Klimovičs: Pretvalstiskā referenduma organizēšana nešķiet lokāls pasākums

Nekas nenotiktu. Pat ja kaads veselu stundu bljautu, ka vinjam nepatiik latvijas prezidents. Sliktaakajaa gadiijumaa security paluugtu iziet uz ielas un bljaut tur. Taapeec jau PSRS apraudaataaji trako kaa no kjeedes notruukushi, ka labi zina - nekaada soda nebuus.

fimochka, man driizaak liekas, ka tu dziivo nevis Maskavaa, bet Maskavas priekspilseetaa, un Griekijas pasi tikai sapnjos esi redzeejis. neviens PSRS paarpalikums no Latvijas prom nebeeg.

... ja dostaju iz shirokih shtanin zalupu s konservnaja banka. smotrite, zaviduite - ja grazdanin, ne kakaja nibudj grazhdanka!

fimochka, dalbaiob, tu dziivo 2012. gada Maskavaa, kas no 1991. gada Maskavas atskjiras taapat kaa Zeme no Marsa. tu dzer kokakolu, skaties amerikaanju filmas un kompii speelee 1941. gadu par vaaciesiem. Par paseem, tu mani turpini smiidinaat ar savu dalbaiobismu. Ja jau tev tik sausmiigi riebjas Eiropa, ko tad tu Eiropas valsts pasi neesa, nodeveej?

PSRS taureetaaj fimochka, 1991. gadaa Janajevs tev par prasiibu ieguut burzuaaziskas valsts pilsoniibu, tas ir, PSRS nodeviibu, iedotu augstaako soda meeru. Esi konsekvents, ja tev nepatiik briivaa pasaule, tad dziivo savaa Putirashkaa un uz latvijas pasi neluuri, bet ja patiik Eiropa, tad vispirms iemaacies Eiropaa uzvesties.

Taadaa, kaa nacbolikji un vinju liidzskreejeeji apdraud Latviju. Starp citu, liidziigaa veidaa, ar "demokraatiskiem balsojumiem" un "mazaakumtautiibu cilveektisiibaam" aizsedzaas nacisti 1938. un 1939. gadaa, sagraabjot Austriju un Ceholsovakiju. Un iegaumee ar savu sauro nacbolikja pieriiti, ka nevis tu viens esi pilsonis, bet visi un ne tu viens lemsi, kas jaadara.

Kā tad demokrātija apdraud valsti? Neko darīt, ja pilsoņi kaut kam piekrīt, vai nē tas ir varai jāpieņem. Mums jau to bailīgo dikti daudz.

Komentārs

Bolsevik, tirgus ekonomikaa uznjeemumsu peerk un paardod. pat muusdienu Krievijaa. Valsts likumi to atljauj. Referendums, kursh apdraud valsts pamatus, ir pretvalstisks. Piemeeram, 1938. gada referendums par Austrijas pieienosanu tresajam reiham bija pretvalstisks. Protams, vari striideeties pretii ka nebija, tikai vispirms ieraksties neonacistos.

Krievija - jūras lielvalsts sevi adekvāti apliecināja Krievijas - Japānas 1905. gada karā.

Cusimu, kuru beztalantiigi pagruuda, arii atgaadinaat vai jums 5. klasee par to jau maaciija?

No kura laika? Kad briti 1720. gadaa ieveda Baltijaa eskadru, veljikorossu juuras speeki samuka baazees un tur arii seedeeja. Krimas kara laikaa nav bijis nevienas juuras kaujas pret britu un francu floteem (Sinope pret turkiem neskaitaas). 1944. gadaa tas neizaugusais vaacu liinijkugjis Admiral Scheer dziivojaas pa baltijas juuru kaa pa savu kabatu, un PSRS juuras speeki pat nemeegjinaaja vinju aiztikt. Kuraa vietaa te buutu redzama "juuras lielvalsts", trollien?

Klāra,pabeigt vismaz 5 klases ir katra pilsoņa pienakums,Krievija ir jūras lielvalsts.

Kā tad nav?

Ja kāds vēl nav sapratis, kāda loma Latvijā ir Lindermanim, tad paskataties no malas uz viņa darbības rezultātiem. Integrācijai ar padomju okupantiem un urlām ir pārvilkts sarkans krusts un tas ir ļoti liels "pluss"! Ari pilsonību tiem lopiem neredzēt kā savas ausis! Kā Jūs domājat, uz kādiem noteikumiem tas radījums tika ielaists Latvijā? Pie tam vēl, pēc tam, kad bija pabijis FSB! Kurš sniedz informāciju par osipoviešu, saskaņiešu un citu nelojālu urlu aktivitātem tiem, kuri rausta muļķi aiz aukliņas?

Cienījamie domubiedri! Šis referendums (tas, kurš pirms gada) nāks un aizies, bet, ja neiznīdēsim saknes, tā nezāle augs un ziedēs. Būs nākamais. Krievija nekad nebeigs blefot, melot un biedēt. Aicinu visus iepazīties un iepazīstināt citus ar 20 gadu vecu rakstu, ko dēvē par "Karaganova doktrīnu", kas nu ar pašu latviešu politiķu atbalstu ir gandrīz pilnībā realizēta Latvijā. Tieši šis žurnāla eksemplārs nevienā bibliotēkā nav atrodams, to ieskenēja un atsūtīja no Maskavas. ) tulk.: Uz Kriviju orientēto iedzīvotāju interešu aizstāvēšanas problēmas "tuvējā pārrobežā". S.A.Karaganovs*, Eiropas Institūta direktora vietnieks, Diplomatičeskij Vestņik (Diplomātijas Vēstnesis), Nr.21-22, 1992.gada 15. - 30.novembris. Šis temats ir galīgi neizstrādāts. Tāpēc es jums piedāvāju dažas ievada tēzes. Sākumam pāris piezīmes par to, kam savā runā pieskārās A.V. Kortunovs. Pirmā. Esam iegājuši periodā, kur veidojas jeb reintegrējas jaunas valstis. Vēsturiski šis periods atsevišķu reģionu lielākajā daļā vilkās simtiem gadu. Mēs atrodamies šī perioda sākumposmā. Un kad saka, ka līdz šim esam tikuši cauri ar visai nedaudziem konfliktiem, tad man nāk prātā pazīstamais angļu stratēģis Lourenss Fridmens. Viņš teica, ka tad, kad pazuda Tito, visi klaigāja, ka Dienvidslāvija izjuks. Pēc tam nolēmām, ka esam kļūdījušies. Taču izrādījās, ka nē: vienkārši tas viss notika 10 gadus vēlāk. Skaidri redzams, ka esam iegājuši tādā vēstures periodā, kuru dažādās kombinācijās mūsu un citas valstis pārdzīvoja XVII gadsimtā, dažas - viduslaikos. Un dotajā brīdī gan sociālās, gan politiskās analīzes pats labākais instruments ir nevis mūsdienu rakstnieku grāmatas, bet vēstures pētīšana. Tur var atrast daudz ko interesantu. Šis arguments jāuzskata par fonu mūsu šodienas analīzei. Ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem saistītās politikas problēma (vēlāk pakavēšos pie šī jautājuma sociālā un politiskā, kā arī morālā pamatojuma) nevar tikt risināta bez Krievijas valsts vispārējās politikas konteksta. Atsevišķa politika nav iespējama un domāt par bez kopējās politikas ir bezjēdzīgi. Mums nekavējoties jāsāk risināt nozīmīgi un ne visai patīkami jautājumi, kurus uzdeva oratori, kas runāja pirms manis. Uz ko jāorientējas Krievijai attiecībās ar citām NVS valstīm? Kaukāzā ir nemierīgi un būs nemierīgi arī turpmāk, kamēr tur neieradīsies ģenerālis Jermolovs. Drīz vien nemieri aptvers Vidusāziju, kur visas robežas ir novilktas mākslīgi un kur valstis kā tādas var arī neizdzīvot. Jautājums ir, vai varēs izdzīvot pati Krievija, vai Krievijas teritorijā tiks pielietota vardarbība (arī tā ir vēsturiska likumsakarība; kaut arī daudzi saka, ka nē, tomēr es domāju, ka jā). Un citi līdzīgi jautājumi. Kas mums jādara? Ir trīs politiku varianti. Pirmais - radikāli-demokrātiska politika, t.i. nacionālo valstu nostiprināšanās un mūsu no tām pilnīga atsacīšanās. Tas nebūtu slikts risinājums, taču tas nav reāls. Šādas struktūras nostiprināšanās nav iespējama tāpēc, ka, kā ļoti precīzi norādīja A.V.Kortunovs, lielākā daļa režīmu neizdzīvos. Pie tam arī situācija nepārtraukti mainīsies un mums būs visu laiku jāsatur kopā tas, kas pastāvīgi juks ārā. Mūsu līdzšinējā līnija, kas bija versta uz mūsu kaimiņu valstiskuma stiprināšanu (pret visām valstīm izturos kā pret līdzīgām, līdzīgā situācijā ir arī Krievija), noveda pie tā, ka mēs sākām pa labi un pa kreisi izdalīt savus bruņotos spēkus. No starptautisko tiesību un mūsdienu filozofijas viedokļa mēs to izdarījām pilnīgi legāli. Man nav tiesību un es arī nevaru izteikt pret šādiem mūsu soļiem nekādas pretenzijas, izņemot vienu - morāli-politisku. Mēs esam iegājuši citā vēstures posmā, kur bruņojumu nedrīkst nodot valstīm, kas var sašķelties un kuras notiek karadarbība. Pateicoties ieroču tālāknodošanas mehānismam Moldāvijā, Grūzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā ir tūkstošiem lieku upuru, un tagad mēs gaidam, kamēr tiks sadedzināti visi tanki. Dažos gadījumos tos visus nodedzināt nemaz neizdosies un tie vēl ilgi šaudīsies. Otrs ceļš - reintegrācija. Tas būtu normāls neo-impērisks ceļš. Tas ir grūts kurss, kaut arī ilgākā perspektīvā tas būtu vismazāk asiņains un pie tam ļoti efektīvs. Taču tas nav reāls. Mums priekš tam nepietiek resursu, politiskās gribas. Esam piekusuši. Bez tam, ārpasaule mums to nepieļaus. Es nemaz nerunāju par reintegrācijas ar spēka pielietošanu morālo pusi. Beidzot, trešais kurss - regulācija, kuras mērķis ir bijušās PSRS daļēja reintegrācija vairāk vai mazāk konfederatīvos rāmjos. Jebkurā gadījumā viens mums ir jāsaprot - Krievijai būs neizbēgami jāspēlē aktīva postimpēriska loma. Ja mēs no tās atteiksimies, tad pati vēsture mums to uzspiedīs ar bēgļu pūļiem, ķīmisko rūpnīcu spridzināšanām u.tml. Es ne visai piekrītu M.A. Hrustaļovam: pats personīgi es ne pārāk gribētu iejaukties Vidusāzijā, kaut arī pret Azijas tautu kultūru izturos ar visdziļāko cieņu. Taču no viņiem aiziet, kā mēs to pirms gada mēģinājām darīt, mums neizdosies. Mūs tur atpakaļ ievilks notikumu virpulis, ja sāks brukt un dalīties Uzbekija, Kazahija u.c. Ja mēs šai reģionā ar Kazahijas palīdzību nesāksim spēlēt aktīvu postimpērisku lomu, nepieļaujot konfliktus, aizstāvot mazākumtautības u.t.t., tad agri vai vēlu tas viss mūs ieraus sevī un mums no tā neizbēgt. Pēc 10 gadiem tur viss varīsies vienā elles katlā. Islama fundamentālisms ir briesmīgs. Bet būs vēl ļaunāk, kad tur izveidosies nestabilu valstu zona. Man liekas, ka mums ir jāsaprot viens: Krievijai jāatgriežas pie savas tradicionalās lomas - uzpirkt vietējos kņazus, nosūtīt karaspēku, lai kādu izglābtu u.t.t. Šis darbs nav pateicīgs, bet līdz tam mūs novedusi mūsu līdzšinējā vēsture, daļēji arī mēs paši. Tagad par stratēģiju attiecībā pret krieviem. Nekādas stratēģijas, lai kā par to nerunātu, nav un nebūs tik ilgi, kamēr mēs neizveidosim lēmumu pieņemšanas sistēmu nacionālās drošības jomā. Kaut zinu, ka A.V. Kozirevam** nepatīk pieminēt Gromiko***, es gribētu, lai viņš par viņu kļūtu ne jau viņa politikas nozīmē, bet tai nozīmē, ka jāpakļauj kontrolei visa nacionālās drošības stratēģija. Ja tas netiks darīts, mēs neko nepanāksim. Esam vāja valsts, mūsu iespējas ir ierobežotas un ar tām mētāties mums nav nekādu tiesību. Un nu par krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvēšanu. No politiskā skatījuma šī jautājuma pacelšana ir visai apstrīdama, bet no morālā - vienkārši amorāla. Kā mēs varam aizstāvēt krievvalodīgos iedzīvotajus, pēc kā varam tos noteikt? (1994.gadā ap 98% latvieši arī runāja krieviski - tukot.piez.) Amorāla, par cik tas stipri ož pēc rasisma. Taču galvenais ir nevis amoralitāte, bet vienkāršs nepraktiskums. Ja mēs aizstāvēsim krievvalodīgos iedzīvotājus, tad gribot negribot atļausim, vismaz konceptuālā skatījumā katrā ziņā, apspiest citu mazākumtautību tiesības. Esmu dzirdējis, ka Vidusāzijā visas mazākumtautības ļoti uzmanīgi seko cita citai un lieliski saprot - ja tiks apspiesta viena mazākumtautība, nekavējoties tiks apspiesta arī kāda cita. Man liekas, ka Krievijas ar krieviski runājošo ārpolitiku saistītās koncepcijas pamatā visā bijušajā PSRS teritorijā jābūt cilvēktiesību un mazākumtautību tiesību aizstāvēšanas koncepcijai. Taču pirms sākt šo jautājumu iztirzāt, es gribētu pievērst uzmanību kam citam. Krievvalodīgie iedzīvotāji - tas ir ne tikai pasīvs, bet arī varens Krievijas aktīvs. Pirmkārt, jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie patreiz atrodas. Ne tikai tāpēc, ka mēs nevaram atļauties milzīga bēgļu viļņa uzņemšanu, bet arī tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. Rēķinoties ar ekonomisko izdevīgumu, Krievijai ir nekavējoties jāuzsāk plaša investīciju ekspansija, izmantojot milzīgos parādus, kuros ir iestigusi lielākā daļa republiku. Ir jāpērk uzņēmumus un tos jāpārņem savā pārvaldīšanā, tādā ceļā sev nodrošinot spēcīgu ekonomisku un politisku anklāvu, kas kļūs par pamatu mūsu politiskajai ietekmei, krievvalodīgo iedzīvotāju interešu aizstāvību ieskaitot. Otrais uzdevums - krievu valodas aizstāvība: atbalsts skolām, presei, krievvalodīgajai televīzijai u.tml. Mums jarīkojas tā, lai mēs varētu šeit, Krievijā, turpināt apmācīt bijušo PSRS republiku eliti ar domu, lai šī elite kalpotu mūsu interesēm. Pagaidām notiek pretējais: mēs aizklapējam ciet mācību iestādes, ierobežojam klausītāju skaitu, neaizmirstot pieprasīt naudu no bez tā jau nabazīgajām republikām. Tādā veidā mēs zaudējam veselu paaudzi, kas būtu nodrošinājusi mums labus sakarus, ietekmes kanālus u. tml. Pats par sevi saprotams, ka armijā mums jānostiprina krievu virsnieku kadri, Krievijas augstākajās kara skolās jāturpina apmācīt tuvo kaimiņvalstu armijas elites pārstāvjus. Un tagad par krievvalodīgo aizstāvniecību. Jau tiku runājis par to, ka lozungs "krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvēšana" nav mērķtiecīgs no morālās un politiskās puses. Aizstāvēt šo kontingentu vajag, taču tas jādara zem vispārējā cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu aizstāvības lozunga. Jāsāk ar politiskajām svirām, tā, kā tas jau tiek darīts Latvijā un Igaunijā. Tā ir mūsu kļūda, ka mēs palaidām garām tos procesus, kas tur jau bija sākušies (ar to es domāju cilvēktiesību pārkāpumus). Tur tiek radīts precendents, kurš, ja mēs ar to samierināsimies un neapspiedīsim jau pašā iedīglī, izplatīsies arī uz Krieviju. Ja mēs nepanaksim kādu kompromisa variantu, tad agri vai vēlu līdzīgs jautājums pacelsies arī citās republikās. Paskaidroju: ja mēs pieļausim pārkāpt visiem "nulles pilsonības" piešķiršanas likumu, tad ar to mēs atvērsim "Pandoras lādīti", kas mums atriebsies vēl pat pēc 20 gadiem. Ar laiku mainīsies valstis, mainīsies reģioni, un jebkurš no tiem varēs, atsaucoties uz precendentu, atsacīties piešķirt pilsonību nacionālajām minoritātēm. Ekonomiskās sankcijas, ko atzīst starptautiskā sabiedrība, - ir diezgan efektīva lieta, taču to piemērošana katrā gadījumā ir jāizskata atsevišķi. Un visbeidzot, par spēka pielietošanu. Pastāv tēze, ka ar spēku nekas nav izšķirams. Es, kā vēsturnieks un starptautisko attiecību speciālists, varu teikt, ka ar spēku gan nevar panākt visu, taču šai situācijā, kurā mēs patreiz ieejam, diemžēl daudz kas tiks izšķirts tieši no spēka pozīcijām. Es nesaku, ka mums spēka pielietošana būtu ar abām rokām jaatbalsta. Uzskatu, ka nav lielākas muļķības kā klaigāt, ka mēs metīsim bumbas u.t.t. Tam nav nekādas jēgas. Taču mums jāsaprot, ka, ja gribam saglabāt stabilitāti, mums pretinieku bremzējošais spēka pielietošanas faktors ir jāatdzīvina. Par to man nav ne mazāko šaubu. Vienīgi tam ir jārada attiecīgi instrumenti. Diezgan briesmīga epizode notika Ukrainā, Benderos. Ne tikai tāpēc, ka tur tika nogalināti simtiem cilvēku, bet gan tāpēc, ka pirmo reizi bijušās PSRS Eiropas teritorijā tika izdarīts noziegums pret cilvēci. Tas, ka šis noziegums palika nesodīts, ar laiku mums vēl "atkodīsies". Tagad par spēka pielietošanas tehniku. Ja mēs pielietosim spēku ar varenākā tiesībām, tas būs briesmīgi. Mums nepieciešama leģitimizācija. Ne jau tāpēc vien, ka visa pasaule nostātos pret mums, bet arī tāpēc, ka mēs, ja vien nebūs nekādas ārējās kontroles, ļoti viegli pārkāpsim visatļautības slieksim. Jau tagad sabiedriskā doma un starptautisko organizāciju sistēma ir jāorientē uz to, lai Krievijai un citiem NVS subjektiem likumīgi būtu tiesības ierobežotos apmēros pielietot spēku. Noteikti jāpadomā par jaunu koncepciju par EDSO dalīšanu divās zonās. Tas dotu mums leģitimizācijas iespēju. Nu jau Rietumi mums vairs nepalīdzēs. Tie no mums attālinās ļoti straujā tempā un rēķināties ar viņu mieru sargājošajiem centieniem nevaram. Mums par to jādomā pašiem. Vienā EDSO zonā būtu Rietum-, Centrālā un Austrumeiropa, ieskaitot Dienvidslāviju. Te mieru un stabilitāti varētu nosargāt NATO un ES. Šo piedāvājumu NATO noteikti uzņems ar lielu prieku! Pie kam mēs tur varēsim brīvi piedalīties kā novērotāji. Otrajā zonā (Krievija un Neatkarīgo Valstu Saveienība) jāpanāk, lai tāda loma tiktu piešķirta Krievijai, taču zem starpvalstu kontroles, t. i. lai karaspēka daļās būtu starptautiskie novērotāji, lai armijas pielietošana tiktu apspriesta, lai gadījumā, ja karspēks pārsniegtu savas pilnvaras, šis fakts tiktu atklāti nosodīts. Vienpusīgas darbības, uz kurām tiekam aicināti, draud pastiprināt izolāciju. Risinājumu mums nav pārāk daudz, bet tie ir jāizmanto. Galu galā mēs neesam tik pārāk nogurusi nācija. *Vladimira Putina ārpolitikas padomnieks, vairāk: http://karaganov.ru/ Žurnāls Foreign Policy (ASV) un The Prospect (Lielbritānija) 2005.gadā Karaganovu ierindojuši starp 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē. ** Andejs Kozirevs - bijušais Krievijas ārlietu ministrs, krotizēts par pārlieku rietumniecisku ievirzi. *** Andrejs Gromiko - bijušais PSRS Ārlietu ministrs 1957. - 1985.g., īpaši apbrīnojama bija viņa prasme iztapt valsts vadības maiņām.

Tu, iibli. Pret sklerozi - biezpiens, biezpiens, daudz biezpiena!

Kurš tad tas bija?

Senilajam demagogam. Vorkutas un Magadanas leegjeris arii nav viens un tas pats, bet ir vienas sisteemas - gulaga - sastaavdaljas. Taapat arii meegjinaajums rusificeet Latviju un pieprasiit izsniegt Latvijas pases nelojaalajiem, kas neiet naturalizeeties, ir Latvijai naidiigas darbiibas, lai gan detaljaas atskjiras. trollim, kursh ieniist Latvijas karogu. nacbolikju trolli, Latvijas Republikaa pagaidaam veel ir Latvijas Republikas karogs. un netiks mainiits. ja nepatiik, brauc uz Putirashku, tur Latvijas karogu nav. un kursh te vakar bljaustiijaas, ka nemuuzam vairs nerakstiisot Dienaa, ko?

Patriots nav tas, kas skaļāk klaigā un vicina auseklīti, vai karogu. Tie jau savēlēja tādus kā Gorbunovs&co.

Senais un Latvijas patriots arī nav viens un tas pats.