Godmanis: Kā glābj eiro, eirozonu un kā tas iespaido un iespaidos Latviju

Sākumā jātiek skaidrībā - ko glābj un kas glābj.

Glābj eiro un eirozonu.

Ko tad nozīmē eiro sabrukums vai eirozonas izjukšana, ko tik "izmisīgi pareģo " daļa ekonomistu pasaulē un Latvijā ?

Pirmkārt,  tas nav viens un tas pats. Eiro sabrukums būtu tad, ja šīs valūtas kurss sāktu strauji un nenovēršami krist. (pret citām valūtām).

Pirmkārt, tas izsauktu strauju cenu celšanos precēm, pakalpojumiem eirozonā un arī Latvijā. (ja lats paliek piesaistīts eiro un krīt tam līdz.)

Otrkārt, cilvēkiem, vēloties samainīt eiro (vai tam piesaistīto latu) pret ASV dolāru, Šveices franku vai pat Krievijas rubli (un citām pasaules valūtām) būtu jāmaksā vairāk eiro (vai latu) nekā tagad.

Šāds  eiro sabrukums notiktu tad ,ja zināmu apstākļu dēļ eiro daudzums apgrozībā strauji pieaugtu. Tas iespējams pamatā ir tikai tad, ja Eiropas Centrālā banka (ECB), dažādu iemeslu spiesta, sāktu lielā daudzumā drukāt jaunus eiro (nevienam citam nav tiesības to darīt) un laistu tos apgrozībā, piešķirot kredītus komercbankām, kuras tālāk kreditē  privātos uzņēmumus un valdības u.c. 

Ja  Eirozonas dalībvalstis tam piekrīt (lēmumus pieņem ECB padome un valde, kuras veido eirozonas valstu atbildīgi pārstāvji) tad eiro vērtība krīt.

Taču tas nenozīmē eirozonas tūlītēju sabrukšanu.

Eirozonas sabrukums būtu tad, ja dažādu iemeslu dēļ šīs zonas dalībvalstis paziņotu ,ka tās atsakās no eiro kā kopējās valūtas un atgriežas  pie savām nacionālajām  valūtām (Grieķija pie drahmas, Vācija pie vācu markas utt.).

Pie kam, atsakās  gan tās valstis, kas ir nonākušas pirms maksātnespējas stāvoklī (kā Griekija,  u.c.), gan tās, kas vairs negrib finansiāli glābt citas eirozonas dalībvalstis (Vācija u.c.).

Kāpēc līdz šim nav noticis ne viens un ne otrs?

Un vai tas ,ka tiešām tiek runāts ar atsevišķu valstu (Grieķijas)  iziešanu (vai pat izslēgšanu) no eirozonas (skat.Merkeles un Sarkozi u.c. publiskos izteikumus) nozīmētu eirozonas sabrukšanu (ja Griekijas IKP ir   apmēram tikai 2,3 % no ES kopprodukta )?

Kāpēc tomēr visas Eirozonas valstis maksimāli cenšas novērst gan pirmo, gan otro procesu?

Eirozonas un ES  banku  glābšana, ekonomikas stimulācija un iekšējā  devalvācija.

Uzreiz pēc Lehman  Brothers kraha, kas iniciēja  globālo finansu krīzi, veselai virknei Eiropas bankām (t.sk. lielākajām, kuras pieņemts saukt  sistēmiskām bankām) draudēja gan maksātnespēja, gan bankrots.

Maksātnespēja draudi izpaudās tā,ka bankām sāka strauji pietrūkt skaidras naudas, lai to izmaksātu saviem noguldītājiem (kuri nervozi sāka "skriet’" uz bankām pēc savas naudas), respektīvi  bankām sāka pietrūkt likviditātes, jo tās tik strauji nespēja pārvērst savus aktīvus (iepirktos vērtspapīrus, kredītus u.c.)skaidrā naudā.

Lai nepieļautu maksātnespējas iestāšanos komercbankām, ECB sāka īstenot pastiprināto kreditēšanas atbalsta politiku(enhanced credit support policy ), piešķirot komercbankām aizdevumus skaidrā naudā , pretī pieņemot par ķīlu banku mazāk likvīdus ( t.i. ne ātri pārvēršamus skaidrā naudā) aktīvus .

Turklāt ECB nenoteica kopā bankām izsniedzamo kredītu apjoma limitu bet gan aizdevumu ilgumu  līdz vienam gadam. Glābjot komercbanku likviditāti, ECB arī būtiski samazināja likmi procentiem (no 4,25% 2008.g.septembri līdz 1% 2009.g. maijā), par kuriem šo naudu tā  bankām aizdod.

Latvija nebija un nav eirozonas valsts .Tāpēc Pareks banku nevarēja šādā veidā izglābt, jo  Latvijas Bankai (LB) nebija tik lielu  eiro rezervju, lai tā viena pati spētu uzturēt Pareks likviditāti (noguldītāju  prasības pret banku pamatā bija tieši  eiro un ne latos) .Tiesa  gan,  pašos  krīzes pirmsākumos LB bija aizdevusi Pareks bankai likviditātes uzturēšanai (ap  200 milj.eiro), ņemot par ķīlu Latvijas Valdības agrāk tirgū izlaistās parādzīmes 

Tāpēc Latvijas valdība bija spiesta Pareks banku nacionalizēt un izmantot jau citus tās likviditātes uzturēšanas mehānismus (SVF un EK aizdevumu).

Kritiskajā 2009.g. ECB pieņēma  ķīlas no eirozonas komercbankām jau par vairākiem simtiem miljardu  eiro . Kā ķīlas ECB pieņēma arī daudzu eirozonas valdību parādzīmes( ne tikai Grieķijas, Portugāles u.c. bet arī Francijas, Vācijas u.c.)

Taču ar ECB ārkārtas rīcību vien nepietika, jo veselai virknei lielo komercbanku eirozonā draudēja arī bankrots, jo tās bija sapirkušas "saindētos" amerikāņu vērtspapīrus (kā, piemēram, Hyporeal Kredite banka Vācijā, Royal Bank of Scotland Lielbritānijā, Fortis banka Beļģijā un Holandē utt., u.c.). Savukārt Īrijā galvenajām bankām draudēja bankrots, jo tās bija „iekritušas”, finansējot vietējo nekustamā īpašuma "burbuli."

Tad pēc kopēja Eiropas Padomes (EP) lēmuma 2011.g.oktobrī  sistēmisko eirozonas komercbanku glābšanā iesaistījās eirozonas dalībvalstu valdības, vai nu pilnībā, vai daļēji nacionalizējot "iekritušās" komercbankas, un guldot tajās kapitālu, "svaigas" naudas veidā. Arī Latvijas valdība 2009.g.novembrī rīkojās atbilstoši EP lēmumam.

Tā kā eirozonas valdībām nav savu naudas rezervju (piemēram, Norvēģijai, vai Krievijai), tad nauda banku glābšanai tās ņēma, palielinot savu valdību parādu, tas ir emitējot un finansu tirgū pārdodot jaunas valdības parādzīmes.

Tā kā kopējā valdību ieguldītā nauda sniedzās vairākos simtos miljardu eiro, tad  eirozonas dalībvalstu valdību (kuras glāba savas bankas) parāds strauji pieauga un pārsniedza jau Māstrihtas kritēriju noteikto 60% no IKP līmeņa. (70-80 % pat Vācijā, Francijā u.c.).

Latvijas valdībai  jau pirms krīzes ( 2008.g. martā) neizdevās pārdot starptautiskajā finanšu tirgū pilnībā savas parādzīmes . Vēlāk  2008.g. jūnijā procentu likme, ko prasītu par šīm parādzīmēm „uzskrēja stāvus debesīs” (līdz pat 10 % virs Vācijas parādzīmju likmes ). Tāpēc Latvijas valdība nevarēja glābt Pareksa bankas maksātspēju (un tai sekojošo bankrotu), pārdodot savas parādzīmes starptautiskā finansu tirgū, kā to darīja eirozonas valstu valdības.

Tāpēc Latvijas valdībai, uzreiz (mēneša laikā pēc Pareks bankas nacionalizācijas) bija jāgriežas jau ar lūgumu pie SVF un EK pēc tiešas palīdzības, lai saņemtu aizdevumu, ko ieguldīt nacionalizētās bankas depozītos un kapitālā, nepieļaujot tās maksatspēju un bankrotu. Tiesa, šo aizdevumu Latvijas valdība saņēma par daudz zemākiem procentiem (ap 2,5%), nekā tai nāktos maksāt finansu tirgū.

Taču kopējā "maksa" par šādas tieša aizdevuma saņemšanu Latvijas valdībai  bija attiecīgās 3 gadu aizdevuma programmas noslēgšana ar SVF un EK un (pats galvenais)  tās izpildīšana.

Ar ECB un valdību ārkārtas pūlēm „ugunsgrēks” eirozonas banku sistēmā tika nodzēsts (ārpus eirozonas ES valstīs: Ungārijā, Rumānijā un Latvijā to nodzēsa ar SVF un EK tiešo kredītu palīdzību).

Ekonomikas stimulācija un iekšējā ienākumu devalvācija

Taču tad, kad visas sistēmiskās komercbankas Eiropā tika paglābtas no maksātnespējas un bankrota , tās tomēr neatsāka  reālās ekonomikas kreditēšanu. Nodrošinoties pret iespējamām tālākām finansu krīzes izpausmēm , komercbankas  lielu daļu no ECB aizņemtās naudas (ko nebija vairs jāizmaksā „nervozajiem „noguldītājiem) ieguldīja  atpakaļ ECB  dažādu depozītu veidā.

Financiāli tas nebija un nav izdevīgi komercbankām (jo ECB 2009.g. un arī tagad aizdod naudu par 1% , bet maksā par depozītu tikai 0,25%). Taču, lai bankas  būtu likvīdas (ar skaidrās naudas nodrošinājuma rezervi) tās  izvēlējās un arī tagad izvēlas turēt daļu naudu ECB ( t.i. drošībā).

Tādējādi, bankas vismaz  īstermiņā nodrošinājās pret  finansu krīzes iespējamiem triecieniem nākotnē eirozonā, taču šāda banku rīcība būtiski pasliktināja reālās ekonomikas (biznesa) stāvokli .

Turklāt, Eirozonas komercbankas aktīvi iesaistījās (tāpat kā ASV bankas) ekonomiski perspektīvo valstu (kā piemēram, Brazīlijas  u.c.) ienesīgo vērtspapīru pirkšanā, tādejādi novirzot resursus prom no Eiropas reālā ekonomikas sektora.

Neatjaunojoties banku kreditēšanas apjomam  pirmskrīzes līmenī un turpinot tam kristies eirozonā un ES kopumā, sekoja jau reālās ekonomikas kritums (2009.g. IKP kritums eirozonā bija -4,3%).

Krītot reālai ekonomikai, samazinājās ražošanas un pakalpojumu apjoms,  kā arī privātais patēriņš (iedzīvotāji krīzes šoka iespaidā kļuva piesardzīgi savos tēriņos, baidoties no tālākiem iespējami „grūtajiem” gadiem,).Tas notika gan eirozonā(privātais patēriņš: -1,2% 2009.g.), gan Latvijā, tiesa ,daudz lielākā mērā (-24% 2009.g.)

2009 g. eirozonā  būtiski samazinājās eksports ( -12,8% ) ,Latvijā ( -15,5% ) un strauji pieauga bezdarbs eirozonā (9,6%), gan Latvijā( 20,5%)

Tāpat 2009.g.strauji apsīka arī viens no IKP "dzinējspēkiem" - kopējo  investīciju apjoms :eirozonā ( - 12,2%),   Latvijā ( -37,3%).

Situāciju reālā ekonomikā bija strauji "jāglābj" un šeit eirozonas valdību un Latvijas valdības  darbība būtiski atšķīrās.

Eirozonā, cenšoties pretdarboties ekonomikas lejupslīdei ,  lielākā  daļa valdību pieņēma lēmumus par ekonomikas stimulēšanas pasākumiem.

Stimulēšana tika veikta palielinot valdību izdevumus, kas IKP struktūrā izpaužas kā publiskā patēriņa pieaugums ( 2009.g. eirozonā tas pieauga par +2,5%).

Tā kā eirozonas valdībām nav uzkrāta budžeta proficīta (pārpalikuma) rezervju ( kā Norvēģijai, vai Krievijai), tad izdevumu palielināšana kārtējo reizi notika , apzināti pieļaujot budžeta deficīta palielināšanos. Savukārt, lai finansētu pieaugošu budžeta deficītu bija jāpalielina valdību parāds , lielākā vairumā emitējot un pārdodot tirgū parādzīmes. Budžeta deficīts strauji pieauga (eirozonā 2009.g. tas sasniedza – 6,4 % no IKP).

Šādu centienu iemesli bija skaidri saprotami, jo valdībām bija cerības ,ka palielinot valsts pasūtījumu dažādos veidos (finansējot jaunus projektus, pat palielinot algas utt.) ekonomikā pieaugs pieprasījums. Savukārt, komercbankām,  kaut daļu no ECB aizņemtās naudas, izsniedzot  kredītos privātiem uzņēmumiem, pieaugs arī naudas piedāvājums. Tādejādi naudas masa apgrozībā pieaugtu, tā beidzot nonāktu līdz "pēc kredītiem izslāpušajiem" uzņēmumiem, firmām.

Tie, atsākot ražot un sniegt pakalpojumus aizvien lielākā apjomā, pamazām atgrieztu ekonomiku pirmskrīzes līmenī un valdības caur atkal pieaugošo nodokļu masu varētu pamazām sākt mazināt savus pieaugušos parādus.

Eirozonā lielākais vairākums makroekomikas analītiķu (piemēram, Eiroparlamentā uzstājās daudzi makroekonomikas speciālisti, to apvienības (t.sk.” Breigela” institūts, kas konsultē Eiropas Komisiju) runāja par „divu ātrumu” sacensību .

Ja ekonomika reaģēs uz stimulēšanu ar lielāku ātrumu, nekā  valdību centralizēta parāda pieauguma ātrums, tad sākumā  izdosies atjaunot IKP pieaugumu.

Pēc tam gan ar zināmu kavējumu, valdības, saņemot atdevi no atkal pieaugošās nodokļu masas,  pakāpeniski sāks  mazināt gan budžeta deficītu, gan strauji pieaugušo valsts parādu.

Eirozonas dati uzskatāmi demonstrē ,ka šāds plāns īstenojās dzīvē tikai daļēji, jo ar šo stimulāciju ( +2,5 % publiskajos izdevumos 2009.g.) izdevās novērst tālāku IKP krišanu ( no -4,3% 2009.g. uz + 1,9% 2010.g.).

Taču 2010.g.  eirozonu valdībām vairs neturpinot tādā pašā mērā stimulāciju ar publiskā patēriņa pieaugumu (tikai  +0,1%) attiecīgi IKP pieaugums 2011.g. nobremzējās ( +1,5% ) .

Savukārt, Eiropas Komisijas (EK) prognoze eirozonai 2012. gadam ir vēl zemāka (+0,5% IKP) .

Tiesa, ievērojot turpmākos valdību izdevumu konsolidācijas pasākumus eirozonā (publiskais patēriņš-0,2%) .

Iemesls šādas stimulācijas "nobremzēšanai " eirozonā  bija tas, ka saistītais valdību kopējais parāds sāka strauji pieaugt  (70,1% IKP 2008.g., 79,8% IKP 2009.g., 85,6% IKP 2010.g. , 88% IKP 2011.g.) .Pie kam ,šis parāda pieaugums eirozonā tiek prognozēts arī tālākos gados ( 90,4% 2012.g. un 90,9% 2013.g.g).

Acīmredzot, šāda ekonomikas stimulācija no eirozonas valdību puses bija jāpārtrauc, jo tās nesaņēma no stimulētās ekonomikas pietiekošu  atdevi ienēmumu veidā,lai sāktu mazināt izaugušos valsts parādus.

Latvijas valdībai šādas ekonomikas stimulēšanas iespējas bija liegtas, jo bija jāpilda SVF un EK aizdevuma programma, kas paredzēja ( pilnīgi pretēju kā eirozonā)  rīcību ar vairākkārtēju budžeta deficīta mazināšanu , kas izpaudās kā publiskā patēriņa samazinājumi .( -9,2% 2009.g.,  -6,2% 2010.g. , - 1,0% 2011.g.).

Tiesa, arī IKP kritums Latvijā bija dziļāks un ilgāks (  -18% 2009.g., -0,6% 2010.g. ) , tomēr jau no 2011.g. pēc EK prognozēm (kas reāli piepildās.) Latvijā  IKP  jau sāk pieaugt (+3,2% 2011.g. ,+ 3,6% 2012.g.(EK prognoze)).

Kaut gan valdības parāds Latvijai  pieauga straujāk kā eirozonā tomēr tas ir mazāks attiecībā pret IKP.( 19,7% 2008.g. 36,7% 2009.g., 46,4% 2010.g. , 50,3% 2011.g. un 51,3% 2012.g. (EK prognoze)).

Atšķirībā no eirozonas, Latvijai  EK prognoze jau no 2013.g. paredz pakāpenisku bet konsekventu valdības parāda samazināšanos: 50,6% 2013.g,, 47,9% 2014.g. un 44,9% 2015.g., kas notiks pamatā,  mazinot budžeta deficītu.

Pagaidām vēl grūti izdarīt vispārējus secinājumus, taču augstākminēto makroekonomikas datu atšķirība eirozonā un Latvijā rāda , ka nevis stimulācijas bet gan iekšējās devalvācijas mehānisms , ko īstenoja  Latvija ( atbilstoši SVF un EK aizdevumu programmai) kā arī Igaunija un Lietuva  ir darbojies efektīvāk ,lai pārvarētu ekonomiskās krīzes dziļāko posmu.

Aizdevuma programmas ietvaros  Latvija tris gadu laikā ir veikusi kopējo budzeta konsolidāciju 17,2% IKP apmērā, kam pat pietuvojusies nav neviena no eirozonas "problemu valstīm".

Tomēr atgriezīsimies pie eirozonas situācijas tālākās attīstības.

Lai veiktu ekonomikas sildīšanu  eirozonas valdības vajadzīgo naudu ieguva, izlaižot savas parādzīmes, kuras turpināja uzpirkt komercbankas (un caur tām ari citi finanšu fondi utt.), gan vietējā, gan starptautiskā finansu tirgū.

Savukārt, komercbankas, kurām nebija pašām savu piesaistīto resursu, varēja ieķīlāt ECB jau iegādātās valdību parādzīmes, pretī saņemot skaidru naudu ,par kuru varēja pirkt jaunizlaistās  valdību parādzimes. Sāka veidoties "finansu spirāle"  ap šīm parādzīmēm: emitē valdības - uzpērk komercbankas un ieķīlā  ECB  - vēlreiz emitē valdibas - atkal uzpērk komercbankas.

Īpaši aktīvas šajā "finansu spirālē" sāka kļūt to valstu valdības, kurām arī bez visas ekonomikas stimulācijas strauji pieauga budžeta deficīts un valsts parāds.

Tādās  valstīs kā  Grieķija, Spānija, Portugāle  globālās krīzes dēļ   ienākumi paši par sevi krita salīdzinoši straujāk, bet valdības par visu varu centās uzturēt to dzīves līmeni , ko ekonomikas stāvoklis vairs neļāva .Šajā "finansu spirālē" tika ievilktas šo valstu komercbankas, jau kā savu nacionālo valdību parādzīmju pircējas primārajā ( t.i. tieši no valdības) tirgū.

Pieaugot centrālo valdību budžeta deficītiem pieauga ari izlaižamo parādzīmju apjoms un procenti, kurus valdībām bija jāapņemas samaksāt pircējiem.

Tas pievilināja  arvien lielāku pircēju skaitu, kuri  vēlējās vairāk nopelnīt uz šim vērtspapīriem.

Līdz šim nav veikta pilnīga analīze par to, vai šāda pircēju "pārslēgšanās" uz valdību parādzīmēm vienlaikus samazināja uzņēmumu un firmu akciju un obligāciju pirkšanu, kas nebija tik ienesīgas (procenti zemāki) kā valdību parādzīmes.

Ja sāka istenoties t.s."crowding out" mehānisms, kad vieni vērtspapīri izspiež no tirgus citus, tad tas vēl vairāk pasliktināja  reālās ekonomikas stāvokli, jo uzņēmumi, nespējot saņemt kredītus no bankām, nevarēja arī iegūt līdzekļus no kapitāla tirgiem, pārdodot tajos savus vērtspapīrus.

Par eiro kursu 

Taču atgriezīsimies pie pamatjautājuma par eiro kursu visās šajās banku, reālās ekonomikas, dzīves līmeņa, nodarbinātības glābšanas stadijās.

Tā vai savādāk visi minētie glābšanas pasākumi tomēr noved pie eiro masas palielināšanās apgrozībā (gan caur ECB kredītiem komercbankām ,gan caur valdību izdevumu apzinātu palielināšanu utt.)  kam nenovēršami bija jānoved pie būtiska eiro (un pie tā piesaistītā lata) kursa krituma.

Tam vajadzēja sekot straujam pieaugt preču un pakalpojumu cenu kāpumam eirozonā (un arī Latvijā) un dolāra kursam būtu strauji jāaug pret eiro.

Kāpēc tomēr nenotika un nenotiek straujš eiro sabrukums (kursa kritums)? (Kaut gan tagad nelielu eiro kursa kritumu pret ASV dolāru novēro, bet tās ir procentu desmitdaļu mērogā).

Pirmkārt tāpēc, ka lielākā daļa ECB aizdotās naudas komercbankām tieši (vai valdībām netieši caur komercbankām ) "iesala" un nenonāca (nenonāk)  līdz apgrozībai reālajā ekonomikā.

Vienu „iesalšanas”veidu jau minējām , ka komercbankas no ECB aizņemto naudu tūlīt pat atlika to atpakaļ kā noguldījumu ECB, baidoties no turpmākiem finanšu un banku sistēmas satricinājumiem. (Acīmredzot pat neskatoties uz vairākkārtējiem banku "stresa testiem un pārbaudēm , ko veica gan dalībvalstu banku uzraudzības iestādes , gan jaunizveidotā Eiropas Savienības kopējā banku uzraudzības aģentūra, Eiropas (t.sk. eirozonas) banku aktīvu kvalitāte arī tagad nav laba, tā nevis uzlabojas bet pasliktinās, kamēr beidzot "plīst", kā tas nesen bija Francijas-Belgijas lielajā bankā "Dexia", ko tagad strauji nacionalizē Francijas un Beļģijas valdības).

Taču ir vēl viens „iesalšanas” iemesls un tajā vairs nav vainojamas komercbankas.

Reālā ekonomika pašlaik piedzīvo ne tikai finansu bet ari struktūras krīzi, kur bijušo darba vietu vienkārša atjaunošana, izmantojot ekonomikas stimulāciju, nerealizējās,  jo tās "ir pārvietojušās" citur, ārpus eirozonas ( arī ārpus Latvijas) uz Ķīnu, Indiju u.c.

Tāpēc ar ekonomikas stimulācijas pasākumiem neizdodas būtiski mazināt bezdarbu eirozonā kopumā (tas paliek ap 10% līdz pat 2013.g.), kas atsevišķās eirozonas dalībvalstīs  jau sasniedz sociāli draudīgus apmērus (Spānijā virs 20%).

Eirozonas komercbankas ne tikai nefinansē bijušo darba vietu atjaunošanu pašā eirozonā , bet gan vairāk iegulda savu naudu  (t.sk. no ECB aizņemto) Brazīlijas, Indijas u.c. perspektīvu valstu ekonomikās, gan saņemot par šo valstu parādzīmēm pietiekoši augstus procentus (kā Brazīlijā ), gan finansējot  eirozonas biznesa investīcijas ārpus eirozonas ekonomiski perspektīvākajās valstīs ( Ķīnā, Indijā u.c.).

Šāda banku rīcība ir viens no iemesliem , kas nemazina  bezdarbu un tam pavadošo sociālo protestu un bezcerību tieši pašā eirozonā, par ko visvairāk uztraucās valdības.

Krīzes iespaidā stipri samazinājās  arī privātais patēriņš eirozonas valstīs (-1,2 % 2009.g.) un sagaidāmās augstās  inflācijas vietā nāca vai nu neliela inflācija eirozonā (0,3% 2009.g. un 1,6% 2010.g.) vai pat deflācija , kas izpaudas kā cenu kritums Latvijā ( -1,2 % 2009.g. )

Laikā, kad darba vietas nav "drošas",  neviens ne eirozonā (ne Latvijā) ar joni netērēs nopelnīto vai iepriekš uzkrāto naudu. Labāk pataupīs, ja nu tiešām krīze turpināsies un situācija, nedod Dievs, vēl pasliktināsies.

Augstāk minētie faktori  kalpoja par iemeslu tam, ka visas minētās  ECB un eirozonas valdību aktivās darbības neizsauca krasu eiro kursa kritumu.

Pamatā tāpēc, ka arī ASV valdība un centrālā banka (FED) veica līdzīgas ekonomikas stimulēšanas darbības (quantitative easing) kā eirozonā.

Tik ar to starpību, ka ASV centrālā bankā (FED) iepirka un iepērk tieši , bez komercbanku starpniecības ASV valdības parādzīmes (Tea  bills)

Šāda valdības tieša budžeta deficīta , kas ASV tagad ir ap 10% IKP, finansēšana ECB ir aizliegta ar Lisabonas konsolidēto līgumu, t.i. ar ES likumu.

Tomēr arī FED nedrukāja "svaigus" dolārus lielā skaitā, lai pirktu ASV valdības parādzīmes, bet gan "savāca" tos no finansu tirgus pārdodot tur savas FED obligācijas (ko ECB nedara).

Tādējādi būtiski nepalielinājās  kopējā dolāru masa apgrozībā. FED nopērk no tirgus dolārus, ko aizdod valdībai, kas savukārt ar tiem finansē savus izdevumu, ko nesedz ienākumi, atgriežot tos atpakaļ tirgū.

Uzreiz pēc Lehman Brothers kraha arī  ASV valdība uz sava parāda strauja palielināšanas rēķina ieguldīja tuvu pie 400 miljardiem dolāru savu lielāko banku depozītos un kapitālā ,lai glābtu tās no bankrota ( tāpat kā Lielbritānija, Irija un Vācija u.c.), taču uz uz 2010.g. beigām komercbankas jau bija atmaksājušas gandrīz 90 % no šis ieguldītās naudas atpakaļ ASV valdībai.

ASV ekonomikas stimulācijas pasākumi, lai atjaunotu  IKP pieaugumu  (no -2,65% 2009.g. līdz + 2,7% 2010.g. un +1,7% 2011.g.) arī notika uz valdības parāda( budžeta deficīta) palielināšanas rēķina ( publisko izdevumu pieaugums : + 2,8 % 2008.g. , + 1,6% 2009.g., ) .

Stimulācija ASV ir sekmīgāka  kā eirozonā, jo IKP pieaugums atjaunojas straujāk.

Turklāt,  ASV valdība turpina stimulēt ekonomiku arī 2011.g. (publiskie izdevumi +0,8%) un taisās to turpināt 2012.g. un 2013.g. (ar publisko izdevumu pieaugumiem attiecīgi :  : +1,4% un +1,5%).

Tiesa, ASV valdības parāds pie šādas ekonomikas stimulācijas turpina konsekventi augt . (no 66,9% IKP 2008.g. uz 84,2% IKP 2009.g., 93,2 %IKP 2010.g., 98%IKP 2011.g.). Prognoze paredz nelielu parāda samazināšanos tikai  no 2013.g. (98,8 %) , sasniedzot 2015.g. 94,6% .

Ja salīdzina eiro kursu ar Krievijas rubli, tad jāatzīmē ,ka  Krievijas rublis 2009.g. tika būtiski devalvēts ( par 21%) attiecībā pret eiro .

Krievijas lielākā atšķirība no eirozonas   ir  tā ,ka ekonomikas kritumu  2009.g.( IKP - 7,9% ),kas samazināja   ienākumus  , Krievijas valdība daļēji kompensēja no sava Finansu stabilizācijas fonda ,  tādējādi izvairoties no valdības izdevumu „griešanas” ( publiskie izdevumi netika vispār mazināti : +2,0% 2009g. , +2,0% 2010.g. un +2,5% 2011.g.).

Krievijas valdībai izdevās  noturēt zemāku kā eirozonā  budžeta deficītu : no -5,9% IKP 2009.g. līdz -4,8% IKP 2010.g.  un  -3,9% IKP 2011.g. Prognoze budžeta deficitam Krievijā tuvākai nākotnei ir turpmāka tā samazināšanās : -3,3,%IKP 2012.g. līdz -2,0% IKP 2015.g.

Kaut gan Krievijas valdība budžeta deficītu finansēja no sava Finansu stabilizācijas fonda , tomēr  valdības parāds arī šeit pieauga  : no 6,5% IKP 2008.g., 8,3% IKP 2009.g., līdz 9,5% 2010.g. un 11,5% IKP 2011.g. Tomēr tas  ir daudz zemāks kā Māstrihtas kritērijos noteiktais  60% no IKP .

Tas ,ka  ECB un valdību veiktie ārkārtas pasākumi publiskajās finansēs  tomēr noveda pie zināma  eiro masas palielinājuma reālajā apgrozībā, liecināja eiro kursa  krišana pret Šveices franku( divu gadu laikā par 24%) 

Šveices valdība un centrālā banka neveica līdzīgus kā eirozonas valdības un ECB ārkārtas pasākumus . Rezultātā šveices franka kurss izauga pret eiro ( arī  ASV dolāru) .

Lai nebremzētu  savas produkcijas un pakalpojumu ( t.sk. tūrisma pakalpojumu) eksportu uz eirozonu, Šveices valdība un centrālā banka bija spiesta 2011. g.apzināti devalvēt savu valūtu.( par 4 %)

Kāpēc augstāk minētie ekonomikas un finansu glābšanas mehānismi (gan ECB aktīva rīcība banku likviditātes glābšanā, gan valdību ieguldījumi banku kapitālā, gan valdību ekonomikas stimulācijas pasākumi utt., gan „finansu spirāle ”:  valdības -komercbankas -  ECB) atsevišķās eirozonas valstīs tomēr sāka "buksēt "?

Kāpēc pirmo reizi eirozonā bija jāiedarbina citi, ārkārtas "glābšanas pasākumi".

Vispirms par „glābjamajiem „eirozonas dalībniekiem.

Iemesli, kāpēc tieši  Grieķija, Īrija un Portugāle bija tās eirozonas dalībvalstis, kur „klasiskie”glābšanas pasākumi sāka buksēt un bija jāpielieto citi, ārkārtas mehānismi reizē bija gan atšķirīgi, gan kopēji.

Grieķijas valdība jau ilgus gadus (pat gadu desmitus) finansēja savu budžeta deficītu (no 1992.g. līdz 2007.g. vidējais budžeta deficīts : -6,6% IKP)uz valdības parāda rēķina (no 1992.g. līdz 2007.g. valdības parāds 99% IKP). 

Grieķijai, iestājoties eirozonā, tās  valdība, vēl intensīvāk izmantoja iespēju aizņemties , jo eiro kā kopējai eirozonas valūtai bija zemas procentu likmes.

Ieejot 2008.-2009.g. g. krīzē, Grieķijas valdības parāds jau bija uzkrājies  līdz 129% no IKP (2009.g.). 

Vēl pavisam nesen, īsi pirms 2008.g., procenti, ko maksāja Grieķijas valdība par savām parādzīmēm bija tikai nedaudz augstāki kā Vācijas valdībai. Tāpēc arī daudzas bankas ( t.sk. spāņu, franču, vācu u.c.) finansu tirgos pirka Grieķijas parādzīmes, pat neskatoties ,ka tās kopējais parāds ir krietni virs Māstrihtas noteiktajiem 60% IKP un, ka tīrā eksporta sastāvdaļa Grieķijas IKP ir tikai ap 21% (2010.g.) (salīdzinājumam, Latvijai tas ir 51% no  IKP (2010.g.)).

Diemžēl Grieķijai nelaimīgi "laikā sakrita"  vairākas lietas.

Pirmā: iepriekšējās Grieķijas valdības ilgstoši neuzrādīja sava konsolidētā budžeta bilancē izdevumus, ar kuriem tās sedza zaudējumus, ko daudzus gadus cieta tās galvenie valsts uzņēmumi (analogi mūsu Latvenergo, Latvijas Dzelzceļam, Latvijas Mežiem u.c. .)

Latvijā, pateicoties nesaudzīgai bet ekonomiski pamatotai tarifu politikai un dažādām valsts subsīdijām valdībai pilnībā piederošie uzņēmumi  nenes zaudējumus bet gan peļņu)

Jau tā,  ieejot krīzē, Griekijas valdības budžeta deficīts bija -9,8% IKP 2008.g., bet tad, notiekot valdību maiņai, un jaunajam Grieķijas Statistikas pārvaldes vadītājam (kas atgriezās mājās no darba tieši SVF) pirmo reizi panākot, ka valdības budžeta deficītā tika iekļauti arī agrāk "slēptie" izdevumu posteņi, Grieķijas valdības budžeta deficīts uzlēca līdz pat -15,8 % IKP 2009.g.

Otrā lieta Grieķijai bija līdzīga kā citām eirozonas un ES valstīm – kopējās finansu un ekonomikas krīzes iespaidā strauji sāka krist ekonomika (IKP: -3,2 % 2009.g., - 3,5 % 2010 .g., -5,5 % 2011 .g. )?

Tam sekoja kritums nodokļu ienākumos,  kurus grieķi  jau tāpat  ilgstoši maksāja „neaktīvi”. "Melnās " ekonomikas īpatsvars Grieķijā bija un ir viens no lielākiem ES.

Tacu krīzes apstākļos Grieķijai "ierastā " nodokļu  vājā maksāšana "atspēlējās" ar divkāršu spēku.

Valdībai nācās strauji palielināt jau tā lielo parādu (no  129% IKP 2009.g. uz 144,9% 2010.g. un 162,8 % 2011.g.), izlaižot pārdošanā daudz lielāku daudzumu parādzīmju, cerot, ka finanšu tirgus tās „norīs”, īsti pat neskatotiesuz to , par cik tad pieaugs maksājamie procenti.

Starptautiskais finansu tirgus uz Grieķijas valdības (nu jau spiesto akciju) noreaģēja adekvāti un nežēlīgi , sākot pieprasīt arvien lielākus procentus.

Tie sāka kāpt jau par nedēļām  un dienām. 2010.g. pavasarī Grieķijas valdības parādzīmju procentu likme sasniedza   maģisko" 7 % robežu.( pašlaik šī nu jau hipotētiskā likme ir tuvu pie 30%)

Iemesli parādzīmju pircējiem prasīt lielākus procentus ir divējādi  un savā starpā saistīti .

Viens : prasīt lielākus procentus par vērtspapīriem, kuru atmaksāšana (dzēšana) paliek arvien riskantāka, jo Grieķijas ekonomikai ar tās ģenerētajiem  nodokļiem kļūst  aizvien grūtāk  "nopelnīt"  procentiem atmaksājamo naudu un turpināt uzturēt savus izdevumus iepriekšējā līmenī.

Otrs iemesls ir „nežēlīgi spekulatīvs": paspēt nopelnīt  augstos "riska" procentus  un pēc tam savlaicīgi atbrīvoties no šiem „bīstamajiem” vērtspapīriem , nopārdot tos citiem tirgus dalībniekiem.

Tas, kura ipašumā šie vērtspapīri paliek Grieķijas maksātnespējas ("default") brīdī „sadeg” vai cieš milzīgus zaudējumus.

Grieķijas valdība uzsāk aizvien lielāku parādzīmju apjomu emisiju ,apņemoties par tiem maksāt aizvien lielākus  procentus . Lielāko daļu no šīm parādzīmēm  (apmēram par 45-50 miljardiem eiro)  uzpērk grieķu komercbankas, taču aktīvas ir arī citu valstu (spāņu, franču,itāļu , vācu tt.) bankas.

ECB  2010 .g.pirmajā pusē vēl   turpina pieņemt Grieķijas valdības parādzīmes kā ķīlu pret kredītiem ,ko tā izsniedz  pamatā  grieķu bankām, kam nav vairs pieejami starptautiski starpbanku kredīti , lai tās varētu pirkt nākamās izlaistās Grieķijas valdības parādzīmes .

ECB to dara pat pārkāpjot sevis pašas noteiktos noteikumus, ka vērtspapīrus ar reitingu zem "B" (pēc starptautiskās Moody’s  reitingu skalas) tā neņem par ķīlu. Grieķijas valdības parādzīmēm  Moody’s aģentūra jau bija piešķīrusi Ca reitingu ,kas ir krietni zemāks nekā B.

Cenšoties palīdzēt glābt „grimstošo” Grieķiju, ECB  uz šodienu ir uzkrājusi Grieķijas valdības parādzīmes ap 100 miljardiem eiro. Grieķijas maksātnespējas gadījumā ECB ciestu milzīgus zaudējumus un tai nāktos saviem akcionāriem , t.i. eirozonas valdībām lūgt ar jaunām iemaksām kapitālā segt šos zaudējumus. Tas  vēl nekad iepriekš nav noticis.

Pat, ja Grieķijas valdībai izdotos finansu tirgū turpināt pārdot savas parādzīmes par 7% un lielākiem procentiem , pārējām eirozonas valstīm vienalga būtu (un tās to arī izdarīja)" jāapstādina" šis  Griekijas valdības finansu "amoka "skrējiens.

Tas ir jādara tāpēc ,ka var viegli aprēķināt ,ka strauji augot procentiem par parādzīmēm,  tuvojas brīdis, kad Grieķijas valdība tik lielus procentus vienkārši nespēs nomaksāt un iestāsies tās maksātnespēja.

Ne ES Lisabonas konsolidētajā līgumā ,  ne vienā citā ES likumā  nav paredzēta ne eirozonas dalībvalsts maksātnespēja , ne tās bankrotss. Nav pat noteikta eirozonas dalībvalsts maksātnespējas un bankrota procedūra.

Līdz ar to eirozonas valstis bija spiestas piemērot citu ārkārtas metodi Grieķijas glābšanai.

Lisabonas konsolidētais līgums ( 222.pants)  paredz, ka ārkārtas apstākļos, kas pēkšņi rodas kādā no ES dalībvalstīm ( te gan tiek minētas dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas, teroristu uzbrukumi un citi „force majore „gadījumi ) ES un tās  dalībvalstis solidāri darbojoties var sniegt ārkārtas palīdzību  ,ja to lūdz  attiecīgās dalībvalsts politiskās iestādes.

Balstoties juridiski  ir juristi, kas tā piemērojamību šajā gadījumā  apstrīd) tikai uz šo Līguma pantu, ES eirozonas valstu ( t.sk. Grieķijas)vadītāji 2010.g. pavasarī pieņem lēmumu par Grieķijas ārkārtas glābšanas plāna īstenošanu, paredzot, ka Grieķijai  kopumā saņems 80 miljardus eiro aizdevumu trīs gadu laikā. 

Tā kā ECB bija  sasniegusi (vai pat pārsniegusi ) savu limitu Grieķijas parādzīmju ņemšanā par ķīlu (ap 100 miljrd.) un nevar pat īsti vairs nedrīkst to turpināt, ES eirozonas valdības izveido Eiropas Finansu Stabilizācijas Instrumentu (European Financial Stability Facility)(EFSF)

Šis finansu instruments ir finansu fonds, kas balstās uz eirozonas dalībvalstu garantijām, kas tiek piešķirtas šim fondam proporcionāli dalībvalstu ekonomiskam un finanšu īpatsvaram eirozonā. ES dalībvalstis, kas nav eirozonā ( Lielbritānija, Zviedrija, Dānija, Polija u.c. t.sk.  Latvija ) nepiedalās šo garantiju izsniegšanā .

Kopējais garantiju apjoms EFSF ir 780 miljard.eiro un tā aizdošanas kapacitāte ( kredītspēja) ir 440 miljr.eiro un tā kredītreitings ir AAA ( pēc Standart &Poor’s un Fitch) un Aaa( pēc Moody’s).

EFSF piešķir kredītus eirozonas valstīm,kas ir nonākušas finansiālās grūtībās ( t.i. Grieķijai).

Pēc Vācijas prasības Grieķijas glābšanas plānam talkā tika pieaicināts Starptautiskais Valūtas Fonds(SVF)  ,kam vienīgajam ir gan pieredze valstu " glābšanas"  programmu izstrādē , gan arī spēja izkontrolēt un panākt ,ka šīs „smagās” programmas tiek īstenotas dzīvē.

Grieķija pēc  aizdevuma programmas parakstīšanas ar SVF ieguva papildus aizdevumu no SVF  30 miljardu eiro apmērā  arī uz 3 gadiem.

Tādējādi, Grieķijas glābšanai tika paredzēti kopējie EFSF un SVF  līdzekļi 110 miljardi eiro apmērā  trīs gadu garumā.

EFSF  emitē  finansu tirgū savas parādzīmes (maksājot mazus procentus, jo atdošanu garantē visas eiorozonas valstis t.sk. Vācija) tikai tādā apmerā, lai atbilstoši Grieķijas glābšanas plāna grafikam , aizdotu šo naudu Grieķijas valdībai uz daudz zemākiem procentiem ( ap 3-3,5%) nekā tai, aizņemties brīvā tirgū (  2011 .g. beigās tie jau būtu 30% !!!!).

Lēmumu par kārtējās aizdevuma daļas piešķiršanu EFSF un SVF pieņem tikai pēc tam ,kad SVF un EK ( eirozonas finansu ministru padomes personā) piekrīt un apliecina ,ka Grieķijas valdība ir sekmīgi izpildījusi savas glābšanas plāna  attiecīgā etapā paredzētās saistības.

Līdz 2011.g. 1.decembrim Grieķija jau ir saņēmusi 47,1 miljrd. eiro no EFSF un 17,9 miljrd.eiro no SVF.

Grieķijas valdības uzņemtās  saistības pēc būtības ir ļoti līdzīgas Latvijas valdības saistībām : budžeta izdevumu mazināšana( caur valsts iestāžu algu fonda mazināšanu, strādājošo skaita mazināšanu, pensiju vecuma palielināšanu utt.u.c.) un ieņēmumu palielināšana ( nodokļu bāzes un likmju palielināšana) .

Taču Grieķijai bija ieplānoti arī stipri atšķirīgi no Latvijas pasākumi: darba tirgus „atbrīvošana”( t.i. pārtraukt pat tādu praksi ,kad profesijas nodeva mantojumā!), valsts uzņēmumu masveida (par aptuveni 50 miljardiem eiro vērtībā ) privatizācija.

Kā izrādījās vēlāk (2011.g. beigās) Grieķijas valdības glābšanas plānā ietvertās saistības bija ambiciozas bet reāli neīstenotas. Bet par to vēlāk.

Kamēr tiek uzsākts Grieķijas glābšanas plāns, parādās citas „glābjamās ”eirozonas dalībvalstis.

Otrā eirozonas dalībvalsts, kura nokļuva „glābjamā”statusā bija Īrija.Valsts, kas efektīvi izmantojot ES struktūrfondu atbalstu un aktīvi attīstot savu ekonomiku laikā no 1973.g. ( kad Īrija iestājās ES ) līdz pat 2008.-2009.g. krīzei bija sasniegusi 120 %  no ES vidējā IKP/uz cilvēku. Valsts, ko dēvēja kā pozitīvu piemēru Latvijai , kā" ķeltu tīģeri".

Īrijai iemesli piemērot īpašo glābšanas mehānismu bija pavisam citi kā Grieķijā ( taču tie bija gandrīz identiski Latvijas "glābšanas" iemesliem ,tikai daudz lielākā finansu mērogā ). Galvenais un praktiski vienīgais iemesls glābšanai bija maksātnespējas un bankrota stāvoklis kādā sākoties globālajai 2008-2009.g. krīzei bija nonākušas Īrijas  6 lielākās  komercbankas.

Īrijas komercbanku „traģiskais” stāvoklis pat vairāk līdzinājās Islandes situācijai , kad valsts finansu iespējas glābt savas bankas bija vairākas reizes mazākas kā to prasīja šo banku radītie zaudējumi. (Islandē tie bija ap 450% no IKP)

Īrijas bankas bija vienlaicīgi gan sapirkušās "saindētos" amerikāņu vērtspapīru , gan finansējušas vietējo nekustamo  īpašumu bumu ,kas pārtapa 2008.g."plīstošajā  burbulī ". 

Īrijas valdība vēl centās mazināt ‘”burbuļa uzpūšanās” lielumu un ātrumu , apliekot ar  nodokli nekustamā īpašuma transakcijas (t.i. īpašumu pārdošanai un pirkšanai ). Tas neapstādināja pašu" burbuļa uzpūšanās"  procesu, taču ienesa valdības budžetā papildus  lielus ienākumus, kam pretī, protams „parādījās” attiecīgi valdības izdevumi.

Kad "sabruka" amerikāņu vērtspapīri un vietējais "burbulis plīsa", tad izrādījās, ka 6 lielākās īru komercbankas ir pilnīgā maksātnespējā ,pat  bankrotā.

Savukārt, valdībai,  vairs nesaņemot nodokļu ieņēmumus no nekustamo  īpašumu transakcijām  (tās apstājās vienā brīdī , tāpat kā Latvijā) strauji pieauga budžeta deficīts (no -7,3% IKP 2008.g. ).

Līdz -14,2% IKP  2009.g un -31,3% IKP 2010 g.). Īrijas valdība vēl centās glābt savas bankas ,sperot absolūti unikāl ,",izmisīgu un pašnāvniecisku" soli, garantējot visus noguldījumus (nevis tikai līdz 100 000 eiro ,kā Latvijā un ES kopumā pie banku maksātnespējas). Sākumā pat depozītu apjoms Īrijas bankās nedaudz pieauga, jo ieradās noguldītāji, kas „bēga”no citu Eiropas valstu bankām, kur tādas neierobežotas noguldījumu garantijas neizsniedza.

Taču vēlāk šīs valdības garantijas izrādījās galvenās „vaininieces” nepieciešamībai "glābt" Īriju ( līdzīgi kā Grieķiju) ar ārkārtas mehānismu.

Lai finansētu gan strauji pieaugošo budžeta deficītu un segtu strauji augošos zaudējumus jau nacionalizētajās bankās, Īrijas valdība sāka strauji  lielā daudzumā emitēt parādzīmes

Kaut gan Īrijas valdības parāds un budžeta deficīts pirms visiem šiem krīzes notikumiem nebija no lielākajiem eirozonā( no 1992.g. līdz 2007.g. vidēji bija pat budžeta pārpalikums (proficīts) , tomēr izrādījās ,lai pildītu neierobežotās noguldījumu garantijas nu jau nacionalizētajās bankas un, lai kompensētu budžeta deficītu ,ko radīja straujš nodokļu samazinājums , Irijas valdībai nācās emitēt pārāk lielu daudzumu parādzīmju ,kas bija un ir par lielu pat Īrijas ekonomikas spējai. ( kuru tāpat „ķēra” globālā 2008.-2009.g. ekonomikas krīze, samazinot Īrijas eksporta apjomu , privāto patēriņu u.c., utt.)

Īrijas valdibas budžeta deficīts turpināja augt : -14,2% IKP  2009.g un -31,3% IKP 2010 g(vislielākais ES).

Īrijas valdības parāds arī  ļoti strauji uzauga ( 44,3 % IKP  2008.g., 65,2% 2009.g., 94,9 % 2010.g., 108,1 % 2011.g.)

Atbilstoši EK prognozei tas turpinās vēl augt arī turpmāk: 117,1% 2012.g. un 121% 2013 .g.

Līdzīgi, kā Grieķijas gadījumā, pircēji finansu tirgos ātri "noorientējās", ka  īriem vieniem pašiem diez vai izdosies „nodzēst  ugunsgrēku”. Un tie sāka prasīt par Īrijas valdības parādzīmēm aizvien lielākus procentus ,kas ātri sasniedza maģisko 7% robežu.

Rezultātā arī Īrija pārtrauca izvietot savas parādzīmes brīvajā finansu tirgū ( par ko gan tā  bija daudz neapmierinātāka kā Grieķija, jo pastāvēja ,ka uz to, ka Īrijas ekonomika ir daudz dinamiskāka un kā tā spēs pati  „nopelnīt” naudu pieaugošiem procentiem par savām parādzīmēm.( Īrijas eksports 2010.g. bija 101% no IKP !!!!).

Tomēr pārējās eirozonas tam nenoticēja un negribēja uzņemties risku, ka Īrija tāpat kā Grieķija var tuvākā laikā kļūt maksātnespējīga un bankrotētu.

Irija 2010.g. novembrī noslēdza savu aizdevuma līgumu ar par 85 miljardiem eiro uz 3 gadiem, no kuriem  SVF aizdod 21,8 miljrd.eiro  un EFSF 63,2 miljrd.eiro.   

(Tiesa EFSF sākumā aizdeva Īrijai naudu par 5,5% ,kas ir lielāks procents nekā Grieķijai un īri protestēja pret tik augstu tiešā aizdevuma likmi un vēlāk efektīvi pildot savas saistības programmas ietvaros panāca procentu samazinājumu.)

Portugāle bija trešā valsts, kuras ekonomiskie rādītāji uzsākoties krīzei  ( -2,6% IKP 2009.g.)absolūti nebija pietiekami, lai uzturētu to budžeta izdevumu līmeni ,ko tā bija atļāvusies pirms krīzes laikā . Ilgstoši ( kopš iestāšanās ES 1986.g. vienlaicīgi ar Spāniju) Portugāle, saņemot ES „labajos laikos” milzīgus līdzekļus no ES struktūrfondu veidā ( kas nav pat salīdzināmi ar Latvijas saņemtajiem no ES līdzekļiem) un tērējot tos pamatā infrastruktūras (ceļu, slimnīcu u.c.) būvēšanai , nebija" parūpējusies" par atbilstošas biznesa vides, uzņēmējdarbības izveidošanu, un attīstīšanu , kas spētu izmantot par ES naudu radīto infrastruktūru.

Kamēr būvēja infrastruktūras objektus , bija pieejami gan ES līdzekļi ,gan nodrošinātas ( pamatā  gan celtniecībā ) darba vietas. Pēc objektu  uzbūvēšanas ES vairs nemaksāja par  šīs infrastruktūras uzturēšanu un arī darba vietas samazinājās .(Šāds risks pastāv tuvākā nākotnē arī Latvijā, mazinoties ES strukturfondu "plūsmai".)

Piemēram, sešu joslu autostrāde ,kas iet cauri visai Portugālei no Lisabonas līdz Faro ( pašos dienvidos) ar neskaitāmajām nobrauktuvēm , viaduktiem virzās it kā caur skaistu parku,kur neredz ne rūpnīcas , ne ražotnes , ne pat birojus.

Tādējādi, Portugāle, ieejot 2008.g. globālajā krīzē , nebija gatava " iedarbināt" savu ekonomiku ,lai ģenerētu nepieciešamos ienākumus budžetam. Savukārt, paši portugāļi galīgi negribēja apzināti pazemināt savu augsto dzīves līmeni un valdība  nemazināja savus izdevumus. (publiskie izdevumi : +2,9 % 2009.g., +2.2% 2010.g.)

Portugālē (tāpat kā Grieķijā un Īrijā ) valdība "uzņēma kursu " uz valdības parāda palielināšanu ( 66,3%   IKP 2008.g., 76,8 %  2009 g., 82,5 % 2010.g.), cenšoties pat nenovēršamās globālās krīzes apstākļos saglabāt" par visu varu" savu augsto dzīves līmeni. 

Tas bija tikai loģiski, ka arī Portugāles valdības parādzīmes sasniedza maģisko 7% robežu, un pārējās eirozonas valstis kopā ar ECB ,kas bija ņēmusi par ķīlu Portugāles valdības parādzīmes , apstādināja arī šo " finansu amoka" skrējienu.

Valsts parāds pēc EK prognozēm Portugālei turpinās augt: līdz 96,4% no IKP 2015.g.

Arī Portugāle 2011.g. 20.maijā noslēdza savu aizņēmuma līgumu ar EK un SVF uz 3 gadiem  par kopējo aizdevuma summu 78 miljrd. eiro, no kuriem 27, 27 miljrd. eiro aizdod SVF un 50,7 miljrd.eiro EFSF.

Rezultātā uz eirozonu dalībvalstu garantijām balstītais  glābšanas fonds EFSF sāka aizvien vairāk tirgū izlaist savas parādzīmes un aizņemto no tā  finansu naudu tieši aizdot jau trijām eirozonas valstīm.

EFSF kopējā kredītspēja tika noteikta 440 miljr.eiro, no kuriem Grieķijai, Īrijai un Portugālei kopā EFSF ir apņēmies aizdot 193, 9 miljrd. eiro.

Tad, kad šo EFSF  veidoja,  eirozonas dalībvalstis tā darbību  neparedzēja ilgākam  laikam kā uz 3 gadiem (kad beigsies EFSF aizdevuma līgumi ar augstāk minētajām 3 eirozonas valstīm t.i. līdz 2013.g. ieskaitot) Sarunu gaitā, neviena no eirozonas valdībām neizteica vēlēšanos( īpaši Vācija, kā lielākās daļas garantiju devēja EFSF)  pagarināt šī  fonda darbību un palielināt izsniegto garantiju apjomu, kas būtu vajadzīgs, ja vēl kāda no eirozonas  dalībvalstīm nonāktu glābšanas statusā . 

Kas bija par iemeslu tam, ka nepietika ar esošo glābšanas plānu?

Signāls, ka  iepriekš 2010.g. apstiprinātais ārkārtas glābšanas plāns sāk buksēt , pienāca 2011. gada oktobra beigās no Grieķijas.

Pārbaudot kā Grieķija līdz šim ( 2011.g.septembrim) ir pildījusi savas plānā uzņemtās saistības , "Troika"(ko veido īpaši  ECB , EK un SVF  pārstāvji),   secina ,ka plāns no Grieķijas puses  netiek pilnībā īstenots.

Grieķija ekonomika turpina sarukt : IKP ir -5,5 % 2011.g. ,arī 2012.g. EK prognozē tālāku IKP kritumu  -3%.

"Troika" savā ziņojumā uzsver, ka Grieķijas valdības budžeta deficīts nesamazināsies līdz 3% no IKP līdz pat 2020.g.

Ziņojumā kopumā teikts, ka patreizējā plāna neizpilde Grieķijai neļaus atgriezties brīvā finansu tirgū ar savām parādzīmēm paredzamajā 2013.g ( kā Latvijai 2011.g. vidū pārdodot brīvā finansu tirgu parādzīmes par 500 miljoniem eiro , maksājot 5.5 %), bet gan labākā gadījumā tikai 2021.g.

Ziņojumā uzsvērts, ka Grieķijas valdības solītie budžeta konsolidācijas pasākumi nav pilnībā īstenoti .Tāpēc tiek sagaidīts būtiski lielāks budžeta deficīts 2011. G.(-9% IKP, nekā plānotais -7,6% IKP )un arī 2012.g. ( -4,7% IKP.

Ziņojumā teikts, ka arī Grieķijas valsts parāds  turpinās pieaugt  2010. g.(145% IKP) uz  166% IKP 2011.g.  

Glābšanas plāna neizpilde lielos vilcienos izpaužas sekojoši: Grieķijas valdība atliek savu tiešo izdevumu samazināšanu : tā vietā ,lai tiešām sāktu mazināt valsts iestādēs strādājošo algu fondu par - 6,5% ( kopējā apņemšanās programmas ietvaros bija valsts iestādēs  algas mazināt par 20%) un samazināt tajās strādājošo skaitu(apņemšanās par vismaz 150 000 līdz 2015.g. ) , mazināt pensijas ( apņemšanās mazināt apmēram par  20%) utt., u.c. 

Grieķijas valdība sākumā  paredzēja tikai  iesaldēt   algu pieaugumu līdz 2013 .g. ,pārstājot valsts sektorā strādājošiem izmaksāt 13. un 14. algu (!!!), taču kā kompensāciju tiem ,kas saņem algu zem 3000 eiro/mēnesī valsts iestādēs, vēl turpināja  izmaksāt papildus 500 eiro uz Ziemasvētkiem, 300 eiro uz Lieldienām un 300 eiro vēl kā vasaras piemaksu!!!

Pat privātā sektorā līgumi starp Grieķijas arodbiedrībām un darba devējiem paredzēja algu pieaugumu 1,5-1,7% vidēji 2011.g un 2012.g., kas gan ir mazāks nekā vidējā inflācija valstī.

Arī pensijas paredzeja iesaldēt, tomēr  pensionāriem turpināja izmaksāt t.s. " zelta (d'oro)" piemaksas: 400 eiro Ziemassvētkos un 200 eiro Lieldienās un vasarā.

Un tas ir pie nelabvēlīgas proporcijas Griekijā: 2,6 miljoni pensionāri uz 4,4 miljoniem strādājošajiem.

Skaidrs, ka šādi Grieķijas valdības budžeta konsolidācijas pasākumi nav pietiekami ,lai mazinātu tieši izdevumu daļu budžetā.

Pakāpeniska pensiju vecuma palielināšana līdz 65 gadiem ( ar lielu skaitu izņēmumiem) un pensiju pārmantošanas ierobežošana laikā (atraitne saņem pilnu pensiju 3 gadus, bērni saņem mirušo vecāku nevis abas bet lielāko pensiju utt., u.c.) kā arī darba tirgus " atbrīvošana" ( pārtraucot profesiju "nodošanu mantojumā" un laujot citiem uzsākt zināmas profesijas( taksi un smago auto vadītāji utt.,u.c.) nevarēja un nevar nest budzeta ietaupījumus jau tuvākā laikā,kā to  aizdevēji prasīja no Griekijas valdības.

Arī ambiciozā budžeta  ieņēmumu palielināšanas programma netiek pildīta : paātrināta valsts uzņēmumu privatizācija neiet, jo nav laba cenu konjuktūra ( kā uzskata valdība un speciāli izveidotā privatizācijas aģentūra), no paceltā PVN uz 23% un īpaši no PVN pazemināto likmju paaugstināšanas pakalpojumu sektorā (kafejnīcās un restorānos ) valdība neiegūst plānoto nodokļu masu, jo pastiprinās nodokļu nemaksāšana , kas jau tā pat bija un ir tradicionāli liela Grieķijā.

Valdības pēdējos centienus ieviest nekustamā īpašuma nodokli, saistot to kopā  ar elektrības rēķinu nomaksu, (lai nodokļa nemaksāšanas  gadījumā atslēgtu nemaksātājiem elektrības padevi) pirmie boikotē un nepilda tieši valsts enerģētikas uzņēmumu ( analogs Latvenergo) darbinieki.

"Troik" savā ziņojumā  nāk ar jauniem priekšlikumiem ,kas pilnībā ne tikai satricina uzsāktā glābšanas plāna pamatus, bet arī atstāj  ļoti negatīvu iespaidu uz finansu tirgiem.

Pats "revolucionārākais " Troikas priekšlikums Eirozonas valstu finansu ministru padomei  ir izmainīt Grieķijas glābšanas plānu tā, ka par 50% tiek norakstīts esošais valdības parāds (jo pēc Troikas domām Griekijas valdība vairs nespēj un nespēs reāli pilnībā atmaksāt savus parādus pat ļoti garā laika periodā).

Šī 50% samazināšana ir nepieciešama, lai pakāpeniski atgieztu Grieķijas valdības parādu vismaz 120% no IKP līmenī.

Savukārt, Grieķijai ir jābeidz atlikt pašus" sāpīgākos"  plāna izpildes punktus un būtiski ir jāsāk samazināt savus izdevumus, pirmām kārtām ,algas valsts sektorā un strādājošo skaitu tajā.

Grieķijas valdība bija spiesta izstrādat jaunus, daudz "sāpīgākus" budžeta konsolidācijas priekšlikumus :algu valsts iestādēs mazināt par 20%,valsts uzņēmumos par 30% .

Pensijas, kas pārsniedz 1000 eiro mēnesī tiks samazinātas par 20 %, bet pensionāriem, kuri ir jaunāki par 55 gadiem, par 40%.

Paredzēts samazinat izdevumus veselības aprūpei,  izglītībai un aizsardzībai.

Ievērojot straujo bezdarba pieaugumu, valdība plāno ieviest t.s. "solidaritātes" nodokli (1-5% apmērā) no katras mājsaimniecības ienākumiem.

Valdība apstiprinaja arī turpmāku PVN palielināšanu un konkrētu valsts uznēmumu pārdošanu telekomunikācijas nozarē.

Vismaz 30 000 strādājošo valdība plāno "pārvest" daļēja darba laika režīmā, ar atalgojumu 60% no iepriekšējā līmeņa.

Ja Grieķijas Parlaments šos valdības pasā kumus neapstiprina  , tad Griekija nesaņemtu kārtējo nākamo aizdevuma daļu (ap 8 miljardiem eiro) 2011. g. decembrī un tad tiktu apdraudēta algu un pensiju izmaksa valstī.

Līdzīgi secinājumi kā Troikas ziņojumā ir arī IMF un Grieķijas savstarpējā 5. Kopziņojumā par aizdevuma programmas izpildes gaitu.

Eirozonas dalībvalstu finansu ministru  padome pēc būtības apstiprināja šos Troikas priekšlikumus , tos atbalstīja ari eirozonas valstu vadītāji.

Taču tad "kā sniegs uz galvas" uzkrita Grieķijas premjerministra ierosinājums par referenduma nepieciešamību, lai Grieķijas tauta pati apstiprinātu jaunās glābšanas plāna izmaiņas, kas jau satur ļoti "sāpīgās" budžeta izdevumu samazināšanas reformas.

Tika pat teikts ,ka referendums pēc būtības būs par Grieķijas palikšanu eirozonā.

Viss jaunā glābšanas plāna īstenošanas process apstājās.

Tas radīja loti negatīvas sekas finanšu tirgos.

Pirmkārt, kaut arī eirozonas lielo valstu vadītājiem (Sarkozī un Merkelei) izdevās pārliecināt lielākās  Eiropas komercbankas( kas bija aizdevušas vairāk ka 75 %  no kopējā aizdevuma Grieķijai) norakstīt 50% no šī aizdevuma summas , tomēr tie tomēr nebija visi Grieķijas kreditori.

Pēc būtības šī piekrišana  nebija pilnībā brīvprātīga. Pie kam gan ECB un SVF panāca, ka uz viņiem kā prioritāriem kreditoriem neattiecas šī  parādu norakstīšana.

Finansu tirgus dalībnieku vidū sāka izplatīties zināma panika, ka šāda valsts parādu daļēja norakstīšana var tikt atkārtota un īstenota ne tikai ar Grieķijas,  bet arī ar citu problēmu eirozonas  dalībvalstu ( Portugāles, Īrijas ) parādzīmēm.

Arī tas, ka līdz galam nebija skaidrs par jaunā Grieķijas glābšanas plāna reālo  stāšanos spēkā, sakarā iespējamo referendumu, ko vēlāk atsauca un to nomainīja valdības demisija un jaunas valdības veidošana( kurai  tā kā būtu tagad jāpieņem jaunie plāna nosacījumi, kurus  tā neriskēja pieņemt iepriekšējā Grieķijas valdība), tikai pastiprināja nestabilitāti eirozonā un atkal parādījās runas par iespējamo Grieķijas izstāšanos vai pat  izslēgšanu no eirozonas.

Vācu žurnālā „Spiegel” pat parādījās (it kā nopludināts ) Vācijas Finansu ministrijas plāns B, kas aprakstīja reālo rīcību, ja Grieķija atstāj eirozonu. Galvenais šajā plānā  bija nepieciešamība steidzami kapitalizēt tās eirozonas bankas, kas ir aizdevušas Grieķijai ,lai novērstu zaudējumus, ko izsauktu tās parādu norakstīšanu par 50%.

Tiesa, šis plāns tā īsti neatšifrēja no kādiem līdzekļiem kapitalizācija  tiks veikta. 

Būtiski bija tas, ka kapitalizācijā tika iekļautas pat grieķu bankas, kam ir liels īpatsvars Balkānos (Rumānijā ( ap 16% no visa tirgus) un īpaši Bulgārijā, lai nepieļautu „domino krišanas ”efektu  šo valstu banku sistēmā.

Kāpēc bija nepieciešams jauns globāls eiro un eirozonas glābšanas plāns ,kas vairs neattiecās tikai uz Grieķiju, Īriju, Portugāli bet jau uz lielajām eirozonas valstīm Itāliju, Spāniju pat Beļģiju u.c.?

Visi augstākminētie procesi, kuru sākuma avots tomēr bija Grieķijas glābšanas plāna neizdošanās, izsauca nopietnu nervozitāti , pat paniku finansu tirgos, kas uzskatīja ,ka ja eirozonas valstis  pat ar SVF atbalstu „ nevar tikt galā ar Grieķijas glābšanu”, tad kur nu vēl cerēt, ka būs iespējama efektīva un kopēja eirozonas valstu rīcība ,ja glābt vajadzēs vēl kādas citas  eirozonas dalībvalstis ar daudz lielāku ekonomiku ( kā Spāniju , Itāliju u.c.).

Kā loģisks rezultāts sekoja papildus riska procentu likmes prasīšana finansu tirgos , pērkot eirozonas dalībvalstu parādzīmes. 

Kāpēc tieši Itālija bija nākamā valsts ,kas nokļuva riska zonā un kuras dēļ pēc būtības tika izstrādāts jaunais glābšanas plāns eiro un eirozonai?

Galvenais iemesls bija un ir Itālijas ļoti augstais valdības parāda līmenis ,kas jau ilgu laiku ir ap 100% IKP( 106% IKP 2006.g., 103,5% IKP 2007.g.). Kaut gan Itālijas valdības budžeta deficīts tālu nav pats augstākais eirozonā ( tas ir pat mazāks kā Francijā , Beļgijā, Spānijā un 2004-2009.gados pat mazāks kā pat Vācijā )( -3.3% 2006.g., -1,5% 2007g., -2,7% 2008.g.) , tas tomēr tika un tiek finansēts no valsts parāda.

"Mierīgos un labos" Eiropas un pasaules ekonomikas laikos Itālija ar šādu situāciju tika galā, taču , tagad ,kad finansu tirgos ir pastiprināta nestabilitāte, kad reitingu aģentūras sāk pastiprināti kritiski analizēt un vērtēt  eirozonas finansu un ekonomikas spēju pārvarēt krīzi, Itālija 2011.g. beigās  nonāca finansu tirgu "krustugunīs".

Tas notika divu iemeslu dēļ . 

Pirmais - pieaugošais  Itālijas valdības parāds ( 119% no IKP 2011.g. jeb ,apmēram, 1 triljons eiro) , ņemot vērā Itālijas ekonomikas lielo īpatsvaru eirozonā ( tā ir 3. lielākā pēc Vācijas un Francijas), jebkurš procentu palielinājums, kas valdībai jāmaksā par jaunu parādzīmju pārdošanu ir jau vairāki miljardi. 

Tpieši 2011.g. beigās un 2012.g. pirmajā pusē Itālijas valdībai ir jāpārfinansē vairāki simti miljardi esošā valdības parāda. Šeit nostrādā t.s. „lielo skaitļu”risks (ka pie tik lielām finansu vajadzībām ,pietiek tikai finansu tirgiem vai nu nosvārstīties, vai nu spekulatīvi izmantot šī lielās Itālijas vajadzības ) kad strauji pieaug risks, ka vienā brīdī var nespēt vai nu pārdot vajadzīgo daudzumu parādzīmju, vai arī procenti var sasniegt maģisko 7% robežu.

Otrs iemesls,kas atšķir Itāliju no pārējām lielajām  eirozonas dalībvalstīm ir absolūti stagnējošā ekonomika ne tikai esošā 2008-2009.krīzes laikā ( IKP : -1,3 %  2008.g. m -5,1 % 2009.g.) bet jau ilglaicīgā periodā : no 2000g.līdz 2010.g Itālijas IKP ir vismazāk augošais  visā eirozonā. Līdz ar to finansu tirgos parādījās nopietnas šaubas par Itālijas turpmāko spēju tradicionāla stilā dzīvot ar tik lielu valdības parādu un to pienācīgi apkalpot.

Berluskoni valdība gan nāca klajā ar vairākiem budžeta konsolidācijas priekšlikumiem, taču tos īsti dzīvē neieviesa. Kā piemērs, bija neīstenots plāns iedibināt t.s. papildus „bagātnieku „nodokli, ko tomēr nepieņēma.

Neskatoties uz visiem Berluskoni deklaratīvajiem apziņojumiem par „it kā „aktīvu viņa valdības rīcību  , finanšu tirgi noreaģēja nelabvēlīgi un Itālijas valdības parādzīmes 2011.g. nogalē sasniedza „maģisko”7% robežu, pie kuras eirozonas valstis „apstādināja”gan Grieķiju, gan Īriju, gan Portugāli no to parādzīmju pārdošanas brīvā finansu tirgū, piespiežot tās ņemt tiešos aizņēmumus no EFSI un SVF.

Tā pat Itālijā līdz pēdējam brīdim, kad ar saviem budžeta konsolidācijas pasākumiem nāca klajā jaunā  Mario Monti vadītā valdība ( 34 miljardu konsolidācija 3 gados) , Itālijā vēl nebija pat nekustamā īpašuma nodokļa uz „pirmo „īpašumu.

Kāpēc  Itāliju „neapstādināja  „turpināt pārdot savas valdības parādzīmes finansu tirgos  tādā pašā veidā kā Grieķiju, Īriju, Portugāli? 

Pirmkārt, EFSF kredītjauda kā fondam varbūt vēl bija pietiekama, lai no tirgus aizņemtos un pēc tam aizdotu tādām salīdzinoši mazām ekonomiskām kā Grieķijai, Īrijai un Portugālei, bet tā jauda ir nepietiekama ,lai „apkalpotu”tik lielas finanšu vajadzības kā Itālijai.

Otrkārt, SVF aizdotu Itālijai savu naudas daļu tikai pēc tam ,kad Itālija ( tāpat kā Grieķija, Īrija , Portugāle un arī Latvija) būtu apstiprinājuis ‘tradicionālo”SVF programmu, kas kā vienmēr nav "patīkama " konkrētajai valstij. Kritiskajā brīdi, kad izšķirās IItālijas parādzīmju procentu tālāka kāpšana vai ne, Berluskoni valdība īsi pirms krišanas pat piekrita ,ka SVF misija ierastos Itālijā un analizētu patieso valsts finansu un ekonomisko stāvokli, kas pēc būtības ir pēdējai solis pirms programmas parakstīšanas ar SVF.

Situācijā ,kad nav skaidrs kā būs ar Itālijas parādzīmju procentiem tuvākā nākotnē, kad sāk kāpt Spānijas un Beļģijas (  līdz 5,7%) un pat Francijas ( tuvu pie 3,7% ) valdības parādzīmes, kad uzsākas process ,kad nauda no Eiropas finansu tirgiem sāk pakāpeniski „repatriēties”uz drošākām vietā ( ASV valdības parādzīmju iepirkšanai u.c.) Eirozonas dalībvalstīm bija jāpieņem jauns , globāls un ,galvenais ātrs eiro un eirozonas glābšanas plāns.

Pirms raksturot šo plānu,kas tika  pieņemts Eirozonas valstu finansu ministru padomē 2011.g.9.decembrī  ir nepieciešams tomēr iezīmēt galvenās pretrunas starp eirozonas vadošajām valstīm ,kas lielā mērā gan bremzēja jaunā plāna pieņemšanu un vēl joprojām kavē tā izpildi.

Situācijā ,kad strauji sāka kāpt Itālijas , Spānijas , Beļģijas un pat Francijas parādzīmju procentu likmes, šo valstu vadītāji sāka atklāti pieprasīt ( visskaļāk Berluskoni) , lai ECB aktīvi iesaistās finansu tirgos, un uzpērkot lielā skaitā šo valstu jaunizlaistās parādzīmes , spiestu uz leju ( t.i.”dempingotu”) šo vērtspapīru likmes. 

ECB aktīvi sāka piedalīties finanšu tirgus operācijās 2010.g. maijā , pērkot eirozonas valdību vērtspapīrus ,sasniedzot  211,5 miljardu eiro apjomu 2011.g. beigās.Taču, kā resursus šo vērtspapīru iepirkšanai ECB pie sevis ieguldītos  komercbanku depozītus , un nevis no jauna nodrukātos eiro, lai nepieļautu inflācijas kāpumu .

Pēc speciālistu domām , ECB „” dabiskais limits”, ko tā var „sterilizēt”, tas ir izmantot pie sevis atrodošos komercbanku depozītus, lai pirktu vērtspapīrus ir apmēram 300 miljardu eiro.

Tieši 2011.gada novembrī ECB bilancē, nonākot līdz 211 miljardu eiro apjomam  iepirktajās valdību parādzīmes, jau pirmo reizi sāka pietrūkt( apmēram 4 miljardi) „sterilizācijas”pasākumiem , jo ECB depozītos bija mazāka summa. 

Ja ECB sāk iepirkt valstu parādzīmes par lielāku summu , nekā ir tās depozītos , tad iztrūkstošos eiro ir jādrukā no jauna. Un tas jau skaidri ved uz inflācijas palielināšanos ,ko Vācija negrib pieļaut nekādā gadījumā (atceroties graujošo Veimāras republikas pirmskara iespaidu ne tikai uz Vācijas ekonomikas bet arī politikas vēsturi ).

Šis fakts tikai nostiprināja Vācijas prasības ,ka ECB nevar turpmāk veikt valdību parādzīmju masveida uzpirkšanu sekundārajā finansu tirgū.

Lai kaut cik „palīdzētu”ECB arī eirozonas valstu centrālās bankas sāka uzpirkt savu valdību parādzīmes sekundārajos finansu tirgos.

Pēc būtības abu eirozonas dalībvalstu „nometņu” pretējā nostāja ECB rīcība ir kā „vistas un olas „problēma.

Itālija, Spānija ,Francija, u.c. pastāvēja un pastāv   uz to, ka tās nevar tik strauji samazināt savus budžeta deficītus, lai  pamazām sāktu  deldēt savu valdību parādus. 

Tāpēc, kamēr tās to dara, ECB palīdz viņām, iepērkot sekundādos tirgos šo valdību parādzīmes , uzturēt pietiekami zemus procentus .

Maksājot  augstos  ( tuvu pie 7%) procentus  par savu parādu,tas tikai papildus palielina budžeta izdevumus valsts parāda apkalpošanai un neļauj mazināt budžeta deficītu kopumā.

Vācija, savukārt, pastāvēja un pastāv  uz apgrieztu cēloņsakarību: dalībvalstīm ar augstiem parādzīmju procentiem ir vispirms radikāli ( to uzskatāmi  demonstrējot finansu tirgiem)  ir jāsamazina savus budžeta deficītus un tad , ja tiešām nepieciešams,  ECB var ( bet jau mazākā mērā) var  iesaistīties sekundārā tirgū .lai papildus palīdzētu turpināt sākotnējo parāda mazināšanas procesu.

Kā pārvarēt šo pretrunu?

Eirozonas valstu vadītāji izstrādāja un pieņēma ( 2011.g. 9. decembrī) tālāko rīcības plānu divos virzienos:

-finansu stabilizācijas mehānismu attīstība, lai reaģētu zu īstermiņa izaicinājumiem,

- jaunas kompaktas fiskālās un nostiprinātas ekonomiskās politikas koordinēšana,

Finansu stabilizācijas mehānismu attīstība tiks ‘’istenota sekojoši : 

Jau ar 2012.g. jūliju sāks darboties  Eiropas finansu stabilizācijas mehānisms(ESM)( par kura izveidi eirozonas valstu finansu ministri parakstīja līgumu 2011.g. jūlijā), kā kopējais eirozonas valstu finansu fonds ar apmaksātu kapitālu apmēram 80 miljardu eiro un kopējo maksimālo kapitālu 700 miljardu eiro.

ESM galvenā funkcija ir finansu atbalsts eirozonas valstīm un tā kredītspēja tiek noteikta līdz 500 miljardiem eiro.

Vienlaikus, Eiropas Finansu Stabilizācijas Instruments ( EFSF) turpinās darboties kā finansu aizdevējs Grieķijai, īrijai un Portugālei līdz noslēgto aizdevumu programmu darbības beigās ( t.i.2013.beigām)

ESM tāpat kā SVF (kam gan ir un būs prioritārākā aizdevēja statuss) būs primārā aizdevēja statuss.( tas nozīmē,ka jebkurai eirozonas valstijs ,aizņemoties no ESM , tam vispirms ir jāatdod kredīts)).

Eirozonas valstis vienojās par to, ka ECB būs ESM finansu aģents. (, taču Vācija pastāvēja uz to, ka netika pieņemts Francijas un citu valstu priekšlikums, ka ESM sev vajadzīgos līdzekļus varēs tieši aizņemties no ECB neierobežotā apmērā.)

Ņemot vērā to, ka visos iepriekšējos eirozonas dalībvalstu( kā arī citu ES valstu)  „glābšanas”plānos  kā otrs aizdevējs( bez EFSF)  tika piesaistīts SVF( ar ko tad arī noslēdza darbības programmas),eirozonas valstu vadītāji vienojās, ka 10 dienu laikā (!!!!) , tās piešķirs ( to veic eirozonas valstu centrālās bankas) aizdevumus SVF līdz 200 miljardiem eiro.

Tieši šie 200 miljardi SVF un attiecīgi ESM kredītspējas palielinājums līdz 500 miljardiem kopā ir tā drošības rezerve ( ap 700 miljardiem eiro) , ko eirozona varēs izmantot vissliktākajā gadījumā , ja lielajām eirozonas valstīm ( pirmām kārtām Itālijai) neizdosies  apturēt parādzīmju procentu kāpumu (virs 7%) un viņām ( pēc attiecīgās programmas ar SVF un EK apstiprināšanas) būs jāsaņem tiešie krediti  no ESM un SVF.

Francija un tās atbalstošas dalībvalstis panāca būtisku izmaiņu ESM lēmumu pieņemšanas procedūrā : ja līdz šim EFSF lēmumus par naudas aizņemšanos tirgū un tās tālāko aizdošanu pieņēma tikai ar šī fonda valdes vienbalsīgu lēmumu ( konsensusa princips) tad ESM lēmumus pieņems ar kvalificētā vairākumu ( tādējādi paredzot,ka kāda no eirozonas dalībvalstīm nevarēs nobloķēt lēmumus ESM).

Kā redzams, eirozonas valstu vadītāji ir izstrādājuši un sagatavojuši jaudīgu „uguns sienu”("Fire wall") , lai glābtu eirozonu no turpmākām, tuvākām finansu krīzes izpausmēm un tas dod pietiekamu pamatu noraidīt daudzos „skaļos”paziņojumus par sagaidāmo eirozonas krahu.

Ir vēl viens svarīgs lēmuma punkts, ko pieņēma eirozonas valstu vadītāji tajā pašā  2011.g. 9.decembrī.

Viņi apliecināja, ka šāda 50% vērtības „norakstīšana” Grieķijas valdības parādzīmēm ir absolūti vienreizējs un unikāls solis, kam nekādā gadījumā nesekos citu problēmvalstu parādzīmju denominācija.

Tajā paša laika ir vēl palikušas neatrisinātas problēmas tālākajā ESM iespējamā darbībā, par ko būs vēl jālemj.

ES vienotā banku uzraudzības aģentūra, izanalizējot situāciju eirozonas bankās , kas aizdevušas Grieķijas valdībai naudu, uzpērkot tās parādzīmes, pie jau apstiprinātā nosacījuma, ka tām  jānoraksta zaudējumos 50% no šo parādzīmju vērtības, ir noteikusi ,ka  2012.g.  šīm bankām ir jāpalielina savi kapitāli ( līdz 9% kapitāla pietiekamībai attiecībā pret šo banku aktīviem) kopumā par summu 107 miljardiem eiro.

Pie kam,  ja runā par komercbankām nacionālā griezumā , tad lielākā summa (30 miljardi  eiro) ir jākapitalizē tieši Grieķijas komercbankām.

Pēc tam pēc kapitalizācijas apjoma nāk Spānijas, Francijas, Itālijas un Vācijas u.c. eirozonas valstu bankas.

Prioritāri kapitalizāciju veic bankas pašas saviem spēkiem . Ja tās to nespēj ( piesaistot savu akcionāru vai investoru jaunu naudu) , tad tām palīdz attiecīgās eirozonu valstu valdības ( protams ,ņemot vērā  kā tas atstās iespaidu uz šo valstu valdību parāda pieaugumu).Savukārt, tajās eirozonas dalībvalstīs ,kurās arī valdības to nespēs ( pirmām kārtām Grieķijā ), banku kapitalizācijā varētu piedalīsies tieši ESM.

Jāatzīmē, ka pati procedūra ar Grieķijas parādzīmju norakstīšanu vēl nav faktiski īstenota un tiek precizēta 2012.g. janvāra laikā.Tāpat ka ar ESM iesaistīšanos banku  kapitalizācijas procesā.

Otru lēmumu - par  kompaktas fiskālās un nostiprinātas ekonomiskās politikas koordinēšanu , ko pieņēma eirozonas valstu vadītāji, vēlāk pieņēma un akceptēja arī 26 ES valstu vadītāji ( izņemot Lielbritāniju). 

Pamatā vēloties saglabāt Londonas Sitijas ( City)  kā pasaules finansu centra neatkarību no Eiropas Savienības kopējas uzraudzības un noteikumu ievērošana , Lielbritānija šim lēmumam  uzlika veto . Tas nozīmē, ka tas turpmāk tiks īstenots savstarpēji vienojoties 26 ES dalībvalstīm, ko atļauj Lisabonas līgums, Taču tas nedarbosies kā kopēja ES likumu pakete.

Kāda ir šī lēmuma būtība un kā tas attiecas uz Latviju ,kas mūsu premjera pārstāvēta arī to atbalstīja?  

Pirmkārt, tas jau balstās uz jau esošo Lisabonas līguma pantiem ,kuri tiek izvērsti sekojošā veidā.

Jau 2011.gada vasarā gan Eiropas Parlaments nobalsoja, gan Eiropas Padome pieņēma (ieskaitot Lielbritāniju) Eiropas Komisijas ierosināto 6. Likumu paketi par Eiropas ekonomisko pārvaldību ( „Economic governance”).

Šī pakete sastāv no 3 likumiem ,kas attiecas uz ES dalībvalstu budžeta stabilizācijas pasākumiem, bet 3 likumi attiecas uz ES dalībvalstu makroekonomikas stabilizācijas pasākumiem.

Visi šie likumi paredz ciešu Eiropas Komisijas uzraudzību tām dalībvalstīm ,kuras ar savu darbību makroekonomikas un budžeta stabilizācijas  pasākumos nevirzās uz Māstrihtas kritēŗiju  pakāpenisku ievērošanu (t.i. zem  3% IKP budžeta deficīts, zem 60% IKP valdības parāds u.c., utt. ) . 

Lai EK uzraudzītu dalībvalstis, tiek ieviesti  t.s. Eiropas semestri, kuru gaitā dalībvalstīm, kas ir nonākušas uzraudzības statusā,  ir jāiesniedz savi budžetu projekti EK līdz to pieņemšanai nacionālo valstu parlamentos. 

Ja  EK konstatē ,ka dalībvalsts ar saviem lēmumiem virzās pretēji Māstrihtas kritēriju pakāpeniskai izpildei  vai arī ir pilnībā „apstājusies”  to izpildē ( kvantitatīviem uzlabojumiem ir jābut vismaz par 1/20  daļu gada griezumā), tad EK paziņo , ka attiecīgā dalībvalsts ir nonākusi „uzraugāmās valsts „ statusā.

Šai dalībvalstij  ir jāsāk par pamatu saviem lēmumiem pieņemt  Eirostat dati par attiecīgās valsts stāvokli ( ko akceptē EK) un jāsāk pildīt konkrēti EK ieteikumi budžeta un makroekonomikas stabilizācijai. 

Šie likumi paredz automātisku EK sankciju piemērošanu tām dalībvalstīm, kas atrodoties EK uzraudzībā ,neievieš EK noteiktos pasākumus budžeta un makroekonomikas stabilizēšanā.

EK uzliktās sankcijas ( kas ir 0,2% no IKP daudzumā „soda” nauda,ko EK neatmaksā ,ja dalībvalsts nepilda EK ieteiktos pasākumus( Latvijai  tie būtu apmēram 24 milj. Latu), vai 0,5% no IKP, ja dalībvalsts uzrāda apzināti nepareizus statistiskus datus par budžetu un makroekonomiku) ES Padome var atcelt tikai ar kvalificētu balsu vairākumu ( tas nozīmē, ka lielās dalībvalstis vienas nespēs panākt EK sankciju atcelšanu).

Latvijai ir būtiski, ka šie 6 dokumenti ir obligāti pildāmi tikai eirozonas dalībvalstīm un ,ka neeirozonas ES dalībvalstis to izpildē  var pievienoties brīvprātīgi.

Taču, ja Latvija tiešām vēlas iestāties eirozonā ( jau ar 2014.g.vai vēlāk) ,ko viņai pēc būtības uzliek par pienākumu Lisabonas līgums ( nenosakot gan konkrētu gadu un datumu) , tad ir acīmredzami, ka bez šo 6 likumu brīvprātīgas pieņemšanas izpildei Latvijai diez vai ļaus iestāties eirozonā.

Taču šie 6 likumu pakete ir tikai daļa no ES ilgtermiņa finanšu stabilizācijas ilgtermiņa kordinēšanas  plāna . 

Otra plāna daļa  ir vēl grūtāk izpildāma un to arī   2011.g.9.decembrī pieņēma 26 ES dalībvalstis (ieskaitot Latviju ).

Tā pieprasa ,lai visās 26 ES dalībvalstīs 2012.gadā tiktu atbilstošā konstitucionālā līmenī pieņemti  likumi , ka šīs yES dalībvalstis apņemas pakāpeniski , bet konsekventi mazināt līdz 2015.g. savu strukturālo budžeta deficītu ( kas neiekļauj sevī  izdevumus,kas saistīti ar valsts parāda atmaksu un citādus ārkārtas pasākumus budžetā, ja tie ir pamatoti) līdz 1,5% no IKP ( Latvijai 2011.g. strukturālais budzēts ir apmēram 4%IKP).

Kā redzams no augstāk minētā Eirozonas valstis un  ES kopumā ir pieņēmušas pēc būtības ,gan  īstermiņa eiro un eirozonas glābšanas plānus , gan arī ilgtermiņa ES finansu un ekonomikas stabilizācijas plānus.

ES eirozonas dalībvalstis ,kuras ir nonākušas t.s. problēmvalstu  statusā ( Grieķija, īrija , Portugāle ), gan tās, kuras ir tuvu šim stāvoklim ir pieņēmuša gan politiskus lēmumus  nomainoties visās šajās valstīs valdībām ) ,gan īpašas  budžeta un ekonomikas konsolidācijas paketes (gan  M.Monti valdības 34 miljardu eiro pakete Itālijā, gan jaunās Spānijas valdības centieni, gan pat Francijas valdības pieņemtās divas viena otrai sekojošās budžeta konsolidācijas paketes) cenšas visiem spēkiem no savas puses veicināt šo plānu reālu izpildi.

Savukārt ECB nupat kā no jauna atvēlētais  kredīts eirozonas komercbankām (537 miljardu eiro apjomā līdz 3 gadiem uz 1% ) arī ir būtisks solis kopējās situācijas uzlabošanai un eiro un eirozonas glābšanas plānu īstenošanai .

Arī Latvija , veiksmīgi noslēdzot savu programmu ar SVF un EK ir devusi savu pienesumu kopējās situācijas ES uzlabošanā.

Var protams jautāt : vai ar to pietiks, un vai šie abi glābšanas plāni darbosies?

100% garantijas kapitālisma ekonomika nedod nevienam , taču tieši kapitālisms ir tā unikālā iekārta, kam piemīt spēja pielāgoties reālas dzīves apstākļiem  skatīt nesen klajā nākušo grāmatu "Capitalism 4.0") un tieši tāpēc tas ir spējīgs pārvarēt ne vienu vien vēl globālo krīzi .

Cerams, ka arī šo, par kuru Rogoff (SVF bijušais galvenais ekonomists) rakstīja, ka šī krīze ir savādāka.

Ir tomēr divi principiāli iemesli  kāpēc ES kā arī  eirozonas visas dalībvalstis pieliek un pieliks maksimālas pūles, lai pārvarētu šo krīzi, saglābjot gan savu kopējo valūtu – eiro , gan savu vienoto tirgu  utt.u.c.

Pirmais, tikai kopā kā vienota ekonomiska  savienība ES var sekmīgi konkurēt ar citiem pasaules politiskajiem un ekonomiskajiem centriem ( ASV, Ķina, Krievija u.c.).

Otrais ir ES iekšējai iemesls  turēties kopā :  „problēmu „valstīm tieši dalība ES un eirozonā dod iespēju izmantot pārējo dalībvalstu ( arī ECB) palīdzību un kopā cīnoties nenoslīdēt atpakaļ tajā zemākajā  dzīves līmenī, kāds tām bija pirms iestāšanās ES un eirozonā.

Savukārt, veiksmīgo ES dalībvalstu motivācija piedalīties kopējo ES un eirozonas glābšanas plānu īstenošanā ir ekonomiski viegli saprotama un pamatojama: tā ir izmantot šo pasaulē lielāko noieta tirgu (ES) kā savu preču un pakalpojumu realizācijas iekšējo tirgu, kas dod un dos pamatu šo valstu ekonomiku tālākai attīstībai.

 Ja šis kopējais t.sk. arī kopējās valūtas tirgus sabrūk cietīs visas tagadējās ES valstis. Un tāpēc viņas visas to nepieļaus .