Domājot par šādiem konfliktiem, to izcelšanos un gausajiem centieniem atrisināt ārkārtējo situāciju, par galveno mācību vajadzētu kļūt tam, ka šādos gadījumos starptautiskajai sabiedrībai jārīkojas ātrāk un enerģiskāk. Tieši asinspirts Sīrijā ir redzamākais piemērs, ka nepieciešams sameklēt, lai cik tas neiespējami no starptautiskās diplomātijas viedokļa arī pašlaik izskatītos, iedarbīgus mehānismus, kā aizstāvēt galveno - tiesības uz dzīvību. Karu vajag apturēt, cik ātri iespējams. Diemžēl Sīrijas gadījumā tas sen nokavēts, un nav pazīmju, ka nogalināšana (upuru skaits pārsniedzis 14 tūkstošu) drīzumā tiks apturēta.
Kas tagad atceras vārgos Arābu līgas centienus apturēt šo krīzi? Un vai ANO sūtņa Annana misija nav tikpat nesekmīga? Jāatzīst, ka bez NATO pašlaik nav citu organizāciju, kas varētu tikpat veiksmīgi apturēt netraucētu barbarisku izrēķināšanos. Tā bija pērn Lībijā, kur lielākā daļa iedzīvotāju ik dienas ar nepacietību gaidīja kārtējo NATO lidmašīnu uzbrukumu diktatora Kadāfi bruņotajiem spēkiem. Tieši tāpat bija Serbijā, kur albāņu simtprocentīgu padzīšanu no valsts izdevās novērst tikai ar iedarbīgajiem NATO gaisa uzbrukumiem. Saprotams, alianse nav un arī nespēs kļūt par visas pasaules policistu. Turklāt Sīrija ir citāds, ievērojami komplicētāks gadījums nekā divas minētās valstis, un Rietumu militārās akcijas, pat neraugoties uz barbariskajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tur diezin vai notiks. Tā acīmredzami ir nevēlēšanās iekulties dziļā muklājā, pilnībā apzināties šādas rīcības sekas.
Obamas un Putina skopie paziņojumi par Sīriju pēc beidzamās tikšanās Meksikā, arī abu valstu ārlietu sektoru savstarpējās apsūdzības neko labu Sīrijas iedzīvotājiem nesola. Medijos izteikts viedoklis, ka aizvien skaidrāk redzams Putina atbalsts Sīrijas vadītājam Asadam un Rietumu nostāšanās opozīcijas pusē. Savukārt krievu helikopteri un citi ieroči režīma rokās var ieslēgt zaļo gaismu Rietumu militārās palīdzības piegādēm opozīcijai. Pret to grūti iebilst - ja nav citas izejas, vismaz jādod iespēja aizstāvēties.