Nevienā dokumentā nevar aprakstīt to patiesību, ko pārdzīvo cilvēki - sievietes, vīrieši, bērni, kurus skārusi cilvēktirdzniecība. Ir uzņemtas filmas pēc patiesiem notikumiem, sarakstītas grāmatas, katrs šis stāsts ir nežēlīgs un tikai paši upuri zina, kā to pārvarējuši un kas viņiem palīdzējis to pārciest.
Palīdzība, atbalsts un aizsardzība. Tās ir vissvarīgākās lietas, kas nepieciešamas cilvēktirdzniecības upuriem. Neviens "politikas rezultāts" vai "rādītāja iegūšanas metodoloģija" viņiem nav svarīga. Politika ir svarīga valstij, lai uz tās pamata, aizstāvētu upurus. "Rādītāji" ir svarīgi valstij, lai tā būtu droša, ka dara visu iespējamo cilvēktirdzniecības apkarošanai. Upuriem tikmēr svarīgi zināt, ka viņus aizstāvēs un zināt, kur meklēt palīdzību.
Politikas dokumentos joprojām kā svarīgu punktu min sabiedrības informēšanu un izglītošanu par cilvēktirdzniecības jautājumiem. Salīdzinot ar 10 gadus senu vēsturi, šobrīd sabiedrībā ir radusies izpratne par to, kas ir cilvēktirdzniecība, par to runā cilvēki, vēsta mediji. Manuprāt, tieši šis aspekts ir kādam upurim sākums uz palīdzību un savas dzīves atgūšanu. Daudzi no viņiem nezina, kā rīkoties, baidās iet uz policiju, baidās par nākotni un cieš no vardarbības. Jo sabiedrība būs informētāka, jo lielākas iespējas, ka upuri zinās, kur meklēt palīdzību un atbalstu. Tālākais notiks saskaņā ar likumiem un paša upura vajadzībām.
Svarīgi tikai, lai upuris nebaidās atzīt, ka ir upuris un cietušais, jo pretējā gadījumā palīdzēt un atbalstīt ir daudz grūtāk. Latvijā ir daudz cilvēktirdzniecības lietu, kur cietušo nav, ir tikai liecinieki,jo cietušie daudzos gadījumos netic, ka valsts viņus pasargās. Savukārt, valsts nevar pasargāt liecinieku, kurš neatzīst sevi par upuri. Apburtais loks, no kura jāizkļūst. Ar uzticēšanos, atbalstu, informēšanu un milzīgu darbu.
Politikas dokumentos turpmākajiem gadiem kā viens no uzdevumiem minēts krīzes centru darbinieku apmācība un izpratnes veidošana par cilvēktirdzniecības upuriem. Šis punkts parāda to, kā valstī trūkst - Latvijā nav droša patvēruma tieši cilvēktirdzniecības upuriem. Mūsu krīzes centru specifika ir pavisam cita un upuri tajos nevar saņemt tieši tādu aprūpi, kas atbilstu viņu emocionālajam un fiziskajam stāvoklim. Vispiemērotākais cilvēktirdzniecības upuru drošs patvērums būtu speciāli aprīkots anonīms dzīvoklis ar nepieciešamo nodrošinājumu, tai skaitā diennakts apsardzi. Jo skaidrs, ka nevienā no pašreizējiem krīzes centriem upuri, kuri ir izglābušies no nežēlīgas izmantošanas, nejutīsies pietiekami droši. Noziedznieki savus upurus izseko un vajā, cerot panākt attaisnojumu sev vai iesaistīt upurus atpakaļ cilvēktirdzniecībā. Tas ir ļoti nežēlīgs un ļoti ienesīgs noziedzīgais bizness, kuru apturēt var tikai, visiem spēkiem to apkarojot un atbalstot upurus viņu cīņā.