Pagājušajā nedēļā slavenas kļuva Krugmena piezīmes par Igauniju, kuras izpelnījās nepieredzētu emociju uzliesmojumu no Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa viņa twitter komentāros. Igaunijā vēl tagad eksperti nav īsti vienisprātis, vai šāds kaislību izvirdums bija Krugmena piezīmju vērts un Igaunijas prezidenta cienīgs. Pašam amerikāņu ekonomistam gan, izskatās, šī spēle ir iepatikusies.
Šonedēļ viņš savā viedokļu blogā ierakstījis veselas divas skicītes par Latviju. Pirmajā viņš ironizē par sava kolēģa ekonomista Olivjē Blanšāra rakstu Latvijas ekonomiskā pieredze, pārmezdams tam pārāk «baltus cimdus» analīzē par Latviju un skaidrodams to ar faktu, ka Latvija kļuvusi tāda kā neaizskarama svētā govs austerians (taupītāju) vidū, tāpēc to, ka pašreizējā ekonomiskā izaugsme īstenībā ir nožēlojama (Krugmenprāt) uz iepriekš piedzīvotā ekonomikas krituma fona, viņa piesauktais ekonomists Blanšārs pasakot tā kaunīgi.
Otrs Krugmena ieraksts viņa viedokļu blogā skan intriģējoši: «Latvija un Romnija (domāts republikāņu prezidenta kandidāts) rekords.» Tā kā varam lepoties - Latvija kļuvusi par argumentu ASV priekšvēlēšanu debatēs! Šajā komentārā Krugmens apšauba Romnija priekšvēlēšanu štāba lielīšanos ar to, ka, Romnijam pametot Masačūsetsas gubernatora vietu, bezdarbs šajā štatā bijis rekordzems. Jo īstenībā šis zemais bezdarba līmenis esot bijis tikai tāpēc, ka ekonomiskā panīkuma dēļ Masačūsetsas štatu pametuši daudzi darbaspējīgā vecuma cilvēki. Un šeit nu Krugmens min Latvijas piemēru, un nav grūti saprast, kādā kontekstā. Kaut arī nav grūti saskatīt, kam Krugmens simpatizē ASV prezidenta priekšvēlēšanu sacensībā, un tāpēc - kāds ir šī ieraksta iekšpolitiskais konteksts.
Var sagaidīt droši vien vēl citus Nobela prēmijas laureāta ierakstus par Latviju, ja jau viņš šai tēmai tā sirdīgi uzsēdies. Protams, mēs varam «cepties» par tiem, meklēt un publicēt citu ekspertu atzinumus par Krugmena «apvainošanos» uz Latviju. Bet cik tas ir racionāli? No stingri zinātniska viedokļa debates šobrīd ar Krugmenu ir pilnībā neauglīgas. Tāpēc ka viņš jau pamatā runā par to, «kā būtu, ja būtu», proti, kā būtu, ja Latvija būtu gājusi nevis iekšējās, bet ārējās devalvācijas ceļu. Un tā īsti eksakti to, kā tad būtu, nevar pateikt neviens, to ir atzinis pat Valdis Dombrovskis. Un tas arī mums neko nepalīdz, jo esam tagad tur, kur esam. Starp citu, kā arī ne ļoti mums palīdz dažkārt pārsaldā slavināšana par mūsu veiksmes stāstu (piemēram, Eiropas Komisija slavināšanas vietā varētu atvērt pārtraukto ES fondu finansējumu Latvijai).
Es personiski tāpēc Krugmena teorētisko spriedelējumu dēļ sevišķi nesatrauktos. Es vairāk satrauktos par mūsu pašanalīzi. Šonedēļ, piemēram, ir divas, manuprāt, trauksmainas ziņas, par kurām noteikti vairāk jādomā nekā par Krugmena komentāriem. Latvijas Darba devēju konfederācija 12. jūnijā izplatīja pētījuma rezultātus, no kuriem izriet, ka, saglabājoties pašreizējai ekonomiskajai izaugsmei, kritiska situācija darbaspēka nodrošinājumā varētu veidoties jau ļoti drīz - 2016. gadā, kad darbaspēka pieprasījums sāks pārsniegt piedāvājumu. Tiek prognozēts, ka 2020. gadā darbaspējīgo iedzīvotāju daļa saruks par 15%, bet ekonomiski aktīvā darbaspēka piedāvājums būs par 8% mazāks salīdzinājumā ar 2011. gadu. Un tā vairs nav krugmeniska teorija no sērijas - kā būtu bijis, ja būtu bijis. Tas ir ļoti praktisks jautājums no sērijas - kas šobrīd jādara, lai tā nebūtu.
Vai vēl viena samērā maz sabiedrībā pamanīta informācija - Latvijas Republikas Veselības ministrijas Slimības profilakses un kontroles centra izplatītā ziņa par 2011. gadā veiktā pētījuma Eiropas skolu aptaujas projekts par alkoholu un citām narkotiskām vielām datiem. Tajā cita starpā lasām, ka alkoholam 8.-10. klašu jaunieši (t. i., tie, kas teorētiski alkoholu nemaz nedrīkst iegādāties!) tērējuši vidēji 9 latus mēnesī jeb Latvijā mēnesī - aptuveni 182 tūkstošus latu. Labs pienesums akcīzes nodokļu ieņēmumiem? Bet kāds pienesums mūsu valsts nākotnei? Vai te nesāk «atmaksāties» no sporta un izglītības izņemtie līdzekļi, un secinājumi nav jāizdara steidzami?
Mūsu veiksmes vai neveiksmes stāsts nav nekāda teorētiska himera, par ko izstrīdēties ar to vai citu aizjūras ekspertu. Nav jau svarīgi, vai mēs Krugmenam vai krugmeniem pierādīsim savu veiksmi vai neveiksmi. Svarīga ir tā konkrētā sviesta kārta, kas mums katram ir uz dienišķā maizes gabala. Un kāda tā būs rīt un parīt. Bet vakardiena lai pati tiek ar sevi galā.