Fragments no intervijas:
Šobrīd Latvijā ir karstas diskusijas un emocijas par LMT un Lattelecom iespējamo apvienošanu. Vai jūs atbalstāt uzņēmumu apvienošanu? Kādi būtu ieguvumi un riski?
Esmu par tām dzirdējis. Es atbalstītu to, ka akcionāri pieņemtu sakarīgus lēmumus. Pēdējos septiņus gadus strādāju banku nozarē un neesmu izpētījis tirgu, bet šo to esmu dzirdējis.
Būtu jāievēro vairāki principi. Pirmkārt, globālā tendence, par ko runājām laikā, kad mainījām Lattelecom zīmolu. Jau tad redzējām, ka būs dažādu veidu pakalpojumu konverģence – gan fiksētie balss, gan mobilie sakari, dati, televīzija, saturs. Kad notiek argumentācija par apvienošanu, it īpaši tādā mazā tirgū kā Latvija, zināma loģika tur ir. Piemēram, Vācija, ASV ir liels tirgus, un valstīm ir vieglāk attīstīt uzņēmumus un tos koncentrēt uz vienu šauru nozares nišu. Galvenais jautājums, kas jāizvērtē cenas un izdevīguma dēļ, – kā nodrošināt konkurenci. Mazām valstīm, no vienas puses, ir arguments par efektīvāku pārvaldību vienā uzņēmumā, kur var dalīt izmaksas utt. No otras puses, konkurences nodrošināšana ir sarežģītāka. Latvijas tirgus ir mazs, un vairāk nekā diviem vai trīs spēlētājiem vairākās nozarēs ir grūti gūt peļņu, tāpēc regulatora loma šeit ir ļoti būtiska. Šādu soli var spert tikai tad, kad ir pilnīga skaidrība, kā šis tirgus tiks regulēts, kādi ir konkurences apstākļi, un es nezinu, cik lielā mērā tas tiek vērtēts Latvijas un Baltijas tirgus kontekstā, un kā to varētu vērtēt Eiropas Savienība no konkurences viedokļa. Tie ir jautājumi, kas jāapsver, un nezinu arī to, vai esošie akcionāri reorganizētu savu īpašumu.
TeliaSonera pirms laika paziņoja, ka uzņēmums nav ar mieru pazaudēt kontrolpaketi šajos uzņēmumos, un arī ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola intervijā Latvijas radio pauda līdzīgu nostāju, ka arī Latvijas valsts nav ieinteresēta pazaudēt kontrolpaketi.
Esam turpat, kur bijām pirms pāris gadiem. Taču tas mani nepārsteidz. Tas ir saistīts ar to, ka Lattelecom savulaik tika privatizēts, praktiski dalot kontroli pusi uz pusi ar investoru. Tātad šī saucamā "deadlock" problēma tika ielikta Lattelecom pašos pamatos pirms 15 vai vairāk gadiem. Lai arī valstij pieder vairākums, tomēr mazākuma akcionāram ir pietiekami lielas tiesības un ietekme – viņš var bloķēt arī visus lēmumus. Uzskatu, ka jebkurā uzņēmumā nav laba prakse, ja nav skaidrības, kurš ir situācijas noteicējs. To arī izjutu laikā, kad tur strādāju. Arī tolaik, kad tika veidots LMT, neviens neparedzēja, cik liela loma būs mobilajiem sakariem. Tagad viss ir daudz sarežģītāk, arī īpašuma struktūra. Jāņem vērā, ka TeliaSonerai ir stratēģiskas intereses Latvijā, un tuvākā laikā no šī tirgus TeliaSonera neaizies. Vienošanās bez viņu piekrišanas nav iespējama. Ja TeliaSonera pastāv uz kontroli un valsts nepiekrīt, tad arī nekas nenotiks. Iespējams, ka par Lattelecom un LMT situāciju varēsim runāt arī nākamā intervijā pēc pieciem gadiem.
Ja seko apvienošanās, tad ir jautājums, ko un pie kā pievieno un vadības jautājums.
Es domāju, ka tas nav tik ļoti būtiski, jo tas drīzāk ir tehniskas dabas jautājums. Pirmais būtiskais jautājums – ir vai nav loģikas darījumam? Otrais – kā tas tiek strukturēts, vai akcionārs apmierina savas intereses un vai tiek saglabāts kontroles sadalījums. Pēc tam seko jautājums par vadību. Es domāju, ka viss atgriežas pie tā, ka TeliaSonera ir apmierināta ar savu tirgus daļu Latvijā, un, ja viņi nav ieinteresēti pārdošanas vai pirkšanas procesā, tad tur nekas nenotiks. Galvenais ir nodrošināt konkurenci jebkurā lēmumā.
Visu interviju ar Nilu Melngaili arī par Parex pārņemšanu un Citadeles pārdošanas darījumu un ASV investoru interesēm un iespējām Latvijā lasiet trešdienas, 27.maija, laikrakstā Dienas Bizness!