Pretēju vēstījumu grūti iedomāties - straujas kustības pat ārpolitikas lauciņā nav ieteicamas nesen pie varas nokļuvušiem spēkiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka 70% gruzīnu atbalsta integrāciju ar demokrātiskajām valstīm. Lasot starp rindām, nākas izdarīt secinājumus, ka ar šo virzību pārlieku nesokas. Ja vien Rīgai būtu lielāka lemšana, varbūt gruzīnu sekmes būtu labākas, taču Latvijas loma ir tāda, kāda tā ir, un pēdējo vārdu saka citas valstis. Vismaz Gruzijas integrācijas jautājumā tā ir, jo sen taču zināms, ka diviem tādiem smagsvariem kā Vācija un Francija ir daudz atšķirīgāki uzskati par austrumu partnerību nekā Baltijai, Polijai un Zviedrijai. To apstiprināja arī Edgara Rinkēviča izteiktās cerības, ka Latvijas un citu Gruzijas sabiedroto signāli tiks sadzirdēti. Interesanta ir ministra norāde, ka Tbilisi nepieciešams uzmanīties no daudzajām nedraudzīgajām valstīm. Būtu interesanti uzzināt, kuras ir šīs daudzās valstis. Visdrīzāk gan tas attiecināts uz tām valstīm kaimiņos, kam varētu rīvēt kanti gruzīnu sekmes, - tiesa gan, tas notiks tajā gadījumā, ja jaunā vara turēsies pie prezidenta Mihaila Saakašvili sāktajām reformām. Pozitīvu ziņu no Pandžikidzes izdevās dzirdēt Dienai, jo ministre par neapšaubāmi veiksmīgām atzina vairākas no divus termiņus kopš 2003. gada Rožu revolūcijas valdošā Saakašvili paveiktajām reformām.
Gruzijas ārlietu sektora vadītāja Dienai tā arī nespēja pateikt, kādā veidā šī valdība grasās paveikt pilnībā neiespējamo - virzīties uz Rietumiem un tajā pašā laikā uzlabot attiecības ar Maskavu. Kā bijis redzams kopš deviņdesmitajiem gadiem, tās ir nesavienojamas lietas, un to ir pieredzējuši desmitiem augsta ranga politiķu pirms Pandžikidzes. To vajadzētu atzīt, un, kas zina, tad, iespējams, būtu vieglāk virzīties pretim izvirzītajam Rietumu mērķim. Tad atkristu nepieciešamība taisnoties par neatrisinātajiem teritoriālajiem jautājumiem, kurus patlaban tieši izmanto arī daļa Gruzijas sabiedroto. Neoficiāli nopietni izteikts vērtējums, ka ar tādām teritoriālajām domstarpībām šo Dienvidkaukāza valsti nevar uzņemt NATO. Te gan var iebilst, jo Gruzijas dalība aliansē nebūt nenozīmē kara atkārtotu sākšanu uz robežas ar Dienvidosetiju un Abhāziju. Drīzāk jau pretēji - alianses klātbūtne, pastāvīga gaisa telpas kontrole, piektā panta lietošanas iespējas ir labas zāles dažādu agresoru nomierināšanai.
Pandžikidzes misija atstāja virkni neatbildētu jautājumu. Viens no tiem - par ieslodzīto atbrīvošanu. No vienas puses, ieslodzīto skaits Gruzijā patiešām ir bijis pārāk liels, bet, no otras, ir bažas par zināmas kategorijas ieslodzīto - kriminālo autoritāšu - atbrīvošanu. Kāds ir brīvlaišanas mērķis un vai viņus neizmantos politiskās pārliecības aizstāvēšanai uz ielas, nav zināms. Skaidrs, ka atbildes varēs saņemt līdz prezidenta vēlēšanām rudenī.