Iereibuši velobraucēji sitas paši un apdraud citus. Ko darīt?

Progresīvo pasaules valstu lielpilsētu prakse ir tāda, ka, lai atslogotu pilsētas centru no automašīnām, auto braucējiem tiek radīti aizvien sarežģītāki apstākļi - dārgas stāvvietas, šauras braukšanas joslas, uzsvērti mazs braukšanas ātrums u.tml. Kā arī uzskatāmi tiek demonsrētas priekšrocības, ko sniedz 1) pārvietošanās ar sabiedrisko transportu (protams, civilizētā šī vārdu salikuma izpratnē); 2) velobraukšana u.c. alternatīvie pārvietošanās veidi.

Situācija ir ļoti slikta. Velosipēdisti nesadzīvo ne ar gājējiem, ne braucējiem, ne citiem velosipēdistiem. Problēmas nerisina pat veloceliņi, jo, pat tajos retajos gadījumos, kad veloceliņš ir adekvāta platuma, bez pēkšņiem pārtraukumiem, neloģiskiem pēkšņiem pagriezieniem, milzu bedrēm un citiem neloģiskiem trūkumiem, tad vismaz gājēji jau nu noteikti mīl pa tiem pastaigāties visā platumā. Ir pat bijis gadījums, kad man uz veloceliņa izlec priekšā sieviete un bļauj, ka man jābrauc citur. Lai nu kā, tie celiņi ir tikai atsevišķās vietās, bet citur arī kādreiz vajag aizbraukt, un tur nu problēmas milzīgas - autobraucēji uzskata ielu par savu īpašumu, bet gājēji trotuāru - par savējo. Sanāk, ka, lai visiem izpatiktu, man būtu jāmācās ar riteni lidot. Cenšos braukt tur, kur mazāk traucēju citiem (ja iela brīva un pietiekami plata, lai mani vajadzības gadījumā varētu apbraukt, bet gājēju daudz - braucu pa ielu, bet, ja trotuārs nav pārpildīts, bet uz ielas nebūtu, kur adatu nomest, tad lavierēju starp gājējiem). No autovadītāju puses šādos gadījumos retāk sanāk novērot neapmierinātību, bet trotuāru karaļi nelaiž garām izdevības iedzelt. Toties autovadītāji reti atceras, ka pa galveno ceļu braucošie riteņbraucēji jāpalaiž pirmie, izbraucot no dzīvojamās zonas vai mazākas nozīmes ceļa. Protams, ja šāds riteņbraucējs brauc pa trotuāru lielā ātrumā, ne vienmēr uz viņu iespējams noreaģēt, bet vairums tomēr nelaiž arī to, kurš lēni ripinās. Vēl riteņbraucēji mēdz nesaprasties ar citiem riteņbraucējiem - pieklājīgie noteikumu ievērotāji daudz cieš agresīvo braucēju dēļ gan tiešā veidā, gan netiešā (pārējie satiksmes dalībnieki bieži saskārušies ar agresīvajiem un tad visus uzskata par vienādiem). Tāda tā sadzīvošana. Iereibis satiksmes dalībnieks vienmēr apdraud pilnīgi visus, taču sodu jautājumā man viedokļa īsti nav, jo ir dažādas neparedzētas situācijas un dažas absurdības... vislabāk būtu katru gadījumu vērtēt individuāli, bet cilvēku sabiedrībā tas jebkurā gadījumā nav izdarāms oblektīvi.

un protams gājējus nevajag aizmirst (ar kādu biznesa projektu noteikti vajag iesaistīt un katram izsniegt identifikācijas čipu -lai vieglāk redzēt un pierādīt pārkāpumus ;D- gan iereibušos, gan parastos, kas skrien pāri ielai neatļautās vietās.

tāda sajūta, ka nevis ar autovadītājiem jācīnās, bet riteņbraucējiem zivtiņš netur uzsvaru uzlicis. lasot katru nedēļu cik noķerti iereibuši riteņbraucēji .... tur tak rēali var uzlabot drošibas statistiku par xxx punktiem vai procentiem. Domāju vajag speciālus velo-radarus uzlikt par kādiem 30 miljoniem uz privātopartnerību.

Braucu ar riteni regulāri un daudz. Bet ja zinu, ka būs jel kāda iedzeršana, tad izmantoju taxi/sabiedrisko. Zinu ka ritenim nav stūres, bet ir "handlbars", bet tik un tā, par cik pārvietojos pa ielām, nevis trotuāriem, tad uzskatu, ka, ja der, tad nekādas sēšanās pie stūres. Jo uz riteņa tomēr jābūt vēl uzmanīgākam nekā braucot ar auto, jo diemžēl ne visi satiksmes dalībnieki vēlās "ieraudzīt" riteņbraucējus. Un ja situvācijas novērtēšanas un reakcijas spējas ir kaut nedaudz traucētas, tad tas var beigties letāli pašam. Šai ziņā, manis pēc, gan pret autovadītājiem, agn velosipēdistiem varētu ieviest "sauso likumu", jeb - 0 promiles. Bet par cik, šaubos, vai ko tādu īstenos, tad lai paliek 0,5 kā šoferīšiem, un miers!

Es esmu redzējusi, kā gājēji iet pa veloceliņu, lai gan tas tajā vietā un brīdī nebija nepieciešams. Inerce vai kā. Taču, ja konkrētajā vietā gājējiem ir atstāts tik daudz vietas, ka viens otram garām var paiet tikai sāniski, tad piedod, taču gājēji pa ietvēm pārvietojas ne jau tāpēc, lai ieriebtu velosipēdistiem!

Daudzas ielas ir tik šauras, ka tur knapi gājējiem vietas pietiek. Gribi teikt, ka pa brauktuvi vajag iet mums? Kā žīdiem vācu laikos? Turklāt vēl ir pieturas, tuneļi, pārjeas- ne velti, piemēram, Valdemārielas celiņš ir tāds līkumains sanācis....

A tu padomā, ka starp gājējiem ir ļoti daudz tādu, kam arī kājām pārvietoties nav viegli! Jebkurā gadījumā gājējus apdraudi tu, nevis otrādi (ja vien nebrauc tiem virsū)!

Ir arī tāds sadzīves alkoholisms, kas izpaužas nespējā iztikt bez tām vīna glāzēm - ja nespēj iztikt uz augstiem svētkiem (pāris reizes gadā), tas ir normāli, taču, ja katru nedēļ, vai katrās pusdienās/vakariņās, tas ir alkoholisms.

Neaizmirsti, ka ir tādi velosipēdisti, kas arī skaidrā braukt neprot un tas ir bīstam, īpaši tāpēc, ka šie pa mūsu šaurajām ietvēm pārvietojas starp gājējiem.

Jebkurā gadījumā, kopš iezīmēja veloceliņus, kļuvis daudz sliktāk, jo tas viss nāca ar rakstiem presē, ka nabaga velosipēdistiem, kas sargā mūsu ekoloģiju, jo pārvietojas, neizmantojot iekšdedzes dzinējus....Bet to, ka to pašu dara arī gājēji, no kuriem nebūt ne visi drīkst braukt ar velosipēdu, jo daudziem pat vienkārša pārvietošanās nebūt nav vienkārša.....Piemēram, piems veloceliņiem uz Gaisa tilta neviens nerīkoja sacīkstes (virzienā uz Krišjāņa Barona ielas pieturu), taču tagad nākas līst gar apgaismes stabiem, vai arī visu laiku skatīties atpakaļ.....

Ir divu veidu velosipēdisti: vieni ir prasmīgi, tāpēc viegli izbraukā garām gājējiem (pamanu, kad jau sen ir garām pabraukuši) vai arī, ja tas nav iespējams, pagaida vai pārvietojas pavisam lēniņām, kamēr gājēji izretinās. Ja ne, brauc pa brauktuves malu. Taču otri pat veloceliņus neievēro, kur tie ir. Nepārtraukti zvanās, var arī lamāties, īpaši uz šaurākajām ietvēm....

Sākumam vajadzētu sodīt velograustu lietotājus. Tāda sajūta , ka uz Rīgu atvesti un iztirgoti visi Rietumeiropas 60.-70. gados ražotie nez kādās humpalu noliktavās glabātie velosipēdi , liela daļa bez rokas bremzēm. Šāds braucamais komplektā ar nemākulīgiem un netrenētiem braucējiem ( tiem , kas skolā no sporta bija atbrīvoti ) ir drauds gan gājējiem , gan braucējiem.

Problēma ir meklējama ne tikai dzērušos velobraucējos. Ir savairojušies kaudzēm tie ,kuri no elementāras noteikumu un citu velobraucēju cienīšanas pilnīgi neko nesaprot un nevēlas ko mainīt ,jo domā ka viss ir ok. Kaudzēm opīšu un vecmāmiņu ,tāpat kā pirmoreiz dzīvē nopirktu riteņu saimnieku ,vai vienkārši egoistiski domājoši cilvēki un arī kājāmgājēji kuri skraida pa veloceliņu kā futbola laukumā domājot ka tā pieder tikai viņiem vienīgaijiem. Arī par automašīnu vadītājiem ir ko sūdzēties ,jo lielākā daļa neievēro elementārus noteikumus un bieži braucot pa veloceliņu kur ritenim ir priekšroka ,velobraucējam ir jābaidas vai kāds gudrītis kurš pat nepaskatās pa labi un kreisi neuzlidos virsū ,vai labākajā gadījumā uztaurēs lai nemaisies pa kājām.. Pasūdzēties varētu arī par velokurjeriem ,kurus vērojot šad tad bail sametas ,arī tie dragā tā itkā apkārtējie neeksistētu . Ir gadijies ka pat policija savu automašīnu novietojusi uz veloceliņa lai paēstu pusdienas kafejnīcā. Kā tad lai nerodas problēmas un avārijas ,ja autobraucēji ,kājāmgājēji un arī paši velobraucēji neievēro kaut mazāko cieņu vienam pret otru . Alkahola apsēstie velobraucēji ir labi ja otrajā risināmo problēmu sarakstā.