1991.gada asiņainajā janvārī mēs, tāpat kā šodien ukraiņi, bijām gatavi mirt par savu brīvību. Un tieši tāpat kā ukraiņi, mēs gaidījām atbalstu no starptautiskās sabiedrības - gan politiska, gan ekonomiska spiediena veidā pret Padomju Savienību, kas apturētu asins izliešanu Baltijas valstīs. Mēs bijām pateicīgi pat par to mazumiņu atbalsta, ko saņēmām Rietumiem. Lai arī bijām pietiekami naivi, lai cerētu uz kaut ko lielāku.
Šodien Latvija ir tā, kuras atbalstu gaida Ukraina. Tāpēc mums gan kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstij, gan kā valstij, kurai ir gara robeža ar Krieviju, ir jābūt īpaši skaidrai un stingrai nostājai par ES un NATO rīcību pret Krieviju. Ja Krievijas agresīvā politika netiks apturēta tagad, tad pēc Ukrainas un Moldovas Putina iekāre vērsīsies Baltijas valstu virzienā. Latvijai ir jāpalīdz arī pārējām ES valstīm saprast, ka Krimas aneksija ir tikai posms lielākā plānā un Eiropas Savienība nedrīkst vilcināties ar jaunas vienotas Krievijas politikas formulēšanu un secīgu īstenošanu.
Latvijai ir jāprasa ieviest tādas sankcijas pret Krieviju, kuras reāli skartu visplašāko Kremļa huntas un tās līdzskrējēju loku, it īpaši viņu un viņu radinieku ārzemēs esošos īpašumus. Neatkarīgi no tā, par cik plašu personu loku vienojas ES, Latvijai ir jāpieņem arī individuāli lēmumi par personām, kuras acīmredzami piedalās agresijas rīkošanā vai atbalsta to - piemērām, revanšisma ideologiem un apdziedātājiem, kultūras darbiniekiem, kas savā vēstulē atbalsta Putina agresiju Ukrainā utt. Ir pilnīgi nepieļaujami, ka tādas personas varētu iebraukt Latvijā, lai gozētos Jaunā viļņa VIP ložās.
Rietumvalstu kopīgajiem ekonomiskajiem lēmumiem, atbildot uz Krievijas agresiju, ir jābūt stratēģiskiem, proti, tādiem, kas samazina Krievijas valsts kompāniju ienākumus no Rietumvalstīm - pirmkārt, enerģētikas, finanšu, tehnoloģiju un bruņojuma jomā. Tas nozīmē, piemērām, ka Eiropai ir steidzami jāvienojas par visu Eiropas dabasgāzes iepirkumu centralizāciju un pakāpenisku Krievijas gāzes iepirkumu apjoma samazināšanu, aizstājot to Amerikas un Kaspijas baseina gāzi un slānekļa gāzi. Tas nozīmē daudz rūpīgāku attieksmi pret Krievijas jaunabagātnieku un valsts kompāniju naudu, mērķtiecīgi un skarbi pārbaudot un izmeklējot tās patieso izcelsmi. Tas nozīmē militāro tehnoloģiju eksporta aizliegumu un Krievijas investīciju ierobežošanu stratēģiskās nozarēs. Tās var saukt vai nesaukt par sankcijām, bet šiem pasākumiem ir jāatbrīvo Eiropa no atkarības no Krievijas un jāpanāk, lai Krievija dārgi samaksātu par savu agresiju un lai tai mazinātos finanšu resursi šādu agresiju atkārtošanai nākotnē.
Sabiedrībā plaši uzsākušās diskusijas par "Eiropas sankciju" negatīvajām sekām mūsu uzņēmējdarbībai. Jāprecizē, ka Latvijas uzņēmēji cieš nevis dēļ Eiropas lēmumiem, bet gan Krievijas rīcības dēļ. Un galīgi nevietā ir aicinājumi "Krieviju lieki nekaitināt", jo esam jau daudzkārt pieredzējuši, ka Latvijas uzņēmējus visnegatīvāk ietekmē Krievijas vēlme diktēt politiskus noteikumus ekonomiskajai sadarbībai. Tas var notikt (un ir noticis) jebkurā laikā un neatkarīgi no jebkādām sankcijām. Tāpat, neatkarīgi no tām, Krievija arvien lielāku daļu kravu sūta un sūtīs caur savām, nevis Baltijas valstu ostām. Tā ir bijusi Krievijas stratēģija arī pirms agresijas pret Ukrainu. Politiskie un drošības riski ir jāņem vērā ikvienam uzņēmējam, novērtējot biznesa potenciālu Krievijā. Valsts biznesam var palīdzēt ar padomu un eksporta veicināšanu uz citiem, prognozējamākiem tirgiem un reģioniem, ar Eiropas un transatlantiskā brīvā tirgus izveidošanu, ar publiskām investīcijām infrastruktūrā, kas ir neatkarīga no Krievijas iegribām (nevis iztērējot kādu Eiropas miljardu Ventspils - Maskavas dzelzceļam).
Ukrainas krīze rada tikpat krasu pagriezienu Rietumu un Krievijas attiecībās kā PSRS 1980.gada iebrukums Afganistānā, pēc kura Rietumi uzsāka aktīvu PSRS novājināšanas politiku, kura noveda pie PSRS sabrukuma. Lidojot no Tālajiem Austrumiem pāri Sibīrijai un Krievijas Eiropas daļai ir tik skaidri redzams, cik mazapdzīvota un grūti kopā saturama ir šī impērija. Baidos, ka Krimas aneksija sāk procesu, kas ar laiku novedīs pie Krievijas tautu pašnoteikšanās...
Latvijas politiķi, kuri turpina uzskatīt, ka "tās ir spēles, kas notiek starp lielvarām un mēs varam novērot tikai sekas, nevis būt starp lēmuma veidotājiem", kļūdās. Mums ir jābūt starp lēmuma veidotājiem un pieņēmējiem, jo to prasa Latvijas valsts un tautas drošības intereses. Par drošību ir un būs jāmaksā. Šoreiz "pa zaķi"izbraukt neizdosies.