Valsts prezidents savukārt uzsver, ka materiālie aspekti nav tie būtiskākie, dažkārt visādu pabalstu sistēma varot būt pat degradējoša. Būtiskākais esot atjaunot pilsoņu uzticību valstij un tās ilgtspējīgai attīstībai, sakārtotai uzņēmējvidei, kvalitatīvai izglītības sistēmai un sociālajai drošībai.
Nezinu, vai tikai man tā liekas, bet es nesaskatu, ka abu pozīcijās būtu tik antagonistiskas pretrunas, ka jāapmainās ar publiskām vēstulēm. Manuprāt, īstenībā abiem ir taisnība. Jo cilvēks jau ir tāda būtne, kam svarīga gan šodienas vajadzību aktualitāte, gan arī nākotnes perspektīva. Un viens faktors bez otra tā īsti nestrādā. Ja kādai jaunai ģimenei šodien nav ar ko pabarot bērnus vai nav bērnudārza, lai paši varētu strādāt un pelnīt, vai nav naudas, ar ko nopirkt drēbes un grāmatas bērnam skolai, tad ar stāstu par ilgtermiņa perspektīvām diez vai viņiem palīdzēs. Savukārt, ja nav pārliecības par attīstības perspektīvām ilgtermiņā, tad vienreizējs šodienas labums arī nebūs pietiekami pārliecinošs, lai izšķirtos par vēl vienu bērnu (jo bērni ir pietiekami ilgspēlējošs projekts). Vienu vārdu sakot, tie, kas domā par bērnu vai arī par atgriešanos vai neatgriešanos Latvijā, grib būt droši gan par savu šodienu, gan rītdienu un aizparītdienu.
Abiem «strīdniekiem» vēl jo vairāk ir taisnība, ka mēs esam demogrāfiskajā bedrē šobrīd, un katra neko nedarīšanas diena lietas padara neatgriezeniskākas. Arī tāpēc, ka latvieši, gribam to vai ne, tagad ir pietiekami eiropeiski, lai kaut kādas ezoteriskās motivācijas (kā, piemēram, mormoņiem ASV) dzimstības palielināšanai nestrādātu. Tas tomēr ir ļoti praktisks jautājums. Un prasa praktiskus risinājumus. Varētu sākt ar to, ka Mežs un Bērziņš apsēstos pie kafijas (manis pēc - tējas vai alus) tases un izrunātos. Jo abiem, manuprāt, šī lieta vienlīdz sāp.