģiju? Ar kādu mērķi? Pašlaik tas viss vēl ir miglā tīts... Pašlaik ir sajūta, ka kultūras ierēdņi sākuši trakot, tas jūtams, piemēram, Kultūrkapitālā - nav svarīgs projekta saturs, svarīgs ir noformējums, izskats, burta ievērošana vai neievērošana, atrakstīšanās ("projekts ir mazāk aktuāls"), vienkārši ķeršana "uz muļķa" u.t.t. Galvenās pašlaik ir galdauta bārkstis, to garums un krāsa, nevis būtība - kas ir uzlikts uz galda. Tātad vēlreiz: kāda ir valsts pastāvēšanas jēga? - uz šo jautājumu "Suņubūdā" būtu jāatbild VISPIRMS, - katram, kurš pretendē uz kādu nopietnu amatu valsts pārvaldē. Manuprāt valsts attīstībai tas ir daudz svarīgāk nekā Āboltiņas un Maizīša organizētās "pielaides".

Saprotams, lai aut kas notiktos - ir nepieciešams kaut kāds resurss. Bet ir infantils/retorisks jautājums - vai par naudu pirkta kultūra - ir kultūra? Vai es saņēmis 1000 eur būšu kļuvis kulturālāks? Pieklājīgāks, varbūt, bet vai kulturālāks? Nez kāpēc man nāk prātā līdzība ar ielas meitām? Vai par naudu pirkta tuvība ir mīlestība? Kultūra, manuprāt, ir sistēmiski, profesionāli, ilgtermiņam nesavtīgi gatavota substance, kura kā labu mēslojumu augam - lēnām uzsūc auditorija. Uzsūc, frakcionē, absorbē, pārstrādā - un 'augiem 'rodas spēks dzīt asnus. Kopš esam nonākuši "tirgus ekonomikā", kad katrs mākslinieka pat nejaušs troksnītis biksēs tiek aizsargāts ar autora tiesībām - runāt par pietiekamu kultūras daudzumu sabiedrībai ir grūti. Jo filozofija mainās. Ja reiz es maksāju salīdzinoši lielu naudu, tātad, mani aizstāv PTAC. Un man ir tiesības uz produktu, kas apmierina manas vajadzības, un VISS. Ko es ar to gribēju teikt? Ja 'kultūra' ir prece - tā ir viltus mīla. Kā ielas meita. Ja tiek prasīts finansējums kultūrai 'ielas meitai' - nekāds daudzums naudas nesniegs rezultātu. Un process ir lēns. Patiesībā - kultūra nenāk no operas solistiem vai vecmeistaru gleznām. Kultūra nāk no MĀTES. Tas nozīmē, ka tad, kad krietni finansētais kultūras produkts būs aizķēries MĀTĒ, tikai pēc vismaz 20 gadiem tas dabīgi iedzims bērnā. Tādēļ esiet tālredzīgi, pirms daliet naudu !!!

......Pēc kultūras ministres domām, sabiedrības izpratne par kultūru ir ļoti primitīva. "Ja gribam, lai cilvēki saprot pētījumu rezultātus, ir nopietni jāinvestē izglītībā. Tikai tad, ja cilvēkiem būs pieredze bagātināties un augt kultūrā, viņi sapratīs, par ko mēs runājam," paskaidroja ministre, norādot, ka izglītībā Latvijā ir problēmas.......... Latviešu kultūra kopš sen seniem laikiem ir veidojusies no sabiedrības apakšas, nevis kā šodien ar neizglītotu ‘kultūras darbinieku’ darbību no augšas. Nenoliedzami ir kultūras darbinieki, kuri pašaizliedzīgi mēģina glābt to kuru valsts vadība ‘no augšas’ iznīcina un dekonstruturē uz mākslīgi radītu pilsētnieku kultūru, kāda kultūra ir vairāk ‘izklaide’, ka kultūra. Kā var pastāvēt kultūra valstī, kas padzen 300,000 vai vairāk no iedzīvotājiem uz ārzemēm, bet kuru pārpalikumu politologi mudina par katru cenu ‘balsot’ par nekulturālu valdību? Kad latvieši atteiksies balsot par primitīvo valdību, tas būs pirmais solis, kops labi ilga laika latviešu kultūras atdzimšanā.