Vispirms par vispārīgiem secinājumiem. Es kategoriski nepiekrītu formulējumam, ka Latvijas valstij ir neatrisinātas problēmas ar nepilsoņiem. Problēmas ir atsevišķiem cilvēkiem viņu personiskajās attiecībās ar šo valsti, ko viņi nekādi nevar nokārtot. Nokārtot šīs valsts definēto spēles noteikumu ietvaros. Ietvaros, kas, starp citu, pilsonības un naturalizācijas jautājumos ir daudz liberālāki nekā vairākās citās Eiropas valstīs. Es te nemaz nerunāju par Krieviju, kam patīk šad tad izrādīt tēvišķu interesi par mūsu pilsonības likumdošanu.
Protams, te parasti sākas runas par «pazemošanu» un «apmānīšanu». Pats pazīstu tādus krievu tautības cilvēku, kas gandrīz ideāli prot latviešu valodu, bet negrib «pazemoties» un iet cauri naturalizācijas procesam. Dažkārt šādus apsvērumus pavada arī ekskursi vēsturē. Piemēram, tas redzams arī Saskaņas centra 5. septembrī izplatītajā viedoklī par nepilsonības jautājumiem. «Atgādinām, ka 1991. gada 15. oktobrī pretēji Latvijas Tautas frontes solījumiem ievērojamai iedzīvotāju daļai tika liegtas tiesības iegūt pilsonību reģistrācijas kārtībā,» - lasāms saskaņiešu viedokļa raksta ideoloģiskajā ievaddaļā. Bet varbūt nevajadzētu aizmirst arī to, ka politiskais spēks, kas visdedzīgāk vēlāk iestājās par nulles variantu, - Interfronte - jau no 4. maija ņirdzīgi un nikni iestājās pret Latvijas neatkarības atjaunošanas ideju, tādējādi izdarot lāča pakalpojumu pats saviem vēlētājiem un nodrošinot ar savu šizofrēnisko pozīciju - no vienas puses, esam pret Latvijas valsti, no otras - visi kā viens gribam būt tās pilsoņi - arī to, ka tajā pašā Latvijas Tautas frontē diezgan dažādu valdošo uzskatu vidū beigu beigās uzvarēja pietekami piesardzīgais un konservatīvais uzskats par pilsoņu loka noteikšanu.
Bet lai paliek vēsture, visus tās aspektus te neizanalizēšu, par to var pastrīdēties citā formātā. Kopš 1991. gada pilsonību regulējošā likumdošana ir attīstījusies un mainījusies, un, es nedomāju, ka to kāds varētu apstrīdēt,- pamatā tā ir mainījusies liberalizācijas virzienā, bieži arī uzklausot dažādu starptautisko institūciju viedokli. Manuprāt, pašlaik ir sasniegta tā robeža, kad jāliek punkts, vismaz uz kādu laiku. Punkts tāpēc, lai pretimnākšana nepārvērstos par pakaļskriešanu. Bez pašcieņas. Mēs visi zinām Pūt, vējiņi Ulda nicinošo izteikumu: «Man netīk, kad pati nāk.» Ir kaut kāda robeža, kad valstij vairs nav tālāk jāatvieglina personas izšķiršanās par tās un valsts attiecībām - nu, kaut vai tāpēc, lai šīm attiecībām būtu kaut cik nozīmīgs svars… no abām pusēm. Un «pieķeršanās» nebūtu pārāk gaistoša. Starp citu, par to pakaļskriešanu šodien jāpadomā arī mūsu Saeimas deputātiem, kas tagad apspriež parlamentā dubultpilsonības jautājumus.
Jau pieminētais Saskaņas centra frakcijas piedāvājums par septiņiem soļiem, kas sperami nepilsoņu problēmu risināšanā Latvijā, ir tieši tāds valsts «pakaļskriešanas» manifests. Reģistrēt, atzīt, samazināt, atcelt, atvieglināt… Un neviena vārda par to, uz ko varbūt vajadzētu saņemties pašiem - vēl aizvien esošajiem - nepilsoņiem. Vismaz pieklājības dēļ varēja būt kāds vārds šajā sakarā.
Protams, no vienas puses, es saprotu Saskaņas centra ekvilibristiku. Neatkārtot kļūdu, kas tika pieļauta saistībā ar valodu referendumu , un norobežoties no iespējamā referenduma par pilsonību (nekaitināt latviešus, Rīgas domes vēlēšanās noderēs), bet tajā pašā laikā kaut kā tomēr «pielīst» arī savam vēlētājam. Bet vai?… Pirmkārt, Saskaņas centra vēlētājs tomēr ir arī tas, kas cauri naturalizācijas procesam ir gājis, un vai pašreizējais partijas piedāvājums ir godīgs pret viņiem (sak, vajadzēja tikai būt nekaunīgākam un pagaidīt!). Otrkārt, vai ir prāta darbs kārtējo reizi barot atlikušo nepilsoņu cerības, ka pašiem nebūs jāizšķiras un jāsper solis… gan jau kalns atnāks pie Muhameda pats. Un līdz ar to tikai veicināt nepilsoņu problēmas tālāku iekapsulēšanos, nepamatotas gaidas un dusmas par to nepiepildīšanos. Bet varbūt tieši tāds ir mērķis?
Bet lai nu Saskaņa aprok pati savu saskaņu. Savukārt valstij jāpaliek pie valsts, un nekāds papildu speciāls uzaicinājums uz kopēju deju vairs nevienam nav vajadzīgs. Jo, ja kāds tā īsti nemaz negrib dejot, tāda savstarpēja kāju nomīdīšana vien sanāk.