Globāli un lokāli, katrā valstī, uzņēmumā un ģimenē - ir būtiska savstarpējās kopības sajūta. Mēs taču uzturam tradīcijas, svētkos sanākam ģimenes lokā, lai apliecinātu savu piederību un mīlestību tuviniekiem. Uzņēmēji organizē korporatīvus pasākumus, lai saliedētu kolektīvu un veicinātu darbinieku lojalitāti uzņēmumam. Tā ir tā emocionālā saikne, kuru jākopj. Bet ir lietas, kas kopīgas mums visiem - mūs visus apvieno valsts, kurā esam dzimuši un dzīvojam. Ir nepieciešama valsts mēroga programma, kuras mērķis būtu Latvijai lojālu pilsoņu audzināšana.
Pirmkārt, valstīs, kas tiek uzskatītas par veiksmīgām, stabilām un patriotiskām, tiek īstenotas šādas programmas. Tās veiksmīgi strādā, piemēram, Šveicē un Japānā, kā arī citās valstīs. Šīs valstis var dēvēt par patriotiskās audzināšanas paraugiem. Šo audzināšanu veic ar savu valsti popularizējošu kultūras pasākumu starpniecību, ar izcilu sportistu, mākslinieku, ārstu, zinātnieku, skolotāju, policistu godināšanu un atbalstīšanu, ar lepnuma radīšanu par saviem cilvēkiem, valsts sasniegumiem un pašu valsti.
Otrkārt, uzskatu, ka ļoti svarīgi ir zināt un godāt savas valsts un tautas vēsturi. Lai veidotu nākotni, ir jāzina savas valsts vēsture, tāpēc viens no svarīgākajiem jautājumiem ir tās mācīšana skolās, nevairoties no sasniegumiem un zaudējumiem pagātnē. Īpaši jāizceļ tos notikumus, ar kuriem mēs lepojamies, un tādu latviešu tautas vēsturē nav mazums. Jau gadu tūkstošiem Latvija ir bijusi tirdzniecības ceļu krustpunktā. Neskatoties uz daudzo iekarotāju tīkojumiem, mūsu tauta Daugavas krastos ir izdzīvojusi, apvienojot līvus, kuršus, zemgaļus, sēļus un latgaļus.
Manī dziļu neizpratni vienmēr ir radījusi daudzu politiķu attieksme pret mūsu kultūras mantojumu. Nereti viņi neatbalsta tā studijas un popularizēšanu. Es domāju, ka būtu jāņem piemērs no īru un ebreju tautas pārstāvjiem, kuri nekautrējoties svin svētā Patrika dienu, Hanuku un citus savas tautas svētkus, un lepni valkā savus tautas tērpus gan ikdienā, gan svētkos. Viņi spēj un, galvenais, vēlas saglabāt savu identitāti plašajā pasaulē. Arī mums kopīgi jāsvin un jāpopularizē savus Ziemas svētkus, Lielo dienu, Ūsiņus, Jāņus, Mārtiņus, Miķeļus un citus mūsu tautas tradicionālos svētkus.
Daudzi valsts identitāti saprot tikai ar stingrāku normu ieviešanu, kas regulē valsts valodas izmantošanu. Piekrītu, ka tas ir svarīgi. Taču tā ir tikai daļa no tā, kā mēs varam saliedēt Latvijas iedzīvotājus. Ļoti būtiska ir mūsu tautas kultūra un tradīcijas. Balstoties uz tām ir jāapvieno visus Latvijas iedzīvotājus. Un jo vairāk būs uz mūsu tautas valodas un kultūras bāzes veidotu tradīciju, jo vairāk citu tautību mūsu zemei lojāli cilvēki tajos iesaistīsies, jo labāk būs Latvijas valstij. Mums jāatbalsta jebkuras tautības Latvijas patrioti – cilvēki, kuri ar saviem sasniegumiem uzņēmējdarbībā, kultūrā, sportā, mākslā un zinātnē nes Latvijas vārdu pasaulē.
Liela nozīme ir tautas garīgajām vērtībām un ētiskajiem principiem, kas sakņojas kristīgajā mācībā. Uzskatu, ka nedrīkstam aizmirst arī Dievturību, kā vienu no Latvijas kultūrvēstures mantojuma vērtībām. Tā mums rāda ceļu, kā mūsu senči runājuši ar Dievu, tā atklāj mums senču vērtību skalu.
Būtiska ir mūsu jaunatnes audzināšana. Jaunatne ir jāaudzina kā dzimtenes aizstāvji. Viņiem jākļūst par īstiem Latvijas patriotiem, kuri būtu gatavi, ja nepieciešams, atdot savu dzīvību par Latviju. Mums ir jāgodā latviešu kareivji, kuri ir cīnījušies par Latviju "Ziemassvētku kaujās", "Kurzemes katlā", un visi, kuri atdevuši savas dzīvības, lai mēs šodien varētu dzīvot brīvā zemē.
Īpaši jāuzteic mūsu Zemessardzi, kā vienu no patriotiskās audzināšanas stūrakmeņiem. Bet, pats galvenais, jau no pirmajām klasēm katrā Latvijas skolniekā būtu jāsāk ieaudzināt lojalitāti pret Latvijas valsti. Katram skolotājam un vecākam ar savu attieksmi un rīcību jāparāda kā mīlēt un rūpēties par mūsu valsti, jo tieši personīgais piemērs ir visbūtiskākais bērnu audzināšanā.
Man ir sapnis - Latvijas iedzīvotāji ar lepnumu saka pasaulei, ka ir no Latvijas, no labākās Dzimtenes! Latvijā saimnieko gudri, izglītoti un godīgi cilvēki. Katrs Latvijas iedzīvotājs par goda lietu uzskata palīdzēt otram Latvijas iedzīvotājam un, protams, savai valstij. Latvijā vairs nav skauģu. Latvijas armijā dienēt ir gods un ikkatrs, kurš ir atdevis savu dzīvību, cīnoties par Latviju, tiek godāts kā vispatiesākais tautas varonis. Mēs esam lepni par Latvijas ekoloģiski tīro vidi, sasniegumiem sportā, mākslā, zinātnē un izglītībā. Tiek godāta Latvijas vēsture, latviešu valoda un latviešu kultūras tradīcijas. Neskatoties uz to, kurā pasaules malā atrastos Latvijas pilsonis, tas jūt Latvijas valsts atbalstu.
Latvijas iedzīvotāji ir laimīgi, pārtikuši un lepni par savu valsti!