Gadu gaitā mēs krietni pavirzījāmies uz priekšu, kopā darbodamies tādās jomās kā terorisma un pirātisma apkarošana un drošība Afganistānā. Taču šai jaunajai sākotnei pienāca gals, Krievijai anektējot Krimu, un partnerība, ko mēs ar tik lielām pūlēm bijām veidojuši, ir apdraudēta pašos pamatos.
Šobrīd Krievija runā un uzvedas nevis kā partneris, bet kā pretinieks.
Kamēr desmitiem tūkstošu Krievijas karavīru stāv kaujas gatavībā pie Ukrainas robežas, Krievija sākusi arī tādu propagandas karu, kādu mēs neesam piedzīvojuši kopš Aukstā kara beigām. Tā nolūks ir sagrozīt patiesību, novērst uzmanību no Krievijas pretlikumīgajām darbībām un vājināt valsts varu Ukrainā.
Pēdējo nedēļu laikā Krievijas amatpersonas ir apvainojušas NATO par to, ka tā pārkāpusi solījumus, iejaukusies Ukrainas iekšējās lietās un saasinājusi krīzi. Ir pienācis laiks saukt lietas īstajos vārdos - tas ir dūmu aizsegs, lai noslēptu pašas Krievijas lauztos solījumus, iejaukšanos citas valsts iekšējās lietās un situācijas eskalāciju.
Lauztie solījumi
Krievija apvaino NATO, ka tā lauzusi 1990. gadā dotu solījumu nepaplašināties Centrāleiropas un Austrumeiropas virzienā. Dažādos laikos Krievijas vadošās amatpersonas ir piedēvējušas šo solījumu bijušā Vācijas kanclera Helmuta Kola un ārlietu ministra Hansa Dītriha Genšera un tad arī ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera paziņojumiem.
Taču 1990. gadā vienīgā diskusija bija par Vācijas atkalapvienošanos. NATO paplašināšanās nebija darba kārtībā, un Varšavas līguma organizācija saira tikai pēc gada. Turklāt katrs šāds solījums būtu izraisījis izmaiņas NATO dibināšanas līgumā, ko vienprātīgi bija noslēguši visi sabiedrotie.
Patiesībā šāds solījums nekad nav izteikts, un Krievijas līderiem nav izdevies uzrādīt kaut vienu dokumentu, kas pamatotu šo bieži atkārtoto apgalvojumu. Kopš dibināšanas NATO ir iekļāvušās suverēnas valstis, kas izdarīja brīvu izvēli iestāties aliansē. Tā ir demokrātijas būtība.
Pēdējos 70 gados Krievija ir atkārtoti solījusi ievērot visu valstu suverenitāti, teritoriju vienotību un politisko neatkarību. Krievija to, piemēram, solīja, parakstot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus 1945. gadā, Helsinku Nobeiguma aktu 1975. gadā un NATO-Krievijas Pamataktu 1997. gadā.
Šobrīd Krievija pārkāpj Ukrainas teritoriālo vienotību, okupējot Ukrainu, un pārkāpj Ukrainas suverenitāti, cenšoties tai uzspiest federālu sistēmu. Krievija ir lauzusi vārdu. Tā ir sabojājusi savu reputāciju, un paies gadi, pirms to varēs atjaunot. NATO vainošana nepalīdzēs, tā tikai pasliktinās situāciju.
Iejaukšanās
Krievijas līderi arī apgalvo, ka NATO ir iejaukusies Ukrainas iekšējās lietās, virzot valsti uz dalību aliansē.
NATO rīcība un lēmumi pierāda, cik tas ir nepatiesi. Kad pirms desmit gadiem Ukraina izteica vēlmi pievienoties aliansei, mēs atzinīgi novērtējām Ukrainas centienus. Kad pirms pieciem gadiem Ukraina izvēlējās palikt ārpus bloka, mēs respektējām Ukrainas lēmumu. Kad premjerministrs Jaceņuks nesen viesojās Briselē, viņš skaidri pateica, ka dalība NATO "nav uz radara ekrāna". Tā ir neatkarīga Ukrainas izvēle, un to NATO pilnībā respektē.
Vienlaikus Krievija atkārtoti ir mēģinājusi noteikt, pat diktēt Ukrainas kursu. Krievijas augstākās amatpersonas ir pieprasījušas, lai tiktu pārrakstīta konstitūcija, radot federālu valsti. Viņi ir pieprasījuši, lai Ukraina pasludina sevi par neitrālu valsti, garantējot Krievijas drošību.
Tas ir pretrunā vienam no eiroatlantiskās drošības pamatprincipiem – katra valsts var brīvi izvēlēties savus sabiedrotos. Padomju Savienība atzina šo principu, 1975. gadā parakstīdama Helsinku vienošanos; Krievija ir šo saistību mantiniece.
Tikai Ukraina var izlemt, kas ir vislabāk Ukrainai, pilnībā cienot visus Ukrainas iedzīvotājus, lai kādā valodā tie runātu. Citas valstis var palīdzēt sekmēt dialogu, bet tās nevar izlemt Ukrainas vietā.
Ja Krievijai patiesi rūp dialogs, pirmais solis būtu atvilkt desmitiem tūkstošu vīru lielo karaspēku, ko tā bez jebkāda attaisnojuma izvietojusi Ukrainas pierobežā. Citādi jebkuras sarunas būs nevis dialogs, bet gan diktāts.
Eskalācija
Krievijas amatpersonas apgalvo, ka NATO ir saasinājusi krīzi, izvietojot spēkus Centrāleiropā un Austrumeiropā un publiski nosodot Krievijas rīcību. Ārlietu ministrs Lavrovs pat rakstīja, ka "deeskalācija sākas ar retoriku".
Patiesībā rīcība ir skaļāka par vārdiem – gan eskalācija, gan deeskalācija sākas krīzes rajonā.
Kopš krīzes sākuma Krievija ar tūkstošiem karavīru ir ieņēmusi Krimu un inscenējusi viltus referendumu. Tā noteikti ir eskalācija. NATO ir piedāvājusi atbalstīt Ukrainas valdības reformas aizsardzības sektorā un palielināt bruņoto spēku caurskatāmību un demokrātisku kontroli. Tā noteikti nav eskalācija.
Krievijas bruņotie spēki ir sagrābuši Ukrainas karabāzes un karakuģus. Tā ir eskalācija. NATO ir nosūtījusi civilos ekspertus, lai tie Ukrainai sniegtu konsultācijas par kritiskās infrastruktūras drošību. Tā nav eskalācija.
Krievija uz Ukrainas pierobežu ir pārvietojusi apmēram 40 000 vīru karaspēku, ko atbalsta tanki, triecienlidmašīnas un uzbrukuma helikopteri – tā ir eskalācija. NATO ir uzsākusi radaru lidmašīnu (AWACS) lidojumus pār Poliju un Rumāniju un nosūtījusi sešas papildu lidmašīnas uz Baltijas valstīm, lai aizsargātu sabiedroto gaisa telpu, – tā nav eskalācija.
Izkliedējot dūmu aizsegu
Krievijas propaganda pret NATO un Rietumiem nav nekas vairāk kā dūmu aizsegs, lai noslēptu savas pretlikumīgās darbības. Izkliedējiet dūmu aizsegu, un kļūst skaidrs, kas notiek valstī – ar militāru draudu palīdzību Krievija ir anektējusi Krimu, pārkāpdama visas savas starptautiskās saistības.
Tagad Krievija ir starptautiski izolēta un tās starptautiskā uzticamība ir vienās driskās. Tas nav Krievijas interesēs.
Krievija ir izvēles priekšā – pārtraukt vainot citus par pašas rīcību, atvilkt karaspēku, atgriezties pie savām starptautiskajām saistībām un sākt atjaunot uzticību.
Pretējā gadījumā Krievijai draudēs tikai vēl dziļāka starptautiska izolācija. Tas nav neviena interesēs, un mūsu pasauli tikai padarīs bīstamāku un neparedzamāku.
Es aicinu Krieviju deeskalēt situāciju. Ir jāsper konkrēti soļi.