Skandējot, ka krīze ir iespēju laiks, izglītības nozarē tas ir izniekots. Ministrijas, kas atbild par inovācijām, zinātni un izglītību, ildzinātā esība bez jēgpilnas, spēcīgas administratīvās vadības, haosā un pašplūsmā tuvinājusi paša birokrātiskā aparāta radošo intelektuālo kritisko masu nullei; iniciatīvas nav, sistēmas nav, kārtības nav.
Bija jāuzsāk veidot pārmaiņu koncepcija. Svarīgākais, kas trūkst ir precīzas veicamās darbības un termiņi. Nav dzirdēts, ka ministrijā intelekta ekonomika ir analizēta kopsakarībās — pārsvarā skan veci aizvainojumi vai virzītas partejiskās intereses. Pēkšņas „idejas”, spārnoti teicieni it kā lido savrupu dzīvi atrautu no ekonomiskiem aprēķiniem un juridiska pamatojuma. Reālā ministrija ir klasiska stagnācija, ko redz skolas, studenti un zinātnieki.
Jau 2009. gada 21. augusta publikācijā „Dienā” norādīju uz strauju pārmaiņu iespēju, ko paver ekonomikas recesija. Tas nokavēts. Bija iespēja izveidot nelielu, kompetentu, profesionālu un caurredzamu ministriju. Arī nav izdarīts. Neraugoties, ka politisko kompromisu dēļ ir maz cerību uz reakcionārās iestādes reorganizāciju no stagnācijas par atvērtu un laikmetīgu struktūru, piedāvāšu septiņus vienkāršus soļus, kurus īstenotu, ja vadītu izglītības resoru. Saprātīgus, racionālus, ieviešamus un izpildāmus.
Pirmkārt, to pat kauns uzsvērt, priekšroka starp visiem darbiem dodama zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju koncepcijai. Šim atslēgas dokumentam ir jāparāda iespējamā Latvijas vieta globālajā darba dalīšanā, kā arī metodes, kuras ļaus intelektu saglabāt, nepārpirkties, bet piesaistīt papildspēkus, kā arī pats galvenais – kā pārveidot sabiedrību, ikvienu iesaistot zinātniskajā darbībā plašākā nozīmē, pakļaujot citas nozares pētniecības un tehnoloģiju attīstības pakalpojumu tautsaimniecības mērķim. Vienkāršrunā – kā latvieši pelnīs ar galvu. Īstenībā pārsteidzoši, kā Nacionālās attīstības plāns varēja tapt pirmais un bez šādas koncepcijas, taču nav vieta pārmetumiem, bet straujam darbam.
Otrkārt, un esmu jau to vairākas reizes uzsvērusi, tajā skaitā pieminētajā 2009. gada 21. augusta rakstā, nevar veidot principāli jaunu, progresīvu intelekta ekonomikas sistēmu, ignorējot nepieciešamību pēc citas tiesību sistēmas šajā nozarē. Principiāli jaunas sistēmas Augstākās izglītības un zinātnes likums, kas aptvertu arī inovācijas, kā arī saistītās apakšnozares, ir jāizveido pirms nākamā ES plānošanas perioda (2014-2020) spēkā stāšanās. Citādi tiesiskais satvars būs fragmentārs un, asi akcentējot, mēs vēl septiņus gadus vadīsim juridiskā šizofrēnijā.
Trešais virziens ir jau pirms Augstākās izglītības un zinātnes likuma pieņemšanas strauji celt normatīvos kvalitātes kvantitatīvos kritērijus. Šādi kritēriji ir ne tikai doktoru īpatsvars, ekspertu kvalifikācija, studējošo un viesprofesoru mobilitāte, publikāciju un patentu skaits, īpatsvars, bet daudzi citi. Zinātnes un pētniecības jomā nozīme ir noteiktai intelekta kritiskajai masai. Pašlaik, runāsim atklāti, raugot statistiku un dzīvi, neatstāj implicēta, bet visiem zināma nojausma, ka dati ir piefrizēti, lai acīs nedurtos, ka nav kvalificēta personāla, nav zinātņu doktoru, kas ar pētniecību nodarbotos, ka pētniecības un inovāciju ir katastrofāli maz, ka viens cilvēks kalpo par aili atskaitēs neskaitāmās vietās. Privātais sektors pētniecībā investē vāji, valsts ir vienīgais darba devējs, kas var izvilkt šo ekonomikas nozari pāri kritiskajam punktam, kur zustu virkne Latvijas zinātnes jomu. Vienlaikus sabiedrība ir pelnījusi savu naudu ieguldīt sistēmā, kurai ir augsta kvalitātes latiņa. Mazā zemē normatīvi ir jānosaka augsti kritēriji, tajā skaitā administratīva koncentrācija: piemēram, nodokļi finansēs visus doktorantus ar š.g. septembri (šogad budžetā būtu mazāk par diviem miljoniem latu), toties likums prasītu, ka katrā specialitātē ir viena doktora programma visā valstī, kā arī viena promocijas padome.
Ceturtkārt, juridisko barjeru nojaukšana starp daudzām, sīkām institūcijām ir veicama ātri un ar administratīviem paņēmieniem. Piemēram, sadrumstalotības likvidēšana intelekta ekonomikas institūciju vidū ir sākama ar to, ka jau ar š.g. 1. maiju visas koledžas nodod augstskolām, kas tad subsidiaritātes kārtā uzrauga un uztur pirmā līmeņa terciāro izglītību, vienlaikus veicot iekšēju kvalitātes kontroles funkciju. Teiksim, jau 2011. gada valdības deklarācija paredz iekļaut zinātniskos institūtus un slimnīcas augstskolās, ko piedāvāju vēl 2009. gadā, – to tad arī bez liekas kavēšanās jāizdara, turklāt savienojot institūcijas īstenībā, ne piedēvējot institūtiem universitātes zīmolu, bet saglabājot nošķirtas grāmatvedības.
Piektkārt, politikas nošķiršana no administrēšanas, elementāra padotības sakārtošana. Ministrijai ir jāveido politika, ne jāveic administratīvas un saimnieciskas darbības – abu darbu darīšana reizē tikai rada interešu konfliktu, pārslodzi un novēršanos no intelektuāliem uzdevumiem. Piemērs: ministram nekas nav jāakreditē, kā paredz pērnie studiju akreditācijas noteikumi, kas atkal necaurskatāmā, bizantiskā veidā paredz no politiķa atkarīgu, ministra ieceltu, hierarhiski „gaisā pakārtu” ēnu struktūru – akreditācijas komisiju. Pāris mēnešu laikā visas licencēšanas, akreditācijas var nodot eksistējošajai Studiju un zinātnes administrācijai, izbeidzot nasko vēlmi politiķim jaukties lietpratēju kompetencē. Cits svarīgs piemērs ir inovāciju funkcija ar visu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras inovāciju daļu ir nododama Izglītības ministrijai, tāpat kā apsverams, vai līdzīgi nav jārīkojas, piemēram, ar Patentu valdi, kuras saikne ar inovāciju pārvaldes uzdevumiem ir acīmredzama.
Sestkārt, ministrijai ir jāiegulda nopietni līdzekļi un cilvēkresursi Baltijas valstu kopdarbā, lai izmantotu Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta, Horizonta 2020 un kohēzijas finansējuma dotās iespējas. Ja Latvijai nebūs cienīgas platformas, kopēja nacionāla un reģionāla pārnacionālā izpratnē piedāvājuma zināšanu un inovāciju kopienām (knowledge and innovation communities – KIC), kuras tiks veidotas, tad intelekta izcilība būs sinonīms smadzeņu aizplūšanai. Piemēram, ja 2014. gadā tiks veidots pārtikas drošības, inovācijas veselīgai un aktīvai novecošanai KIC, tad Latvijai jābūt skaidrai, valdībai pieņemtai platformai, kurā ir iekļauta sadarbība Baltijas valstu vidū, lai šajā KIC piedalītos. Tāpat šodien ir jāveido skaidra operatīvā taktika, kā Baltijas zinātne kopā varēs iesaistīties KIC pēc 2017. gada, kad to atlases process tiks strikti būvēts uz iepriekšējo pozitīviem rezultātiem.
Visbeidzot, septītais virziens ir pats vienkāršākais, bet vienlaikus arī darbietilpīgākais. Lai iegūtu turīgumu, nevar balstīties uz pārpalikuma principu, atmetot zinātnei santīmus, kā liecina, piemēram, skandalozā zinātnes finansējuma samazināšana 2013. gada budžetā. Vienlaikus, lai pārliecinātu sabiedrību un valdību, ka zinātniskajai darbībai nepieciešams 1% no iekšzemes kopprodukta, bet terciārajai izglītībai 2% jau 2015. gadā, nepietiks ar vaimanāšanu. Piemēram, precīzi aprēķini, kāds finanšu apjoms būtu nepieciešams, lai 2014. gadā sāktu finansēt visu bakalaura un maģistru programmas no valsts budžeta, ir pašsaprotama lieta, taču ministrijai šie aprēķini ir jāpublisko. Turklāt interaktīvā veidā, saistot ar esošajiem institūciju pārskatiem, lai tiešsaistes režīmā visa akadēmiskā sabiedrība, kā arī pārējie pilsoņi var ķidāt nelietderīgus tēriņus, piedāvāt risinājumus un kopīgi rast ceļu pie kopēja uzdevuma – valsts būtiskas investīcijas intelekta ekonomikā.