Iespējamais gāzes konflikts starp Krieviju un Ukrainu skaidrāk nekā jebkas cits parāda, ka Eiropai jārīkojas kopīgi un jākļūst mazāk atkarīgai no ārējiem enerģijas piegādātājiem. Tieši tāpēc Krievijas–Ukrainas sarunas par gāzi šo piektdien Berlīnē vadīs Eiropas Savienība, nevis atsevišķas dalībvalstis.
Taču "Eiropas Enerģētikas savienības" ideja, ko tagad atbalsta daudzas valdības un eksperti, nozīmē ko vairāk. Tā ir ne tikai drošība un oficiāla koordinācija, bet arī jauna attieksme, kas liek atbrīvoties no dažiem veciem ieradumiem un kopīgi strādāt ar jaunu pieeju visiem jautājumiem, kas saistīti ar enerģētiku: klimata pārmaiņām, konkurencei un darba vietu radīšanai.
Pirmkārt, tā ir solidaritāte un uzticēšanās citām ES dalībvalstīm. Valdībām jāizveido kopīgas plānošanas procedūras, kas ļautu rīkoties neparedzētās situācijās un kopīgiem spēkiem pārvarēt krīzes.
Otrkārt, tā ir patiesa koordinācija. Katra valsts var izvēlēties enerģijas avotus, ko tā izmanto vai neizmanto, un tas ir normāli. Bet enerģētikas savienība nozīmē, ka neviena valdība neiesniedz parlamentā likumu, kurš krasi mainītu valsts enerģētisko sistēmu, iepriekš nekonsultējoties ar partneriem par to, kāds iespaids tam būtu uz pārējo valstu enerģētikas sistēmām, un neiesaistot pārējos visā procesā līdz pat projekta ieviešanai. Saprotams, ka nevienam nebūtu veto tiesību, taču šāda koordinācija palīdzētu izvairīties no traucējumiem un uzlabotu drošību.
Treškārt, tās ir kopīgas investīcijas. Valdībām būtu jāsaskaņo savas investīciju programmas un nosacījumi daudz vairāk nekā tas notiek šobrīd, lai sniegtu skaidrību un drošību investoriem. Iemesls ir vienkāršs: labi strādājošā enerģētikas sistēmā ārkārtīgi svarīga nozīme ir rūpīgi izstrādātai, drošai un stabilai infrastruktūrai.
Ceturtkārt, tā ir īsta enerģētikas tirgus izveide. Tas nozīmē, ka valdībām jābeidz traucēt tirgus darbība ar mākslīgiem pasākumiem, kuru mērķis ir savu tirgu un uzņēmumu aizsardzība. Turklāt valdībām jāizveido labākie iespējamie apstākļi investīcijām, vienlaikus parūpējoties par neaizsargātajiem patērētājiem.
Piektkārt, tā ir viedokļu saskaņošana. Kad iesaistāmies sarunās par lieliem enerģijas piegādes līgumiem, tas jādara kopīgi, kā jau ilgi tiek darīts sarunās par starptautiskajiem tirdzniecības līgumiem. Nav iemesla, lai ar enerģētiku būtu citādi, gluži otrādi, tā ir vēl svarīgāka. Situāciju labi ilustrē skumjās dalībvalstu nevienprātības izpausmes saistībā ar projektu Southstream. Par to būtu jānotiek Eiropas līmeņa debatēm, kas beigtos ar vienošanos un mandātu Eiropas Komisijai vest sarunas visas ES vārdā. Jebkura šaurāka mēroga sadarbība noved pie neapmierinoša rezultāta.
Lai to visu paveiktu, nav jāmaina ES līgumi, pietiek grozīt dažus Eiropas likumus. Laika atlicis maz, ir jārīkojas.
sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā