Tur izlīdzas ar feldšerpunktu, kurā ir zemākas kvalifikācijas speciālisti – ārstu palīgi, vai arī nākas paļauties pagaidu risinājumiem – pāris reižu nedēļā pie iedzīvotājiem uz dažu stundu pieņemšanu atbrauc kaimiņu pilsētu vai pagastu ģimenes ārsti. Lielākā daļa ārstu, kas gaida rindā uz prakses vietām, izvēlējušies Rīgu vai Pierīgu, pagasti viņus nesaista.
Problemātiska aina paveras, arī lūkojoties ģimenes ārsta acīm. Pagastā strādājošam ārstam jārēķinās, ka darbs būs citāds nekā Rīgā. Vietējie ļaudis nevarēs atļauties samaksāt par mājas vizīti desmit vai piecpadsmit latu kā Rīgā, būs vairāk pienākumu, varbūt būs vairāk ielaistu slimību, arī ceļš līdz pacienta mājām visdrīzāk nebūs asfaltēts. Demogrāfiskās krīzes – zemās dzimstības un izbraukšanas dēļ samazinājies iedzīvotāju skaits lauku reģionos, tāpēc savākt pietiekamu pacientu skaitu, lai varētu kaut nedaudz nopelnīt, ir grūti vai teju neiespējami.
Piemēram, Burtnieku novadā Matīšu pagastā diezgan neapskaužama situācija ir kopš pagājušā gada sākuma, kad savu slēdza ilggadējā ģimenes ārste Inese Gabrāne. Viņas pēctecis amatā Matīšos nostrādāja vien nepilnu gadu, un nu kopš februāra ģimenes ārstu vēl joprojām nav izdevies atrast.
Gaidām komentārus, bet visu rakstu lasiet rīt, 18. jūlijā, laikrakstā Diena.!
Kā organizēt ģimenes ārstu pieejamību lauku reģionā?
Kāda ir jūsu, jūsu tuvinieku laukos pieredze medicīnisko pakalpojumu saņemšanā?