Krājbankas krahs un valsts amatpersonu absurdā un neveiklā taisnošanās, sliktā ekonomiskā situācija, krīzes otrā viļņa draudi, valsts darbā strādājošo profesionālo grupu streika nodomi, dažādu oligarhu raustītās „tiesiskuma koalīcijas“ darbu nesakritība ar vārdiem utt. pirmoreiz pēc 20 mierīgas līdzāspastāvēšanas gadiem ir radījusi aktīvu nacionālā pretnostatījuma situāciju valodu jautājumā.
Kādam par šo politiku ir jāuzņemas atbildība: vispirmām kārtām tiem, kuri tik neveikli spēlējās ar Saskaņas centra iekļaušanu valdībā un pēc tam pakampa provokatīvo referenduma ēsmu, nedomājot par sekām. Tiem valodas politikas un sabiedrības integrācijas „veidotājiem“, kuri tā arī neko nav izdarījuši ne reāla latviešu valodas lietojuma, ne sabiedrības saliedēšanas jomā. Pierādījumi?
Caurskatot atsevišķu ministriju interneta mājas lapas, katrā no tām atrodami dokumenti angļu valodā bez tulkojuma valsts valodā. Diez vai šis fakts liecina par latviešu tautas valdošo politiķu pašapziņu un vēlmi maksimāli visās dzīves jomās izmantot SAVAS valsts valodu. Visvairāk šādu dokumentu ir Finanšu un Ārlietu ministrijas mājas lapās, it īpaši saistībā ar Eiropas Savienības fondu apguvi, – tieši te valsts valoda būtu maksimāli nepieciešama šīs naudas efektīvākai un plašākai apguvei visas tautsaimniecības interesēs.
Jau no 2008.gada beigām tiek gatavotas nodomu vēstules ar Starptautisko Valūtas fondu, tomēr Finanšu ministrijas mājas lapā ir pieejami tikai to neoficiālie un nepilnīgie tulkojumi latviešu valodā, turklāt arī ne visi. Līdzīga ir situācija ar Saprašanās memorandiem starp ES un to papildinājumiem, kas tiek saskaņoti jau no 2009.gada janvāra, bet pagaidām pieejami tikai neoficiālā latviešu valodas tulkojumā. Sadaļā Sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā Eiropas Savienībā pieejami ES politikas dokumenti un tiesību aktu projekti tikai angļu valodā, un šis fakts ierobežo sabiedrības spēju pilnvērtīgi iesaistīties šajā procesā. Arī vairāki dokumenti sadaļā Eiropas Savienības tiesību akti ir publicēti tikai angļu valodā, tajā skaitā Komisijas regulas un ES OLAF (Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai) ziņojums jau no 2005.gada. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.
Ārlietu ministrijas mājas lapā atrodamā NATO stratēģiskā koncepcija: efektīva alianse mainīgā pasaulē; pret jauniem draudiem, ar jaunām spējām un jauniem partneriem ir pieejama tikai angļu valodā. Līdzīga situācija ir sadaļā ES kopējā drošības un aizsardzības politika, kur pēc vispārīga apraksta par izmaiņām, tajā skaitā ieviešot Lisabonas līgumu, un Latvijas interesēm visi plašākie materiāli ir tikai ar ārējām atsaucēm uz lapām angļu valodā, izņemot vienu ziņojumu. Latvija kā dalībniece dažādās organizācijās ir piedalījusies vairākās militārajās operācijās gan NATO, gan ES ietvaros. Taču lielākā daļa informācijas šajā sakarā, ja neskaita nelielu aprakstu, ir pieejama tikai ārējās vietnēs angļu valodā.
Sadaļā Jaunie ES likumdošanas projekti visi pieejamie materiāli ir bez tulkojuma valsts valodā. Kaut gan ĀM mājas lapas ārpolitikas sadaļā tiek apgalvots, ka „viens no Latvijas ārpolitikas rīcības galvenajiem virzieniem ir Baltijas jūras reģiona konkurētspējas veicināšana, kas ietver arī atbalstu ES Ziemeļu dimensijas (ZD) politikai, piedaloties jaunā ZD politiskā ietvardokumenta izstrādē un īstenošanā”, visi saistošie dokumenti, sākot jau ar visai patālo 2001.gadu, ir pieejami tikai angļu valodā. Savukārt sadaļā Iespējas pieteikties Eiropas Savienības finansējumam ārējai palīdzībai galvenokārt angļu valodā ir pieejami materiāli, kas paredzēti kā praktiska vai papildu informācija arī par Eiropas Komisijas projektu plānotajiem, uzsāktajiem un noslēgtajiem konkursiem. Arī šo uzskaitījumu varētu turpināt.
Virkne dokumentu tikai svešvalodās ir atrodama arī Ekonomikas ministrijas mājas lapā. Pilns ministriju mājas lapu analīzes apkopojums skatāms šeit: http://www.aivarslembergs.lv/files/Valsts_valodas_pielietojums.pdf
Par ko liecina iepriekšminētie fakti? Par to, ka valdošajām partijām valsts valodas reālā lietošana nerūp ne vismazākajā mērā un tiek izmantota vienīgi kā politisks instruments cīņā par varu. Kāpšanās atpakaļ tagad, kad tautas nobalsošanai savākti vairāk nekā 180 000 vēlētāju parakstu, ir bezatbildīga un gļēva. Un tam nav nekāda sakara ar valsts valodu - latviešu valoda ir un tai ir jāpaliek vienīgajai valsts valodai Latvijas Republikā.
Jautājums ir par to, kurš uzņemsies atbildību par sekām tautas nobalsošanas atcelšanas gadījumā? Par kādu integrāciju un latviešu valodas lietojumu mēs varēsim runāt pēc tam, kad ciniska politiskā aprēķina dēļ tiks atmesta atpakaļ 180 000 Latvijas pilsoņu iniciatīva.
Vai Zatlera Reformu partijas ierosinājums piešķirt iniciatīvas tiesības Saeimā katriem 10 000 vēlētāju parakstu internetā ir ar kaut ko labāka par gandrīz 200 000 jau savāktu parakstu? Kā Saeima domā tikt galā ar šīm interneta iniciatīvām, ja tā neprot atrisināt Satversmē paredzētas tautas nobalsošanas situāciju? Ja ierosinājums nāks no „sliktajiem“ vai „nepareizajiem“ pilsoņiem, to ignorēs? Mūsu sabiedrība jau tā ir sašķelta „pareizajos“ un „nepareizajos“, „labajos“ un „sliktajos, „krievos“ un „latviešos“, bet tagad izskatās, ka arī demokrātiskās iniciatīvas drīkstēs attiekties tikai uz daļu sabiedrības. Uz pareizajiem, labajiem un, vēlams, nekrieviem. Godātā „tiesiskuma koalīcija“, vai esat droši, ka šādu attieksmi sapratīs Eiropa un vēl jo vairāk – Amerika?