Ikvienai nācijai, ikvienai tautai ir jākopj sava kultūra. Neviens cits to gluži vienkārši nevar izdarīt. Jā, protams, mūsdienu pasaulē demokrātiskas valstis ir atvērtas arī citām kultūrām, bet – tiktāl, cik tās nenonāk pretrunā ar vietējo kultūru. Jo tā ir unikāla vērtība un tikai tā rodas kultūras izcilības, kas nenoliedzami nes pasaulē savas valsts vārdu, bet tajā pat laikā – bagātina un padara garīgāku visu pasauli kopumā.
Latviešiem kultūras laukā izcilību ir bijis un ir daudz! Mūsu mūziķi, solisti, diriģenti sastopami uz visām pasaules slavenākajām skatuvēm, mūsu teātris un māksla arvien vairāk un vairāk sevi pierāda gan Eiropas, gan visas pasaules skatītājam. Mums patiesi ir ar ko lepoties!
Diemžēl šajā stāstā nevaram iztikt bez "bet"... Lai mēs ar saviem izcilajiem talantiem varētu priecēt cilvēkus tepat Latvijā un pēc tam pasaulē, ir nepieciešami līdzekļi. To, skaidra lieta, pietrūkst vienmēr. Un visiem. Bet talants – tā ir brīvi konvertējama vērtība. To paslēpt azotē ir neiespējami. Ja ne šeit, tad tas atradīs pielietojumu kaut kur citur.
Ko darīt? Jau pirmskara neatkarīgajā Latvijā darbojās Kultūras fonds, kas, nodalot politikas ietekmi no profesionālo lēmumu pieņemšanas kultūrā, finansēja daļu kultūras vajadzību. Šodien Latvijā šajā jomā darbojas Valsts Kultūrkapitāla fonds. Tā darbu regulē īpašs likums un tas materiāli palīdz Latvijas kultūrai, uzskatot, ka atklāta, caurredzama un godīga publisko līdzekļu sadale ir vienīgais ceļš, kā nodrošināt kultūras turpmāko dzīvotspēju un atbildību par to visās sabiedrības daļās. Tiktāl viss ir labi un pareizi. Tikai 2003. gads bija pēdējais gads, kad šī fonda līdzekļi tika veidoti gan no valsts budžeta līdzekļiem un ienākumiem no speciālā budžeta, kas vienkāršā valodā sakot – ir nauda no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa, kā arī ienākumiem no azartspēlēm un izlozēm. Kultūrkapitāla fonda finansējuma izmaiņas diktēja labojumi likumdošanā un fakts, ka tika likvidēti speciālie budžeti. Kopš tā brīža fonds tika dotēts no vispārējiem budžeta ienākumiem.
Protams, var dzīvot un strādāt arī tā. Taču mēs visi labi atceramies, ko mums nesa 2008. gads. Krīzes gados Kultūrkapitāla fonda finansējums ir samazinājies teju par 70 procentiem, kas būtībā ir līdzvērtīgi katastrofai. Mazliet pārfrāzējot Šveiku, laikā, kad valstij grūti, tai palīgā jānāk ikvienam. Kultūras cilvēkiem arī! Protams, bet visam taču ir robežas. Lūk, realitāte – kopš krīzes laika ir likvidēti 95 procentu mērķprogrammu un kultūras programmu. Statistiski fonda finansējums uz vienu mājasaimniecību no 11,3 eiro 2008.gadā krita līdz 3,7 eiro 2011.gadā.
Krīzes gadi ir beigušies, fonda finansējums palielināts, taču – nepietiekami. Līdzīgi Igaunijas un Lietuvas fondu resursi ir gandrīz divas reizes lielāki. Gribu uzsvērt, ka mēs šajā ziņā atpaliekam jau vairs ne tikai no Igaunijas, kas, kā zinām, mums bieži ir priekšā daudzās dzīves jomās, bet – arī no Lietuvas. Nu, labi, nav jau te nekāda sacīkste. Nav jau cīņa par zelta medaļām. Vienalga – rezultātā taču cieš mūsu kultūra, ciešam mēs visi. Kas var izrēķināt, cik nenotikušu kultūras vērtību esam zaudējuši šajos gados? Droši vien to ir iespējams izkalkulēt naudas vērtībā, bet – vai var to aprēķināt morālos zaudējumos?
Kā nodrošināt Kultūrkapitāla fonda budžeta neatkarību, palielinājumu un stabilitāti? Par to valdībai, respektīvi - kultūras un finanšu ministrijai, domas dalās. Man šķiet, ka Latvijai ir jāatgriežas pie tā finansējuma modeļa, kas sekmīgi darbojās līdz 2003. gada beigām. Proti, būtu jāatjauno iepriekšējā kārtība, kad fonds saņēma arī tā saucamos "iezīmētos" budžeta līdzekļus no alkohola un tabakas akcīzes, kā arī no azartspēlēm un izlozēm. Šeit nav tiešas cēloņsakarības satarp azartspēļu spēlēšanu, alkohola lietošanu vai smēķēšanu un kultūras procesu. Arī citur Eiropā pastāv tradīcija šo nodokļu un nodevu ieņēmumus izmantot kultūras, izglītības un sporta finansēšanai, tādējādi kompensējot akcīzes produktu nosacīto kaitējumu ar ieņēmumu novirzīšanu kvalitatīvas kultūrvides nodrošināšanai sabiedrībai.
Amerikāņu rakstnieks Teodors Dreizers reiz formulējis, kas kultūra ir medus, ko glabā cilvēku dvēseles un kas tiek sanests ar darba un grūtību spārniem. Turpinot šo dzejisko līdzību, domāju, ka mūsu sabiedrības, mūsu politiskās elites uzdevums ir palīdzēt mūsu talantīgajiem un darboties gribošajiem cilvēkiem, kas izvēlējušies būt par tām "bitēm", kas šo medu nes. Un sākt mēs varam ar reālu rīcību – stiprinot Valsts Kultūrkapitāla fonda darbu un iespējas.