Pats galvenais un būtiskākais no tiem, šķiet, ir kārtējo reizi iegūtais apstiprinājums tam, cik nenopietns un neuzticams ir tāds biznesa partneris kā Krievija. Šādiem gadījumiem vajadzētu kalpot par brīnišķīgu pamācību katram individuālam uzņēmējam vai tirgotājam, kas vēlas pelnīt, darbojoties Krievijas tirgū.
Šobrīd daļa no mūsu dienvidu kaimiņu uzņēmumiem jau izdarījuši atbilstošus secinājumus, un nākotnē, visticamāk, visas olas viņi neliks vienā groziņā. Lai gan arī tagad nav saņemtas ziņas par tādiem lietuviešu uzņēmējiem, kas nepamatoto sankciju dēļ būtu saņēmuši nāvējošus triecienus savam biznesam.
Tā ir laba zīme, kas liecina par pietiekami spēcīgām pozīcijām, ko sagraut nav tik viegli. Skaidrs ir tas, ka Krievijā jebkuram biznesam var piezagties briesmas, pat šķietami visstabilākajam. Taču tā būtībā ir katra individuālā uzņēmuma privāta lieta un atbildība.
Arī analītiski un kritiski noskaņoti Krievijas žurnālisti par kārtējo Kremļa izlēcienu attiecībās ar kaimiņiem - to pieredzējuši gruzīni, ukraiņi, moldāvi, beidzamie lietuvieši, tagad arī norvēģi - izsakās negatīvi.
Sankcijas pret Viļņu vadījis viens galvenais motīvs - nodemonstrēt Maskavas milzu neapmierinātību ar šobrīd ES prezidējošo valsti Lietuvu. Taču tas arī ir vienīgais rezultāts, jo šī akcija Krievijai nav atnesusi ne vismazāko ieguvumu. Var uzskatīt, ka tas bijis arī kārtējais mēģinājums norādīt visiem ES partneriem, cik vāja ir Brisele.
Taču nekas tamlīdzīgs nav iznācis, un diezin vai šī biedēšanas akcija arī atturēs ukraiņus no centieniem parakstīt ar ES asociācijas līgumu novembra beigās Viļņā. Krievijas mērogā zaudējumi nav lieli, taču pietiekami jūtami Kaļiņingradas apgabalā.
Tieši no turienes sūtīti raižu pilnie signāli uz Kremli, un, kā liecina neoficiālā informācija, ar paša Putina pavēli pārtraukta ņirgāšanās par lietuviešu kravu pārvadātājiem, kuriem katru dienu tikuši nodarīti divus miljonus eiro lieli zaudējumi.
Centieni iegalvot, ka sankcijām ir sakars ar lietuviešu piena izstrādājumu kvalitāti, bija absolūti nepārliecinoši. Tādēļ pat profesionāli Krievijas žurnālisti atzinuši, ka, sadarbojoties ar Krieviju, esot jāuzmanās.
Kā rāda beidzamo gadu pieredze, Krievija nespēj ar spēka palīdzību ietekmēt kādreiz pakļautās nācijas, taču izturēt šādu spiedienu tām nenākas viegli. Šāda attieksme skaidri apstiprina ne tikai nepieciešamību allaž būt gataviem saskarties ar negaidītiem pārsteigumiem, bet arī atgādina par neizzudušo impēriskā pārākuma izjūtu.
Kā redzams, 20 gadi bijuši par maz, lai to atstātu pagātnē. Visticamāk, arī nākamajos 20 gados Baltijā, Moldovā, Gruzijā, arī Ukrainā nāksies izšķiest daudz spēka un enerģijas, lai aizstāvētu savas tiesības uz nacionālu pastāvēšanu.
Cerams, neaizejot tālāk par šādiem piena un siera kariem, kāds nesen tika izvērsts pret Lietuvu.