Informējot sabiedrību par Uzvaras parka vēsturi un pārveidojot parku par aktīvās atpūtas zonu, ir jāsper drosmīgi soļi ceļā uz tajā esošā pieminekļa pārveidi vai nojaukšanu. Šī ir viena no sabiedriskajai apspriešanai izvirzītajām idejām, ar ko noslēdzās Nacionālās apvienības (NA) rīkotā diskusija par pieminekli Latvijas un Rīgas „atbrīvotājiem”.
„Tagad šī iespēja jau ir nokavēta, tāpēc turpinājumā jārīkojas pakāpeniski,” sacīja A. Kiršteins. „Bet, kamēr piemineklis stāvēs, tas vienmēr atgādinās, ka okupācijas sekas Latvijā nav likvidētas un iedrošinās šeit palikušos Krievijas militāristus uz cerībām par impērijas atjaunošanu.”
NA pārstāvji bija izteikuši vēlmi idejas un priekšlikumus Uzvaras parka attīstības plānam un parka un pieminekļa pārveidei skatīt vēsturiskajā kontekstā. Tāpēc arhitekts Jānis Lejnieks diskusijas dalībniekus iepazīstināja ar Uzvaras parka attīstības vēsturi no 1885. gada līdz mūsdienām. Viņš atgādināja, ka parka izveide šeit sākās jau 1909. gadā, un toreiz tas tika veidots par godu Pēterim I. Savukārt pēc Latvijas neatkarības iegūšanas par godu uzvarai pār Bermontu tas tika nodēvēts par Uzvaras parku. 1938. gadā bija plāni šeit būvēt stadionu, laukumu parādēm un masu pasākumiem un citus objektus. Bija iecerēts arī 60 m augsts Uzvaras tornis un svētnīca tautas varoņu piemiņai.
1961. gadā padomju vara to pārsauca par PSKP 22. kongresa parku. Tāds nosaukums tika izvēlēts, jo šajā kongresā Ņikita Hruščovs pasludināja komunisma celtniecību. Tikai 1985. gadā parks atkal tika pārdēvēts par Uzvaras parku, un tajā tika atklāts iekārtu slavinošais monumentālais ansamblis „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.
J. Lejnieks uzskata, ka Uzvaras parkā jāiekārto izstāde par laukuma vēsturisko izbūvju posmiem – sākot ar Pēterim I paredzēto parku, 1938. gada Uzvaras laukuma projekta konkursu, kara un pēckara notikumiem, kā arī dažādiem attīstības projektiem.
Diskusijas laikā tika izteikti dažādi priekšlikumi Uzvaras parka attīstībai. Pasākuma noslēgumā klātesošie vienojās tālākai sabiedriskai apspriešanai virzīt trīs idejas.
Pirmkārt, piemineklis „atbrīvotājiem” ar laiku neizbēgami būs jādemontē. Tas nenotiks uzreiz, jo var izraisīt pretestību, it īpaši no to cilvēku vidus, kuri nezina vēsturi vai arī tic padomju ideoloģijai. Taču pakāpeniski, ar informēšanas pasākumiem un citiem līdzekļiem ir iespējams mainīt to, kā sabiedrība šo pieminekli redz. „Līdzīgi kā Krievijā pakāpeniski gatavo augsni Ļeņina aizvākšanai no mauzoleja, tāpat ir nepieciešams gatavot augsni šī pieminekļa demontāžai,” sacīja E. NA frakcijas vadītājs Einārs Cilinskis.
Otrkārt, pieminekļa telpā, var novietot metāla plāksnes ar paskaidrojošiem uzrakstiem vairākās valodās, kas vēstītu, ko “atbrīvošana” nozīmēja latviešu tautai – tai skaitā pieminot izsūtīšanas.
Treškārt, pieminekļa apkārtnē jāliek uzsvars uz aktīvās atpūtas un sporta pasākumiem. „Pieļaujams izvietot visādus lunaparkus un panorāmas ratus, kas ir augstāki par pieminekļa smaili,” uzskata A. Kiršteins. Jāņem vērā, ka Uzvaras parks ir arī pēdējā vieta Latvijas teritorijā, kur publiski izpildīts nāvessods: 1946. gadā šeit pakāra vācu ģenerāļus. Arī par šo fonu ir jādomā, diskutējot par Uzvaras parka attīstību.
