Tā nenozīmē, ka runa būtu par sakāpinātu emocijā varā esošiem nacionālistiem. Drīzāk pretēji - pret sevi kritiski noskaņotu sabiedrību, kas cenšas uztvert ikdienu pēc iespējas adekvātāk, mēģina izprast tās nerimstošo dinamiku, tādēļ arī nezaudē realitātes sajūtu. Tiesa, šī ikdiena pavisam bieži sagādā nepatīkamas emocijas (kas labi zināms arī Latvijā), taču «nez kāpēc» tomēr neliek ieslīdēt sevis un savas valsts nolieguma bīstamajā grāvī. Tā vien šķiet, ka teicienam par gatavību soļot vīzēs, ja tikai pastāv neatkarība, tomēr ir kāds sakars ar realitāti. Par vīzēm, protams, simboliski.
Visticamāk, šāda noskaņojuma pamatā vēsturiskas atmiņas, kas trim nelielajiem Baltijas jūras etnosiem ļāvušas ar izpratni (tiesa, ne viegli) izturēties pret daudzajiem izaicinājumiem. Jebkurā gadījumā trīs Baltijas valstīs nav ne miņas no tās vieglprātības, kas protesta akcijās mēdz pārņemt, piemēram, Grieķijas vai Spānijas ielas. Vienkārši atšķirīgi teritoriju izmēri un nāciju lielums, atšķirīga draudu izpratne. Arī tādam jēdzienam kā «okupācija» ir viena skaņa Parīzē, bet pavisam cita - Tallinā vai Rīgā. Franču zemnieks, par laimi, nav ticis vests bruņotu sarkanarmiešu pavadībā «brīvprātīgi» pieteikties kolhozā, bet pie mums šāds gadījums ir pavisam reāls fakts. Par to nesen stāstīja kāda nepilnus septiņdesmit gadus veca sieviete Ziemeļlatgalē, kuras māte bijusi pieminētā karavīru pavadītā gājēja. Kara pašās beigās tikai laimīgs gadījums paglābis visu sievietes ģimeni - kāds vācu karavīrs licis apdomāties savam biedram, kurš jau bijis gatavs iznīcināt satiktos latgaliešus, kas tikai gribējuši aizkļūt tālāk no frontes. Tā, lūk, visādi - bijuši gan labi vācieši, gan krievi, gan arī slikti, uzskata sieviete. Bet uz jautājumu, kā tad ir labāk, nešauboties atbild - labāk savā valstī. Pat ar visu sarūgtinājumu, ko sagādā pašas nelielā pensija. Savukārt par meitas invalīdes pensiju 70 latu apmērā kaut ko teikt šķiet pilnīgi nevajadzīgi. Nepieciešams piebilst, ka savu spēku robežās abas sievietes, cik spēj, sev palīdz - gādā malku, tur vienu vecu gotiņu un nelielu vistu pulciņu.
Nesen no Maskavas atbraukušais pazīstamais krievu žurnālists Pāvels Širovs dokumentālās filmas Laukums Brīvā Krievija pirmizrādīšanā Rīgā norādīja, ka problēmas izpratnei nepieciešams atgriezties deviņdesmito gadu sākumā. Veicot nepieciešamo mūsu dienu un pagātnes salīdzināšanu, jāsecina, ka Baltijā dzīvojošās nācijas saskatot pamatojumu vēsturiskajiem 1991. gada notikumiem, kad tika panākta atbrīvošanās no okupācijas. Pilnīgi pretēji - drūmas pārdomas rodas, noskatoties minēto (diemžēl ne visai veiksmīgo) kinodarbu - Krievijas galvaspilsētā cilvēki nezina, kur atrodas Brīvības laukums Maskavā. Tieši tāpat viņi nezina, kāda mērķa dēļ pirms divdesmit gadiem augusta puča laikā ielās izgājuši desmitiem tūkstoši maskaviešu.