Pirmais scenārijs: varam turpināt kā iepriekšējos 20 gadus sekot inercei. Tas nozīmē valsts un nacionālās identitātes vājināšanos, atstājot ekonomiskos un arī izglītības procesus tirgus stihijai.
Ko iegūstam? Varbūt – iespējas individuāli labāk konkurēt starptautiskajā darba tirgū, brīvību no sentimentālas pieķeršanās vienai lokālai kultūrai. Paveras ceļš uz mainīgo identitāti: iespēju mainīt it visu – sākot ar darbavietu, dzīvesbiedru un beidzot ar dzimteni un pat dzimumu (pieņemot, ka dzimums arī ir tikai sociāla konstrukcija).
Ko zaudējam? Visticamāk, latviešu skaita samazināšanās – gan ekonomisko trimdinieku, gan dzimstības krituma dēļ – kļūs neatgriezeniska. Vieta tukša nepaliks. Masveida imigrantu pieplūdums – lai nodrošinātu darbaspēku – kļūs neizbēgams.
Šādā virzienā ejot, loģiski ir izglītot un gatavot jaunatni darbam ārpus Latvijas (tiesa, par Latvijas nodokļu maksātāju līdzekļiem). Tāpēc iespējami vairāk skolās vajag angļu valodas, kā arī apgūt modernās tehnoloģijas, katram dot iespēju brīvi izvēlēties, kas labāk patīk un padodas, turklāt – jau kopš agras bērnības. Augstskolās atstāt tikai kvalitatīvas programmas, nekvalitatīvo vietā – ārzemju augstskolu filiāles. Atslēgas vārdi šajā scenārijā – konkurence, individuālisms, katra cilvēka pašpietiekamība, izglītība kā viens no līdzekļiem konkurences cīņā.
Ir otra iespēja: mēģināt saglabāt Latvijas kultūru un suverenitāti, aizsargāt vietējos ražotājus un uzņēmējus. Tas nozīmē: atbalsta programmas, lai Latvijas zeme un uzņēmumi paliktu Latvijas pilsoņu īpašumā, lai ekonomiskajā trimdā devušies tautieši atgrieztos dzimtenē, lai izvestu Latviju no demogrāfiskās krīzes. ES struktūrfondu līdzekļus izmantojam attīstībai, koncentrējamies uz inovācijām, meklējam Latvijas vietu globālajā ekonomikā. Ieguldām izglītībā un zinātnē, kas palīdzētu veidot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Attīstām kooperāciju un sadarbību, vietējo patēriņu orientējam uz pašmāju produkciju. Uzmanības centrā: ģimene un nacionāla valsts (paraugs – Ungārijas izraudzītā politika).
Izglītībā tas nozīmē nostiprināt latviešu valodas statusu visās izglītības pakāpēs. Modernizēt mācību vidi, atbalstīt inovācijas izglītībā. Augstākajā izglītībā uzlabot kvalitāti tajās studiju programmās, kas nepieciešamas Latvijas attīstībai – atbilstoši NAP virzieniem. Gatavot jauniešus ģimenes dzīvei, audzināt savas valsts patriotus.
Ko iegūstam? Latvijas valsts un tauta saglabājas, pamazām atjaunojas nepieciešamais dzimstības līmenis. Ko zaudējam? Kopējo mērķu vārdā indivīdam jāupurē daļa savas brīvības un jāierobežo daļa savu vēlmju un iespēju.
Otrajā scenārijā grūtākais ir globalizācijas izaicinājumus saskaņot ar politiku, kas balstās tradicionālajās vērtībās – ģimene, tauta, valsts u. c. Atslēgas vārdi šajā scenārijā ir sadarbība un nācijas saliedētība. Izglītības uzmanības centrā: personības, kas spēj iekļauties kopībā – ģimenē, skolā, darba komandā, valstī – un spēj domāt ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Paraugs – Somijas izglītības modelis, kura pamatā ir vienlīdzības un taisnīguma princips, kā arī mērķtiecīga pedagogu atlases un atbalsta politika, nevis konkurence starp skolām par skolēnam līdzi nākošo naudu.
Vai iespējams kāds trešais, vidējais ceļš?
Varbūt. Tas tad nozīmētu centrisku politiku. Galējības nav vēlamas izglītības reformu filozofijā. Pirmajā gadījumā parasti tiek pārspīlēta tirgus un konkurences loma, otrajā gadījumā – vērojama tendence saglabāt status quo. Centriska pozīcija nozīmē – attīstību balstīt uz skaidriem principiem un vērtībām. Tiesības un brīvība jāpapildina ar pienākumiem un atbildību. Jāatbalsta gan inovācijas, gan tradīcijas. Arī konkurence var papildināt sadarbību, bet ne aizstāt.
Izglītības reformu principi
Domājot nopietni par izglītības reformām, jāizprot daži pamatprincipi.
1) Reformām jābūt sistēmiskām, savstarpēji saistītām un balstītām uz pētījumiem vai vismaz uz esošās situācijas analīzi un NAP.
Vispirms jāizstrādā skaidri izglītības reformu mērķi, kas izrietētu no Latvijas nākotnes perspektīvām, tad – detalizēts plāns.
2) Reformas nevar veikt, neiesaistot izglītības jomas profesionāļus (pedagogus, zinātniekus, izglītības darba vadītājus).
Tas nozīmē, ka jāsēžas pie sarunu galda un jāpamato reformu idejas, tostarp – ar aprēķiniem.
3) Reformas nevar paveikt bez papildu finansējuma un atbalsta struktūru radīšanas.
Piemēram, tikai pasludinot skolu autonomiju vai ļaujot tām brīvi mainīt mācību priekšmetiem paredzēto stundu skaitu, cerēt uz kvalitatīvām izmaiņām būtu naivi. Valstij ir jāparāda, kā jaunās iespējas izmantot, jāveicina pozitīvas pieredzes pārņemšana. Reformu idejas vajag aprobēt pilotskolās un tikai pēc tam ieviest visā valstī. Eksperimenti ar bērniem nav pieļaujami! To jau piedzīvojām deviņdesmito gadu reformās, kad pārāk lielā izvēles brīvība noveda pie bēdīgām sekām – skolēni sāka izvēlēties mācībās vieglāko ceļu, ko pēc tam paši nožēloja.
Lielākās izglītības darbinieku organizācijas – Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, Latvijas Izglītības vadītāju asociācija un Latvijas Pedagogu dome (LPD) – jau 2012. gada 23. martā pauda savu redzējumu par izglītības reformām deklarācijā "Pedagogi atbalsta līdzsvarotas reformas izglītībā".
Tagad pienācis laiks savu piedāvājumu detalizēt. Tāpēc Latvijas Pedagogu dome ir izveidojusi portālu "Alternatīvā izglītības reforma", kurā apkopot idejas un ierosinājumus. Portāla mērķis ir palīdzēt valdībai veikt izglītības reformas, tās papildinot un paplašinot. Neraugoties uz aizņemtību, pedagogiem ir jāatlicina laiks šim darbam.
Pēdējā laika personāliju kari izglītības reformai piešķīruši skandalozu pieskaņu. Ir jāatjauno tā ieinteresētība reformās, kas bija 10. Saeimas darbības sākumā. Tas nozīmē restartēt attiecības starp visiem izglītības attīstībā ieinteresētajiem – panākot sadarbību. Ne tikai pedagogiem ir jānāk palīgā valdībai, bet arī inteliģencei, māksliniekiem, ārstiem, it sevišķi žurnālistiem jādod savs ieguldījums Latvijas atjaunotnē, kuru varbūt var sākt tieši ar izglītības jomas sakārtošanu. Žurnālistiem jācenšas sniegt objektīvu informāciju un iedziļināties izglītības problēmās, vērtēt piedāvājumus pēc būtības, nevis nostāties vienas vai otras personas pusē.
Nepieciešama kvalitatīva diskusija par reformu būtību, nevis sīkas ķildas internetā un sociālajos tīklos. Reformu partija ir devusi impulsu un valdība "zaļo gaismu" – izmaiņām. Jautājums, vai tās uzlabos izglītības kvalitāti, vai arī būs kārtējais neizdevies eksperiments. Lai nenotiktu sliktākais, pedagogiem ir jāpārņem iniciatīva, jānāk ar savām radošajām idejām. Viens no izglītības reformu virzieniem (bet ne vienīgais) ir digitālie mācību līdzekļi, atbalsts radošuma attīstībai un inovācijām. Lai panāktu nozīmīgu progresu šajā ziņā, būtu nepieciešams piesaistīt vairāk līdzekļu, tostarp no ES struktūrfondiem. Nesen par šo tematu pabeigts Valsts kancelejas pasūtīts pētījums, kurā šāds atbalsta modelis teorētiski ir izstrādāts. Tagad to nepieciešams īstenot praksē.
Par radošu, sabalansētu un sistēmisku izglītības attīstību!