Pirmkārt, tās ļaus izvērtēt, kas ir noticis ar tā saukto oligarhu partiju politisko mantojumu pašvaldību līmenī. Pēc Tautas partijas un LPP/LC pašlikvidēšanās daudzi no šo partiju sarakstiem ievēlētie pašvaldību deputāti un vadītāji nonāca izvēles priekšā - pievienoties kādai no esošajām partijām vai veidot jaunus reģionos bāzētus politiskos spēkus. Ņemot vērā, ka kandidātu saraksti CVK ir jāiesniedz līdz 22. aprīlim, partijām vēl ir iespējas uzrunāt vietējos līderus un aicināt tos pievienoties kādai no Saeimā pārstāvētajām partijām. Politiķi nenoliedz, ka šādas sarunas notiek, bet par to iznākumu runāt nevēlas. Te jāņem vērā arī tāds faktors kā politiskā greizsirdība. Diez vai daudzi esošo partiju reģionālo organizāciju biedri ir gatavi ar sajūsmu savos sarakstos iekļaut kādu, piemēram, Tautas partijas bijušo biedru, tikai tāpēc, ka viņš ir saņēmis vēlētāju atbalstu kādās no iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām. Līdz ar to var prognozēt, ka liela daļa nu jau nepastāvošo varas partiju biedru pašvaldību vēlēšanās izvēlēsies startēt jaundibināto vai reanimēto reģionālo partiju sarakstos. Par šo sarakstu konkurētspēju var diskutēt, taču vairāku iepriekšējo pašvaldības vēlēšanu rezultāti ir pierādījuši, ka reģionālās «mazpartijas» ir sekmīgs varas iegūšanas instruments ne vienā vien pašvaldībā. Tas gan biežāk bija vērojams pirms administratīvi teritoriālās reformas veikšanas, kad Latvija bija sadrumstalota vairākos simtos sīku pašvaldību un ne vienā vien pagastā deputāta mandātu ieguva kandidāti no sarakstiem ar anekdotiskiem nosaukumiem.
Jautāts par reģionālo partiju izredzēm, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) izpilddirektora vietnieks M. Kučinskis ir piesardzīgs, pēc viņa domām, visu izšķirs personības jeb reģionālo partiju līderi un varas partiju pieaugošā mazspēja. Uz uzvaru vietējie saraksti varot pretendēt Valmierā, Valkā, Rūjienā, Salacgrīvā, Ogrē, Jēkabpilī, Liepājā, Ventspilī un daudzviet citur. M. Kučinskis pieļauj, ka reģionu partijas varētu kļūt par gaidāmo pašvaldību vēlēšanu uzvarētājām. Te likumsakarīgi ir uzdot nākamo jautājumu - kas notiek pēc tam. Viena no politikas kuluāros bieži apspriestajām versijām ir reģionālo partiju konsolidācija un jaunas nacionālā līmeņa partijas izveide. Izklausās pārliecinoši un pavisam ticami, ja vien... Ja vien runas par spēcīgas reģionos bāzētas partijas izveidi nebūtu skanējušas teju pirms katrām pašvaldību vēlēšanām. Parasti tā bija zīme, kas liecināja par nacionālā līmeņa varas vājumu un pašvaldību līderu neapmierinātību ar valdības lēmumiem. Savukārt galvenais iemesls, kas bremzēja šādas partijas izveidi, bija pretrunas pašu pašvaldību starpā, tām bija pārāk dažādas intereses, un, pavisam ciniski runājot, tās bija lēti «nopērkamas», piemēram, uzliekot skolai jaunu jumtu. Šoreiz situācija ir citāda. Valsts varas līmenī var runāt par politisko paaudžu maiņu, reformu plāniem, savukārt pašvaldību līmenī izlemjamo jautājumu loks ir palicis turpat vai nemainīgs. Noteikti jāpiemin arī kāds subjektīvs faktors. Daudzi vietējie līderi savu politisko kapitālu ir krājuši tieši kā pašvaldību vadītāji un nez vai ir motivēti uzņemties kādas nozares vadīšanu valsts mērogā. Pavisam maz ir tādu reģionālo līderu, kuri, veidojot politisko karjeru nacionālajā līmenī, ir guvuši vēlētāju atzinību, pretēju piemēru ir krietni vien vairāk.
Nu dažas atziņas par Rīgas domi. Pašreizējā RD valdošā koalīcija ir komfortablākais politiskais veidojums Rīgā pēdējos 20 gados. Tajā nav redzamu pretrunu, tas pragmatiski izmanto Rīgas budžeta radītās iespējas, finansējot dažādas sociālās ievirzes programmas, piemēram, valdības pārstāvju kritizēto bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā pensijas vecuma rīdziniekiem un skolēniem. Neraugoties uz korupcijas skandāliem dažādās RD struktūrvienībās, koalīcijas realizētā pragmatiskā populisma politika nes savus augļus. Dažādu socioloģisko aģentūru aptaujas rāda, ka atbalsts RD vadībai ir ļoti augsts. Daudziem par pārsteigumu RD priekšsēdētājs N. Ušakovs tiek pozitīvi vērtēts arī latviešu auditorijā. Vēl vairāk - N. Ušakovu par labāko mēra amata kandidātu uzskata arī ne mazums vēlētāju, kuri aptaujās sola balsot par citām partijām. Tas notiek, par spīti viņa publiski paustajam atbalstam krievu valodai kā otrai valsts valodai. Laikam te nevietā būtu runāt par tautas īso atmiņu, identitātes krīzi vai citām jaukām lietām ar izteikti moralizējošu piegaršu. Sen jau pierādīts, ka Latvijas vēlētāju izvēle Saeimas un pašvaldību vēlēšanās ir krasi atšķirīga. Pašvaldību vēlēšanās partiju ideoloģijai ir visai nosacīta loma, daudz lielāka nozīme ir priekšstatiem par domes darbu, līderu komunikācijas prasmēm un arī latviešu nekad līdz galam neizrunātajam sapnim par kreiso politiku.