Nu kur vēl svabadāk var justies visu paveidu spalvasbrāļi, ja ne mūsu brīnišķajā tēvzemē Latvijā? Raugiet, tajos sapuvušajos Rietumos žurnālistus ar savu ietekmi ir paspējuši sasmērēt dažādi politiski strāvojumi. Bet pie mums – visi cits par citu objektīvāki, patiesāki, ar skaidrāku skatījumu uz notiekošo. Reizi pa reizei kāds žurnālistu cunftē kādu pabaksta – vienu nosauc par sorosītu, otru par oligarhu pildspalvu, citu par liberastu, un visbeidzot atrodas arī daži Kremļa naudas saņēmēji. Visas šīs epitetu tirādes gan nav jāuztver īpaši nopietni. Kurās attiecībās šad un tad neprasās neliela spriedze? Nu ir taču reizēm jāpakašķējas, lai ikdiena nekļūtu pārāk pelēcīga un pēc tam var turpināt dzīvot draudzībā un saskaņā. Visi šie antagonismi žurnālistu vidē ir tikpat nepieciešami pašpietiekamas eksistenciālas jēgas radīšanai kā krievu un latviešu pretstatījums politikā. Tā ir ērti. Tāds sadalījums un kārtība der visos dzīves gadījumos.Vēl vairāk – tas palīdz novērst uzmanību no žurnālistu cunftes īstajām problēmām.Ak vai, es uzrakstīju vārdu “problēmas”? Kādas gan varētu būt problēmas mūsu preses brīvības karalistē? Piedodiet, dārgie lasītāji! Man droši vien vajadzēja sākt ar nelielu paskaidrojumu. Redziet, es esmu pavadījis ārpus Latvijas robežām kopumā septiņus gadus, un mani ir neatgriezeniski ietekmējis demokrātijas, cilvēktiesību, liberālisma un tamlīdzīgu rietumvalstu dīvainību apreibinošais kokteilis.Šajā “trimdas” laika posmā manas smadzenes tika izskalotas ar dažādiem liberāliem pekstiņiem arī mediju jomā. Piemēram, tā kā mediji uzrauga, analizē un kritizē citus, tad arī pašiem medijiem ir jāspēj paciest uzraudzību, analīzi un kritiku pret sevi. Turklāt spēcīgākā formā! Un, ja mediji pieprasa atklātību un godīgumu no politiskās un ekonomiskās varas, tad medijiem pašiem ir jābūt maksimāli godīgiem un atklātiem.Jums šāds skatījums šķiet dīvains, dārgie lasītāji? Tad priecājieties un uzsitiet sev pa plecu, jo lielākā daļa Latvijas mediju ir vienotā frontē ar jums. Kopš atgriešanās Latvijā 2007. gada vasarā esmu par to pārliecinājies vairākkārt.2008. gadā es biju Latvijas Radio darbinieks, un tolaik radio sāka briest finansiālas problēmas. Kā zinām, jau nākamajā gadā radio bija teju uz bankrota robežas, un krietna daļa atbildības par to gulstas uz toreizējā ģenerāldirektora Aigara Semēvica pleciem.Radio vadības norādes darbiniekiem visu saviļņojumu laikā skanēja aptuveni šādi: “Kuš, kuš, nevienam ārpus radio ēkas neko nestāstīt, sabojāsiet vēl brīnišķīgo radio tēlu!”Diemžēl manām Rietumos izskalotajām smadzenēm šādi vēstījumi nešķita pieņemami. Šādus tādus dokumentus un iekšēju informāciju anonīmi publicēju toreiz vēl pastāvošajā pilsoniskās žurnālistikas vietnē Tribine.lv. Citas ziņas nodevu man pazīstamajiem laikraksta Diena kolēģiem. Nu ko tu padarīsi, ja manā galvā ieprogrammēta atklātība un godīgums – arī tad, ja runa ir par mediju un turklāt manu darba devēju? Šai diagnozei zāļu nebija ne toreiz, ne arī tagad.No sākuma šad un tad, spiežot pogu SEND, nedaudz notrīcēja roka. Arī no priekšniecības puses līdz ar apjausmu par informācijas noplūdi biežāk parādījās atgādinājumi par lojalitāti, darbinieku godaprātu un kolektīva disciplīnu.Taču nervozēšana ātri vien pārgāja – it īpaši pēc kādas laikraksta Diena žurnālistes reakcijām. Reiz nosūtīju viņai šādu izvilkumu no iekšējiem dokumentiem:“Latvijas radio valde lūdz visus ar darbinieku atalgojumu saistītos jautājumus risināt secīgi, vispirms noskaidrojot faktus un tikai tad publiskojot informāciju mēdiju telpā. Valde atgādina, ka joprojām nav atcelts katra darbinieka darba līgumā rakstītais par to, ka Latvijas Radio iekšējie dokumenti ir paredzēti lietošanai tikai darba vajadzībām organizācijas ietvaros un to nodošana citām personām vai organizācijām ir aizliegta!”Manā e-pastā ātri vien ieripoja atbilde: “Riktīgs lol un ZOMG.” Drīz pēc tam es pirms kādas sapulces, kurā bija sagaidāma arī “informācijas noplūdes problēmas” izskatīšana, kolēģei e-pastā apvaicājos: “kā ir tavuprāt, vai to varētu saukt par kaut ko nelojālu, nu, šitādu iekšējās sarakstes un dokumentu izpaušanu uz ārpusi?”Atbilde bija īsa un lakoniska: “Lai iet d.”Manas izskalotās smadzenes bija patīkami pārsteigtas – raugiet, arī šajos platuma grādos Rietumu vērtībām ir savi aizstāvji. Latvijas žurnālistikas lampiņa vēl nav pavisam nodzisusi!Tomēr izrādījās, ka daži naži mūsu sabiedriskā radio vadības krēslos labprāt šai lampiņai ierobežotu elektrības padevi. Pienāca 2009. gads, Latvijas Radio par ģenerāldirektoru bija kļuvis Dzintris Kolāts, turpinājās sāpīgu taupības pasākumu ieviešana. Kādu dienu es tiku izsaukts uz ģenerāldirektora kabinetu."Zini, Didzi... Nu, te tāda zināma interese ir radusies, tā teikt... Vai tas gadījumā neesi tu, kas tajā, kā tur to sauca, Tribīnē, kaut ko liek iekšā?
Lasījis tos tekstu esmu, jā, bet tas ir anonīms portāls. Principā jau, ja ir tāda akūta nepieciešamība, var painteresēties pie portāla uzturētajiem.
Nu tu saproti, es jau neko, bet te daži citi no vadības saka – vajag sodīt un tā. Es jau uzskatu, ka nav, par ko sodīt, bet...
Bet es taču pat tagad varu no sava telefona ietvītot, ko mēs te runājam, to nav iespējams kaut kā ierobežot vai apstādināt. Tā teikt, interneta un sociālo tīklu laikmets...
Es jau tikai par, bet tu saproti, man te cilvēki prasa...
Nu labi, lai tad prasa Tribine.lv. Gan jau, ja ir kāds noziegums pastrādāts – nu tur terorisms vai pedofilija –, viņi atklās tos autora datus."
Tā nu šķīrāmies ar Kolāta kungu draudzīgi. Taču signālu es uztvēru ļoti labi. Par mediju iekšējām lietām, lai cik arī sabiedriski nozīmīgas tās nebūtu, Latvijas žurnālistu cunfte runāt izvairās.
Taisnība vien ir Džordžam Orvelam, kurš 1946. gadā savā esejā “The Prevention of Literature” norāda – apziņas, vārda un preses brīvību visvairāk apdraud tieši tie, kam tā būtu jāveicina, to skaitā žurnālisti. Šajā lakoniskajā tekstā Orvels argumentē par labu individuālai intelektuālai brīvībai iepretim kolektīvai paklausībai un disciplīnai. “Preses brīvība, ja tā vispār kaut ko nozīmē, ir brīvība kritizēt un iestāties pret kaut ko,” viņš raksta. Un eseja satur krietnu devu kritikas Orvela laikabiedriem žurnālistikas lauciņā.
Orvela pārdomas, protams, ir par tā laika britu presi. Taču paralēles ar Latvijas situāciju ir acīmredzamas. Mūsu mediji pēkšņi kļūst senili, diskusijas bremzējoši un pat pašcenzējoši, tiklīdz runa ir žurnālistu cunftes iekšējām lietām un īstajām problēmām.
Taisnības labad piebildīšu, ka Latvijas Radio ir tikai viens piemērs. Daudz vēl varētu stāstīt par maniem piedzīvojumiem Latvijas mediju vidē. Bet ko nu es te bojāšu ballīti! Es jau patiesībā iekšēji priecājos par to, ka mūsu valstī ir tik daudz pieaugušu cilvēku, kuri tā arī turpina dzīvot bērna prātā – sapņojot, ka mēs dzīvojam visbrīvāko brīvo mediju zemē. Šāds talants mūsdienu ciniskajā pasaulē ir retums.
Jāatzīst, es ar šādu talantu neesmu apveltīts. Tā nu es turpinu dzīvot – laikam jau mazāk brīvs nekā Latvijas brīvās preses pārstāvji.