Varbūt tas nenozīmē sakāvi karā, taču šoreiz notikušajam piemērojams vismaz lielas kaujas statuss. Turklāt tā nav pirmā neveiksme, derīgi atcerēties kaut tikai to, kā Maskava izturējusies pret saviem Briselei dotajiem solījumiem saistībā ar Gruzijas 2008. gada piecu dienu karu. Ukraiņu interneta komentētāji izteikušies visai atbilstoši - «Vladimirs lielais» - darbojoties sekmīgāk.
Visticamāk, šādam pavērsienam bijis stindzinošas dušas efekts, jo virkne ES pārstāvju vēl nesen diezgan pozitīvi izteicās par iespējām parakstīt līgumu ar Kijevu. Tiesa, netrūka arī pretēja viedokļa paudēju, kas līdz pat beidzamajam brīdim šaubījās par Ukrainas valdošās politiskās elites patieso gribu iesoļot jaunā valsts attīstības posmā. Tieši to būtu nozīmējusi līguma parakstīšana ar ES.
Apstiprinājies apgalvojums, ka te lietas notiek saskaņā ar noziedznieku pasaulē spēkā esošu kārtību, kur visu nosaka vienīgi klajš aprēķins un uzvar sekmīgākais uzmetējs. Varbūt radušās šaubas, ka Brisele tomēr neļausies iecerētajai uzmešanai (ES atteikšanās piešķirt finansiālo palīdzību bez skaidra adresāta un izlietojuma norādīšanas), lika Kijevai pagājušajā ceturtdienā sensacionāli paziņot par līguma neparakstīšanu. Izvairīšanās no nokļūšanas bagātā Antiņa lomā ir pareiza ES rīcība, taču tā neuzlabo ģeopolitisko stāvokli.
Kopš ceturtdienas atrašanos vietu nav darījis zināmu Janukovičs, kas nav paudis savu viedokli par atteikšanos parakstīt līgumu Viļņā. Acīmredzami viņš vēlas noskaidrot, kādu iespaidu šis lēmums atstājis uz valsts iedzīvotājiem. Pagaidām viņam nav bijis nekā patīkama - proeiropeiski noskaņoti laukumi jeb ukrainiski maidanipulcējuši cilvēkus ne tikai Kijevā un valsts rietumdaļā, bet arī dienvidos un Donbasā.
Daļa ukraiņu žurnālistu uzskata, ka lielākās iedzīvotāju daļas pacietības mērs esot pilns un cilvēki esot gatavi pat uz vēl enerģiskāku rīcību nekā Oranžajā revolūcijā pirms deviņiem gadiem. Analītiskais Ukrainas laikrakstsZerkalo nedeļi arī aicina uz nopietnu rīcību, norādot uz nepieciešamību tautai aizstāvēt sevi, jo tas esot veids, kā tautas izvēle var kļūt par valsts izvēli. Janukovičs sevi nav apgrūtinājis ar ģeopolitiskā ceļa meklējumiem. Viņš vienkārši meklējis jumtu un dāvanas un bijis gatavs iet turp, kur vairāk dod un mazāk prasa - pretī Krievijai (ļoti apšaubāmas cerības).
Var saprast ukraiņu žurnālistus, kas pārmet ES pārlieku augstu prasību izvirzīšanu Ukrainai. Neveiksme Viļņā būs zaudējums gan nacionāli domājošajai ukraiņu sabiedrības daļai, gan ES. Taču šobrīd tikai no Ukrainas pilsoņiem ir atkarīgs, vai viņi spēs savstarpēji vienoties un saprotami uzrunāt Janukoviču, pieprasot neatbalstīt valdības lēmumu. Šāda varbūtība tomēr maz iespējama.