Iespējams, ka šī izvēle nesakritīs ar mītiskiem vairākuma priekšstatiem par to, kā būtu "pareizi". Tomēr tas nenozīmē, ka tā ir nepareiza.Vairāk nekā četrdesmit gadu Latvijas sabiedrība ir aizvadījusi politiskajā iekārtā, kurā pastāvošā vara noteica, ko drīkstam darīt – cik garus matus nēsāt, kuras grāmatas lasīt, kurp braukt ceļojumos un kādus svētkus svinēt. Reģistrēt laulību neviens ar varu nespieda, tomēr bija dažādi mehānismi, kā šo procesu pasteidzināt. Viss, kas norisinājās ārpus varas noteiktajiem rāmjiem, bija sodāms, nicināms un pāri visam – nenormāls. Vai tiešām joprojām gribam dzīvot sabiedrībā, kurā daļa nevar justies brīvi un laimīgi, jo kādam citam izvēlētais ceļš uz to nešķiet pietiekami normāls? Viss liecina par to, ka tomēr negribam. Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), esam apņēmušies būt "vienoti daudzveidībā" (ES devīze – autora piebilde), kļūstot par demokrātisku sabiedrību, kuras galvenās pamatvērtības ir savstarpēja līdztiesība un cieņa pret atšķirīgo. Pieņemot kopdzīves likumu, mēs garantēsim visiem sabiedrības locekļiem vienādas tiesības juridiski sakārtot attiecības. To jau ir izdarījušas lielākā daļa Eiropas valstu, izrādot cieņu un atbalstu katra indivīda izvēlētajam ceļam uz personīgo laimi. Likumiem ir jāpielāgojas pārmaiņām sabiedrībā, nevis jābūt statiskai mērauklai, kas nosaka tās uzskatus un attaisno kāda diskrimināciju.Mēs vēsturiski esam bijusi atvērta sabiedrība, kas nebaidās pieņemt svešo un citādo tikai tāpēc, ka tas nešķiet saprotams. Šobrīd mūs ir sašķēlis ne tikai padomju psiholoģiskais mantojums, bet arī tam sekojošā atsevišķu varas pārstāvju vēlme padarīt "tradicionālu kopdzīves modeli" par politisku platformu vēlētāju balsu piesaistīšanai. Tomēr ir īstais brīdis parādīt, ka līdzīgi kā citos kritiskos brīžos – mēs spējam būt vienoti, nebaidīties un stāvēt pāri individuālajiem aizspriedumiem. Latvijas sabiedrība ir pārāk maza, lai kādu diskriminētu un liktu pārvākties uz dzīvi zemēs, kur viņa tiesības uz brīvību tiek respektētas lielākā mērā. Runājot ar cilvēkiem par homoseksualitātes jautājumiem, esmu saskāries ar viedokli: "Es it kā saprotu, bet man tas tomēr neliekas normāli". Tas būtu tāpat kā apgalvot: "Es it kā varu saprast, kāpēc cilvēki lec ar izpletni, bet man tas neliekas normāli, tāpēc labāk šo jocīgo izklaidi aizliegsim!". Esmu saskāries arī ar argumentiem, ka "Mums ir citas problēmas, ko šobrīd risināt" vai "Latvijas sabiedrība vēl nav tam gatava". Vai tiešām sabiedrība Igaunijā, kur kopdzīves reģistrācijas likums jau pieņemts, savā briedumā ir tikusi tālu mums priekšā? Jā, protams, mums arī ir daudz citu problēmu, ko risināt, bet tas nenozīmē, ka tikmēr varam uz nenoteiktu laiku aizmirst par līdztiesību sabiedrībā, kurā citādais vairs netiek uzskatīts par draudu.
Jaunups: Brīvs no būšanas normālam
Vienmēr esmu uzskatījis, ka nevienam nav tiesību nosodīt otra izvēlēto dzīves modeli tikai tāpēc, ka tas kāda individuālās pieredzes un uzskatu ietvaros nav uzskatāms par "normālu". Lai cilvēku motivētu pašu uzņemties atbildību par savu dzīvi, viņam ir jādod brīvība izvēlēties, kā to aizvadīt laimīgi un piepildīti.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.