Reālajā dzīvē cenas ir samazinātas tikai tām precēm, kuru cena (kopā ar PVN) ir augstāka par vienu latu, un arī šajā gadījumā – tikai daļai šo preču. Kas notiek īstenībā? Piemēram, veikalu tīkls _Maxima lepojas ar to, ka pēc PVN likmes mainīšanas pārcenoti ap 25000 preču nosaukumu. Iespaidīgi, protams - ja neņem vērā to, ka kopējais piedāvājums ir ap 50000 pozīcijas. Tas pats vērojams Rimi veikalu tīklā - arī tur pārcenotas aptuveni 25000 preces, bet izmaiņas diemžēl nav skārušas tos produktus, kuru cena nesasniedz latiņu. Tāpēc zināmu starpību varētu sajust tie, kuru tēriņi iepērkoties sasniedz dažus desmitus latu - un vairāk. Trūcīgākie iedzīvotāju slāņi PVN samazinājumu lielveikalos pat nepamanīs - jo viņu pirktajiem produktiem cena nav mainījusies. Mazumtirgotāji. _Kases sistēmu un grāmatvedības pārprogrammēšana, jauno cenu aprēķināšana un cenu zīmju nomaiņa kopumā tirgotājiem izmaksājusi turpat vai deviņus miljonus latu. Pretēji lielveikalu tīklu melīgajiem paziņojumiem mazo veikalu īpašnieki bez liekas ažiotāžas sākuši samazināt cenas atsevišķām preču grupām, kuras būtiski ietekmē to patērētāju dzīves līmeni, kam tiešām katrs ietaupītais santīms nozīmē ļoti daudz.
Veikala īpašniece Dace uzskata, ka lielveikalu tīklu Maxima, Rimi un Iki parakstītais vienošanās memorands ar valdību liecina par negodīgu politiku gan attiecībā pret pircējiem, gan valsti. No vienas puses, solījumi samazināt cenas saistībā ar valdības noteikto nodokļu samazinājumu izskatās skaisti, taču patiesībā tā varētu būt drīzāk savstarpēja vienošanās ar nolūku iedzīvoties uz ražotāju un ierindas pircēju rēķina. Dace un vairāki citi aptaujātie veikalnieki pauž, ka sakarā ar minētajiem organizatoriskajiem izdevumiem nevarot atļauties pazemināt cenas uzreiz visiem produktiem, tāpēc viņi domā vispirms par mazāk aizsargāto iedzīvotāju daļu, turklāt produkti, kuru cena ir zemāka par latu, sastāda ievērojamu nelielo veikalu apgrozījuma daļu. Iepriekš, kad tika paaugstināta PVN likme, vairums veikalnieku cenas nepaaugstināja, kaut arī līdz ar to pašiem nācās savilkt jostas ciešāk. Daudzi tirgotāji plāno kompensēt PVN samazinājumu, nedaudz pazeminot cenu atsevišķām preču grupām pēc tam, kad būs atpelnīti ar pāreju saistītie izdevumi.
Valsts. PVN reālais maksātājs ir patērētājs, bet saņēmējs – valsts. Tirgotāji ir tikvien kā starpnieki – iekasē no pirmā un tūlīt pat pārskaita otrajam. Jo mazāka likme, jo mazāk tirgotājs pārskaita un valsts saņem. Ekonomisti uzskata, ka PVN mazināšana par 1% ir populisms un pat kaitējums Latvijas valstij, jo tādējādi valsts budžetam secen iet 40 miljoni latu nodokļa veidā, tāpēc šis valdības gājiens vairāk vērtējams kā centieni izpildīt Māstrihtas kritērijus bez diža ekonomiska efekta. Daudz loģiskāk būtu sekot vairuma ES valstu izvēlei un piemērot samazināto PVN likmi pārtikas produktiem – tas mazinātu ar cenu maiņu saistītās pūles un tēriņus, un arī jūtamāk atspoguļotos pircēju ikdienas tēriņos. Šajā kontekstā 15. maija memorands, ko parakstīja Ministru prezidents un Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācija (tās sastāvā ietilpst Rimi, Maxima un Iki lielveikalu ķēdes), kur minētie pārtikas lieltirgotāji sola mainīt preču cenas atbilstoši PVN likmes samazinājumam, izskatās, maigi izsakoties, kā varen smalks PR gājiens ar papildus peļņu minētajiem tirgotājiem. Protams, sākotnējā ideja – optimizēt izdevumus, lai paaugstinātu patērētāju dzīves līmeni – ir visnotaļ apsveicama, taču to diskreditē lielveikalu negodīgā peļņas gūšanas politika, atsakoties pārcenot tieši lētākās preces, kuru īpatsvars kopējā plūsmā ir ievērojams.
Kam izdevīgi. Un tagad nedaudz pievērsīsimies elementārai aritmētikai. Tātad, tās preces, kuru cena ir zem viena lata un tātad nav piemērojamas cenu optimizēšanai atbilstoši PVN likmes samazinājumam, tiek iepirktas no ražotāja, jau ņemot vērā samazināto PVN likmi, tātad, par zemāku gala cenu, jo piegādes līgumos preces cena tiek uzrādīta bez PVN. Tātad lieltirgotājs šo preci pārdod par iepriekšējo gala cenu, jo lētuma dēļ pārcenošana veikalā tai netika piemērota. Savukārt PVN šis pats tirgotājs maksā pēc jaunās likmes, starpību vienkārši iebāžot sev kabatā. Ņemot vērā lielveikalu ķēdēs esošo ievērojamo apgrozījumu tieši lētajām precēm, ekonomisti izskaitļojuši, ka peļņa no šāda pasākuma varētu būt ap Ls 250000, kuros lieltirgotājiem ne ar vienu nav jādalās – iepērkam produktus vairumā ar jauno – samazināto – PVN likmi, pārdodam par iepriekšējo gala cenu, bet valstij pārskaitām atkal samazināto nodokli. Sāpīgi tikai, ka šī PR spodrināšana notiek uz valsts un tās trūcīgāko iedzīvotāju rēķina. Bet kuram gan rūp?
Konkurences padome. Šī raksta autores rīcībā ir konkrētas personas rakstīts iesniegums Konkurences padomes priekšsēdētājai par iepriekšminēto veikalu tīklu savstarpējo vienošanos pārcenot noteiktu preču daudzumu, nepārcenojot tās preces, kuru cena ir mazāka par vienu latu, ko apstiprina arī šo veikalu tīklu pārstāvju paustā informācija masu medijos. No Konkurences padomes atbildes izriet, ka šādai informācijai trūkst apstiprinājuma un iesniedzējs tiek aicināts personīgi ierasties un dokumentāli pamatot šo informāciju.
Konkurences padomes Juridiskā departamenta direktors Māris Spička noliedz, ka KP būtu saņēmusi jebkādu sūdzību šajā sakarā. Negribētos apgalvot, ka nopietnas valsts iestādes amatpersona apzināti runā nepatiesību, tādēļ atliek vien secināt, ka šis ierēdnis vienkārši nav pienācīgi informēts. Jautāts, vai minēto veikalu tīklu rīcībā nav saskatāmas neatļautas vienošanās pazīmes, M. Spička paskaidroja, ka nepastāvot atbilstošs kontroles mehānisms, un nosauktos faktus varot izskaidrot arī ar apstākļu sakritību. Lai pierādītu negodīgas vienošanās esamību, M. Spička aicina iesniegt rakstiskus pierādījumus – t.sk. uzņēmumu vadības savstarpējo saraksti, dienesta e-pastus un citus līdzīgus dokumentus. Diemžēl viņš nepaskaidroja, kā likumīgā ceļā var iegūt uzņēmumu iekšējos dokumentus, tātad varam uzskatīt, ka Konkurences likums nav pārkāpts un viss ir vislabākajā kārtībā. Lieltirgotāji var līksmi skaitīt no ražotāju un patērētāju kabatām izķeksēto ceturtdaļmiljonu un apsvērt nākamo soli pretī slavas augstumiem.