Ar pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda (PFIF) palīdzību valdība pārdala iedzīvotāju nodokļos samaksāto naudu Latvijas novadiem. Galvenā doma – turīgais palīdz trūcīgajam, kas ir taisnīgi un nepieciešami. Latvijā ir 119 pašvaldības, no kurām 17 (ieskaitot lielās pilsētas) ir tā saucamās donoru pašvaldības, bet pārējās – finanšu saņēmēji (9 pašvaldības nav ne iemaksu veicēji, ne saņēmēji).
Tomēr jaunajam finanšu izlīdzināšanas modelim ir ļoti būtiski trūkumi, kā rezultātā Pierīdznieku samaksātie nodokļi aizplūdīs uz lauku teritorijām, kur iedzīvotāju skaits arvien samazinās, tiek slēgtas skolas u.c. Jaunais modelis ir sagatavots uz matemātiski pielāgotas iepriekšējā modeļa formulas pamata, lai visiem novadiem vienādi izlīdzinātu ieņēmumus uz vienu „nosacīto” iedzīvotāju. Pat tie, kuriem finanšu izlīdzināšana nav nepieciešama un paši spēj segt savus izdevumus, tik un tā tiek pakļauti kopējai finanšu pārdalei.
Pašvaldībām funkcijas pieaug – finansējums ne
Arī esošais finanšu izlīdzināšanas modelis ir ticis daudz kritizēts. Lielākoties tāpēc, ka plaisa starp turīgajām un trūcīgajām pašvaldībām ir pieaugusi valstij savu saistību nepildīšanas dēļ. Sākotnēji bija paredzēts, ka valsts solidāri ar pašvaldībām piedalīsies finanšu izlīdzināšanā un iemaksās savu daļu, kas savulaik bija aptuveni piecas reizes lielāka nekā pašvaldību līdzekļi. Drīz vien valdība saprata, ka nevēlas uzņemties tādu finansiālo slogu un pamazām no šī pienākuma atteicās, vien krīzes laikā PFIF iemaksājot nieka 7 miljonus latu.
Valdība gan deklarē, ka pie sava devuma finanšu izlīdzināšanā jāpieskaita arī valsts dotācijas, kuras tā ik gadu piešķir visām pašvaldībām – pedagogu atalgojumam un vēl vairākiem maksājumiem, kuri savulaik bija valsts kompetencē, bet šobrīd uzlikti galvenokārt uz pašvaldību pleciem (piemēram, sociālā palīdzība). Tomēr patiesībā pašvaldībām funkciju kļūst arvien vairāk, bet finansējums to īstenošanai līdzi netiek. Neaizmirsīsim, cik daudzās jomās krīzes laikā finanšu līdzekļi pašvaldību funkciju īstenošanai tika noņemti un līdz šim brīdim nav pielikti atpakaļ, piemēram, bērnudārzu pedagogu atalgojumam bērniem līdz piecu gadu vecumam.
Finanses aizplūst mistiskiem "nosacītajiem" cilvēkiem
Esošajā PFIF modelī bija vismaz četri objektīvi kritēriji, kuriem tika piemēroti ekonomiski pamatoti un uz pašvaldību vajadzībām balstīti koeficienti: 1) iedzīvotāju skaits, 2) pensionāru skaits, 3) bērnu skaits līdz skolas sākumam un 4) jauniešu skaits (7 – 18 gadi). Viss saprotams un korekti izmērāms – cik ir, tik ir.
Jaunajā modelī kritēriji ir tie paši, tikai reāli uzskaitāmie cilvēki ar ekonomiski gandrīz nepamatotu koeficientu palīdzību izteikti mistiskos „nosacītajos” cilvēkos. Rodas jautājumi – kādēļ gan bērni un jaunieši jaunajā modelī pēkšņi kļuvuši „nevērtīgāki” kā vecajā, un kāpēc jaunieviestais piektais kritērijs – teritorijas lielums – ir gandrīz divreiz „vērtīgāks” par pensionāru? Atbilde ir vienkārša – tāpēc, ka jauniešu un bērnu skaits aug tikai Pierīgā un, lai mazinātu Pierīgai saņemamās dotācijas lielumu, tas tiek noregulēts ar jau pieminētajiem koeficientiem.
Kopumā arguments – jo pašvaldībai lielāka teritorija, jo vairāk ceļu, ko apsaimniekot – ir loģisks. Tāpēc šis kritērijs ir iekļauts, vērtējot pašvaldību finanses un to izlīdzināšanu. Bet, pie šī objektīvā kritērija jaunajā modelī jau atkal ir pievienots neobjektīvs koeficients, sareizināts ar pašvaldības teritorijas platību, kā rezultātā izskaitļots un iegūts mistiskais varonis „nosacītais iedzīvotājs”. Atkal jājautā – kāpēc kā kritērijs tiek izmantota pašvaldības teritorijas kopējā platība, nevis objektīvs kritērijs – ielu un ceļu kopgarums? Kā zināms, daudzos novados tūkstošiem kvadrātmetru aizņem lauksaimniecības zemes un meži, kas pieder privātpersonām. Kas gan pašvaldībai tik daudz šajās teritorijās būtu apsaimniekojams?
Tā visa rezultātā jaunajā modelī Latvija iegūst 3,7 miljonus „nosacīto” iedzīvotāju, un secīgi visa finanšu izlīdzināšana notiek, balstoties nevis uz reāliem, bet gan „nosacītiem” iedzīvotājiem. Ieguvēji ir nelielas pašvaldības ar lielu teritoriālo platību, jo tas jaunajā modelī dod lielāku „nosacīto” iedzīvotāju skaitu un attiecīgi – arī finansējumu.
Te lieki runāt par kādu ekonomisko pamatojumu vai reālām finanšu vajadzībām pašvaldību funkciju izpildei. Mērķis, ko izvirzījusi Finanšu ministrija – tuvināt pašvaldību ieņēmumus bagātākajai (Garkalnes) pašvaldībai – ir cēls un taisnīgs, kurš gan ir pret to? Tikai nav pateikts, cik ilgā laikā un ar kādiem resursiem to panākt, jo, lai to nodrošinātu visās pašvaldībās, nepieciešami 450 miljoni eiro.
Valsts dotācija – patiesībā no pašvaldību kases
Jaunajā modelī visām pašvaldībām tiks atstāti 40% no vērtētajiem ieņēmumiem (iedzīvotāju ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa), pārējo (60%), izsakoties vienkārši, sametīs vienā kaltā un pēc tam valdība „sadalīs” atpakaļ – cik kurai pašvaldībai pienākas. Ar to valdība skaidri pasaka, ka vēlas būtisku kontroli pār pašvaldības ienākumiem, lai diktētu savus nosacījumus un politiku, tādējādi vājinot pašvaldību neatkarību, kā arī liedzot mērķtiecīgi īstenot savus ilgtermiņa attīstības mērķus, jo ieņēmumu lielākā daļa pakļauta valdības lēmumiem.
No tā izriet vēl viens jautājums – kāpēc valsts neatstāj 50% vai 60% pašvaldībām un pārējo nepārdala? Tas vēlreiz apliecina, ka šis sadalījums nav ekonomiski pamatots, tas vienkārši ir matemātiski aprēķināts un pielāgots. Turklāt tas paveikts tā, ka jaunais modelis nav atkarīgs no tā, cik līdzekļu valdība dos vai nedos pašvaldībām. Tas darbosies jebkurā gadījumā, jo visi aprēķini veikti, neņemot vērā valdības dotācijas apmēru. It kā jau formulā ir minēts vārdu salikums „valsts budžeta dotācija”, tikai ar piezīmi – tā nav tikai valsts dotācija, ko valsts piešķir no savas kabatas, bet arī 60% no pašvaldībām noņemtajiem vērtētajiem ieņēmumiem, kas kļūst par „valsts dotāciju” un tiek sadalīti visām pašvaldībām, tostarp arī Pierīgai (izņemot Garkalni).
Tomēr cik līdzekļu valsts pati ir gatava pielikt klāt pašvaldību budžetam un kur tas atspoguļosies? Būtu tikai korekti to norādīt, lai visiem ir skaidrs. Jo, kā to jau apliecina esošais pašvaldību izlīdzināšanas modelis, ja valdība papildus neieguldīs savus līdzekļus, sistēma nestrādās un nebūs iespējams, ka ilgtermiņā ieņēmumi pieaugs visām pašvaldībām.
Jaunais modelis nav izdevīgs ilgtermiņā
Sākotnēji varētu šķist – cik labi, ka jaunajā modelī trūcīgajām pašvaldībām izlīdzināšanas rezultātā ieņēmumi palielinās līdz pat 22%. Tomēr, ja kaut kas tiek radīts mākslīgi, balstoties uz virtuāliem skaitļiem, diez vai tas būs dzīvotspējīgs. Veicot aprēķinus par 2017. gadu, ir redzams, ka dažām pašvaldībām finanšu pieaugums jaunajā modelī ir ļoti neliels (nesasniedz pat 1%), bet citām tas pat ir ar mīnusa zīmi. Tas tāpēc, ka modeļa reālo ietekmi un dzīvotspēju, vadoties pēc pieejamās informācijas, neviens nav izvērtējis. Kā, piemēram, Finanšu ministrija, ir nonākusi pie secinājuma, ka modelis ilgtermiņā ir izdevīgs?
Jāsecina, ka jautājumu ir daudz vairāk nekā atbilžu. Matemātiski pielāgots pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modelis nedos izaugsmes iespējas novados, ja nebūs skaidra valdības reģionālā politika un konkrēta rīcība. Tāpat pašu ieņēmumi novados nepieaugs, ja nebūs darbavietu un reāla valdības atbalsta uzņēmējiem.
Cilvēki aizplūdīs no novadiem uz centriem vai, vēl ļaunāk, turpinās pārcelties uz dzīvi ārvalstīs, un tad vairs nebūs svarīgi, līdz kādam procentam pašvaldībās finanšu līdzekļus izlīdzināt, jo tāpat kopējais naudas daudzums būs neliels un novadus piespiedīs apvienoties. To šobrīd neviens no valdības skaļi neatļaujas pateikt, man patiešām žēl.
Valdība pat neņem vērā to, ka attālākajos novados skolu un pirmskolu ēkas stāv tukšas, bet Pierīgas pašvaldībām pie šī finansējuma pārdales nebūs ar ko nosegt minimālās pamatvajadzības – nodrošināt saviem iedzīvotājiem izglītības pakalpojumus. Turklāt jau šajā plānošanas periodā Pierīgas pašvaldībām bija ierobežota pieeja piedalīties Eiropas fondu projektos.
Galu galā, iedzīvotājus neinteresē sarežģītā PFIF sistēma, viņi maksā nodokļus un vēlas dzīvot labiekārtotā vidē ar salabotām ielām un iespējām savus bērnus laist skolā un bērnudārzā. Jaunais finanšu izlīdzināšanas modelis „turīgās” Pierīgas pašvaldības tuvina trūcīgajām. Tas gatavojas radīt situāciju, kad Pierīgas iedzīvotāji, kuri strādā un cenšas godprātīgi maksāt nodokļus, lai nodrošinātu savām ģimenēm labvēlīgākus apstākļus, dzīvos vietā, kur nebūs iespējams attīstīt infrastruktūru. Atliks tikai teikt – mīļie iedzīvotāji, jūsu nodokļos maksātā nauda „aiziet” citām pašvaldībām, tāpēc savā novadā diemžēl nevarēsim salabot ceļus, būvēt skolas un bērnudārzus. Lai gan tieši Pierīga šobrīd ir vienīgais reģions Latvijā, kur pieaug iedzīvotāju skaits. Vai patiešām to vēlamies?