Noslēdzoties dīzeļvilcienu modernizācijas projektam, Latvija ir nokļuvusi starp lokomotīvju un dzelzceļa ritošā sastāva TOP 5 ražotājvalstīm pasaulē.
Šie vilcieni Latvijā ir izgatavoti pēc labākajiem pasaules standartiem augstākajā tehniskajā līmenī, ko apliecina arī strauji pieaugošā ārvalstu dzelzceļa kompāniju interese. Jau notikušas pārrunas ar potenciālajiem klientiem no bijušajām Padomju Savienības un Ziemeļāfrikas valstīm, kas atzinīgi novērtē Latvijas produktu, tiesa, automatizēta visu vilciena sistēmu pārvaldība, kāda ir mūsu modernizētajos dīzeļvilcienos, viņiem nav tik svarīga. Patiesi, Latvijā radītie dīzeļvilcieni ir ļoti moderni un attiecīgi tehniski sarežģīti – visu vilciena funkcionalitāti pārvalda dators līdzīgi kā jebkurā visaugstākās klases automašīnā.
57 garantijas remonti 4 mēnešu laikā 20 vagoniem, kas uzbūvēti pēc unikāla projekta, – nozarē šādu rezultātu uzskata par izcilu. Pēc reisiem vilciens nonāk depo tehniskās apkopes veikšanai un dators noziņo par visām neatbilstībām, ko fiksējusi sistēma, piemēram, ka vienā vagonā klimata kontrole nodrošināja par grādu zemāku temperatūru nekā pārējos. Tā ir garantijas remonta standartsituācija, pēc kuras seko klienta pieprasījums ražotājam. Vilcieniem pagaidām nav nevienas konstrukcijas problēmas, bet tās var un tādām vajag parādīties garantijas periodā.
Tā ir gluži normāla situācija, kad ražotājs kopā ar klientu veic kādas izmaiņas, lai gan garantijas laikā, gan pēc tā vēl uzlabotu produkta īpašības patērētājiem. Kad tiek radīts sarežģīts mašīnbūves produkts, nav iespējams visu paredzēt, vismaz vēsturē šādi gaišreģi nav zināmi. Pat sērijveida produktos kļūdas ir ierasta lieta, piemēram, autoražotāji atsauc miljoniem automašīnu, lai nomainītu detaļas vai veiktu izmaiņas spēkrata konstrukcijā, Samsung nupat atsauca savu jaunāko viedtālruņu flagmani Galaxy Note 7, bet tie ir standartizēti produkti, ko saliek kopā uz ražošanas konveijera, nevis roku darbs kā modernizētie dīzeļvilcieni DR1A. Jaunam produktam, īpaši jau tik sarežģītam, tā ir normāla prakse ekspluatācijas gaitā atklāt nepilnības.
Iemesls gadījumam, kad vilciens apstājās pusceļā no Daugavpils uz Rīgu, bija cilvēciskais faktors. Pēc notikušā analīzes ražotājs gan veica izmaiņas programmā, lai turpmāk izslēgtu līdzīgas situācijas atkārtošanos. Latvijas rūpnīcās tika izveidots jauns, ultramoderns vilciens, kura vadības apguve prasīs laiku. Arī pasažieriem ir jāapgūst, kā lietot šos vilcienus. Atzīstiet, ka pat jauna mobilā telefona funkciju apguvei ir nepieciešams zināms laiks.
Arī par projekta kavēšanos sabiedrībai radīts nepareizs priekšstats. Pasūtītāja kļūda bija tā, ka projekta ietvaros bija jāizgatavo “tas, nezin kas” – vilcienam nebija tehniskā projekta, līdz ar to vispirms bija jāsāk ar tā izstrādi, turklāt ievērojot visas pasūtītāja vēlmes. Pēc tam tehniskais projekts bija jāsaskaņo un jāapstiprina, un tikai tad varējām sākt ražot jaunos vilcienus. Dabiski, ka šis pirmais projekta posms – projekta izmaiņas un to apstiprināšana – prasīja gandrīz visu vilcienu modernizācijai atvēlēto laiku, bet arī tas nav nekas neparasts, jo pasūtītājs vēlējās saņemt maksimālo iespējamo pasažieru drošības un komforta līmeni, tāpēc nepārtraukti mainīja, papildināja un uzlaboja prasības jaunajiem dīzeļvilcieniem. Tad sekoja garš un sarežģīts testēšanas un sertificēšanas posms zinātnieku, Latvijas tehniskās inspekcijas un klienta uzraudzībā, kas ir loģiska un saprotama prakse, jo tika radīts jauns produkts un visiem bija jāpārliecinās, ka pasažieru drošība būs visaugstākajā līmenī.
Projekta gaitā, strādājot kopā ar klientu, mums bija vienota izpratne, ka Latvijai ir vajadzīgs labs, drošs, uzticams un moderns vilciens, kas spēs pārvadāt pasažierus gadu desmitiem, nevis tāds, kas konstruēts un samontēts lielā steigā, nekvalitatīvi, bet saskaņā ar grafiku, kas noteikts līgumā. Atskatoties uz projekta norisi, mēs neredzam nekādu ražotāja vainu par projekta realizācijas aizkavēšanos, tāpēc neesam gatavi maksāt soda sankcijas. Mums bija jāizpilda AS Pasažieru vilciens papildu prasības, un vēl bez tam ir vairāki iemesli, kādēļ pircējam nebūtu jāizvirza mums kādas pretenzijas par termiņa pārkāpumu. Manuprāt, sekmīgs projekta noslēgums būtu jāuzskata par Latvijas rūpniecības un Latvijas valsts kopīgu triumfu, kā rezultātā Latvija ir saņēmusi ultramodernus vilcienus, jaunas darba vietas un know-how, nevis jāmeklē vainīgie, jo nekāds kaitējums nevienam netika nodarīts.
Pēc klusuma brīža mašīnbūves nozarē Latvija ir ielēkusi ritošā sastāva ražotāju pasaules elitē. Tomēr dažiem politiķiem tas ļoti nepatīk, jo tiešā veidā sit pa viņu naudas makiem. Piemēram, Saeimas Saskaņas frakcijas deputāts Ivars Zariņš, kas acīmredzot nepārzina dzelzceļa inženierzinātnes (kas starp citu ir pilnīgi normāli) un kuram piespēlēts raksts par to, ko viņš nesaprot, kaismīgi cenšas aptraipīt vienu no veiksmīgākajiem projektiem mūsdienu Latvijas vēsturē. Viņš cīnās pret simtiem darba vietu Latgalē un Rīgā un pret vietējās produkcijas ražošanu, kaut viņam būtu jālepojas ar Latvijas sasniegumiem rūpniecībā. Patiesais iemesls ir no Saskaņas ievēlētās Rīgas pilsētas vadības vēlme par desmitiem miljonu eiro no Čehijas iepirkt Škodas tramvajus. Vai iespējams, ka par šādu darījumu ne tikai partijai, bet arī Zariņa kungam ir personiskas intereses? Katrā ziņā, lai vieglāk tiktu vaļā no Latvijas ražotājiem, kas neapšaubāmi ir konkurētspējīgāki nekā viņu kolēģi no Čehijas, svarīgi ir jebkādiem līdzekļiem diskreditēt Latvijā saražotos vilcienus, lai kāds neiedomātos, ka mēs varētu ražot arī tramvajus, kaut tas Latvijas ražotājiem būtu salīdzinoši viegls uzdevums, jo izstrādāt un izgatavot tramvaju ir vienkāršāk nekā vilcienu.
Šodien Latvijas uzņēmumi var saražot lielāko daļu nepieciešamo sastāvdaļu, no kurām Latvijas rūpnīcās var tikt uzbūvēti jebkuras sarežģītības un komforta līmeņa tramvaji, ko pierādīja dīzeļvilcienu modernizācijas projekts. Piemēram, DMU vilcieni nav nekādu problēmu izgatavot tādus tramvajus, kādi nepieciešami Rīgai. Ja tramvajus Rīgai mēs ražotu Latvijā, tad tiktu radītas simtiem jaunu darba vietu, mēs nodarbinātu augsti kvalificētu vietējo darba spēku, maksātu nodokļus valstij un arī Rīgas pilsētai, kas tādējādi varētu norēķināties par tramvajiem. Tā vietā ir plāns nodokļu maksātāju naudu, tajā skaitā darbinieku, kuri uzbūvēja jaunos dīzeļvilcienus, novirzīt Čehijas ekonomikas atbalstam.
Katru reizi, kad Rīga pērk čehu tramvajus, tas nozīmē, ka Rīga būs Škodai klients uz mūžu – nākamos 30 un vairāk gadus nodokļu maksātāju nauda tiks tērēta, pērkot Škodas rūpnīcās rezerves daļas, veicot tramvaju remontus vai modernizāciju. Jebkura valsts, kas grib, lai attīstītos ražošana, cenšas maksimāli darīt visu, lai radītu jaunas darba vietas un attīstītu ražošanas potenciālu tās teritorijā.
Pēc Saskaņas politiķu veiktajām aktivitātēm ir nojaušams, ka šis pasūtījums jau ir uzdāvināts (iespējams, ne bez atlīdzības) Čehijas ražotājam Škoda, pat neapgrūtinot sevi ar konkurences radīšanu un Latvijas ražotāju pielaišanu dalībai konkursā. Izvirzītās prasības konkursā ir paredzētas, lai izslēgtu Latvijas ražotājus no piedalīšanās. Atbildīgu politiķu galvenais uzdevums būtu darīt visu, lai nodrošinātu, ka valsts rada darba vietas un ekonomika ražo gatavus inovatīvus produktus, nevis pilda apakšuzņēmēja lomu. Vismaz Igaunijā pat opozīcija domā par cilvēkiem un valsti. Bet daži partijas Saskaņa deputāti, diemžēl, ne tikai Ivars Zariņš, domā tikai par savām personīgajām ambīcijām un kabatām, un ar saviem bezatbildīgajiem paziņojumiem dara visu, lai Latviju parādītu kā valsti, kas nav spējīga neko saražot, bet Latvijas iedzīvotājus – kā neprašas un nemākuļus, lai varētu nodokļu maksātāju naudu izvest ārpus Latvijas robežām.