Te vietā būtu citēt pazīstamo krievu politikas eksperti Jūliju Latiņinu, kas Kremļa «nedraudzīgo» attieksmi pret Tbilisi saista ar Gruzijas pilnīgi atšķirīgo valsts iekārtu. Tieši tas ir iemesls, kādēļ Krievijas vara izjūt naidu pret Gruzijas valsti. Tā ir kā nelāgs un kaitinošs ikdienas piemērs, ka labi rezultāti sasniedzami ne tikai ar naftas un gāzes dolāriem vien. Un pat tas, ka Krievijas tirgus joprojām ir slēgts Gruzijas lauksaimniecības izstrādājumiem (pavisam neliela daļa Gruzijas ekonomikā), nav spējis kaut kā mainīt abu valstu attiecības, lai gan Krievijas iedzīvotāji labprāt iegādātos gruzīnu vīnus un minerālūdeni. Latiņinas ieskatā Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili esot tāda līmeņa reformators, kas ar savu valsti izdarījis to, ko savulaik paveikuši Pēteris I un Čīles Pinočets. Dažādie sasniegumi patiesi ir pārsteidzoši, ja ņem vērā šīs valsts vēsturi (senāko un pašu jaunāko), kā arī kaimiņos esošās valstis un to režīmus. Latiņina uzskata, ka Saakašvili esot izdarījis ļoti daudz un tādēļ viņam esot tiesības arī uz zināmu daudzumu muļķību. Daudz sliktāk esot, ja valstī bez muļķībām nenotiek nekas cits - nav grūti uzminēt, kuru valsti domājusi Latiņina.
Šādu pašu viedokli par Kremļa nevēlēšanos pieņemt Gruzijas iedzīvotāju vairākuma atšķirīgo izvēli, veidojot savu sociāli politisko sistēmu, par pamatu ņemot Rietumos pastāvošo modeli, bieži nācies dzirdēt no gruzīnu visaugstākā ranga politiķiem. Vulgarizējot visa sāls izsakāma pagalam vienkārši - neejiet uz Rietumiem, un viss būs kā iepriekš - Krievija pirks vīnu un arī ūdeni. Poļu režisors Kšištofs Zanusi iesaka Krievijai (līdzenuma cilvēki) atzīt tiesības uz citu mentalitāti un saprast gruzīnu (kalnieši) savdabīgo emocionalitāti. Tieši tāpēc, ka Krievija ir tik liela, visa atbildība gulstas tieši uz Krieviju. Cerams, šim poļu mākslinieka viedoklim piekrīt lielākā daļa Vācijā notiekošās konferencesIezīmējot Gruzijas nākotni dalībnieku.