Tā liek domāt sešu valsts austrumu un dienvidu apgabalu vadības lēmums piešķirt krievu valodai reģionālās valodas statusu. Tas gan nav noticis negaidīti, jo tieši šajos reģionos vēlētāju lielākā daļa tradicionāli ir atbalstījuši promaskavisko Reģionu partiju un arī apgabalu padomēs vara atrodas šīs partijas rokās. Cik tālu šādas valodas suverenitātes process var aiziet? Droši var gaidīt, ka tāds pats lēmums tiks pieņemts kādās 13 no 27 Ukrainas administratīvajām vienībām. Iespējams, arī Kijevā, jo arī tur krievu valodu par savu dzimto atzīst vismaz 10% galvaspilsētas iedzīvotāju. Var pieņemt, ka šādas rīcības pretinieki arī būs aktīvi, un to pirmā parādījusi valsts rietumu - Ternopiļas apgabala - padome, kas pieņēma lēmumu par to, ka jaunajam valodu likumam apgabala teritorijā nebūs nekādu juridisku seku.
Jāatzīst, ka Reģionu partijas līdera, valsts prezidenta Viktora Janukoviča parakstītais likums nozīmē nopietnu neatkarīgās un demokrātiskās Ukrainas valsts zaudējumu. Tas parāda, ka 20 gadu laikā šīs valsts politiskā elite (cik reāla vispār ir tās pastāvēšana?) nav spējusi konsolidēt valsts sabiedrību. Ar to vien, ka visi jūt līdzi Ukrainas futbola izlases spēlēm, izrādījies par maz. Izpratne par vērtībām ir galvenais, kas joprojām šķeļ valsts rietumos dzīvojošos no austrumu un dienvidu apgabalu iemītniekiem, kur bez atbalsta krievu valodai liela nozīme joprojām ir sentimentam par dzīvi bijušajā padomju impērijā. Ja rietumu apgabalos normāla parādība ir pieminekļi ukraiņu nacionālistu līderiem, piemēram, Stepanam Banderam, tad austrumos savās vietās ir simtiem Ļeņinu. Ticis uzstādīts pat Krievijas imperatores Katrīnas II piemineklis, neraugoties uz to, ka tieši viņas valdīšanas laikā lielākās daļas ukraiņu dzīve ievērojami pasliktinājusies.
Ukrainā dažādās diskusijās bieži lietotais vārds ir impērija. Spriež par Krievijas carisko, tad padomju impēriju un arī pašreizējā Krievijas līdera Vladimira Putina centieniem to atjaunot, lai arī ne tādā pašā formā kā iepriekš. Pēc daudzu ukraiņu žurnālistu, politiķu, vēsturnieku domām, galvenā problēma divu valstu - Ukrainas un Krievijas - attiecībās esot saistīta ar to, ka lielākā daļa krievu tā arī neesot pieņēmuši domu, ka vispār pastāv tāda ukraiņu nācija, kam ir tiesības uz savu suverēnu valsti.
To esot grūti atzīt, jo tādā gadījumā jāakceptē arī ukraiņu faktiskās tiesības uz mantinieku statusu Kijevas Krievzemei. Bet ja tā, tad kur lai meklē krievu nācijas veidošanās saknes? Tad vēsture jāraksta no jauna. Tāpat nozīmīgi ir tas, ka Krievijas politiskajās aprindās ir spēkā pieņēmums, ka nekādas jaunas impērijas izveidošana nav iespējama bez Ukrainas iesaistīšanas. Tādēļ spiediens pret Ukrainu nemazināsies un eksperti ar grūtībām prognozē nākotni.