Sāksim kaut vai ar patlaban aktuālo vasaras tēmu - grozījumi likumā par referenduma norises kārtību. Ir acīmredzami, ja nebūtu saskaņiešu pedalizētā referenduma par krievu valodu kā otro valsts valodu, diez vai valdošā koalīcija būtu saņēmusies tik būtiski apgrūtināt referendumu organizēšanas noteikumus. Iveta Kažoka šo situāciju apzīmē kā «panikas lēkme Latvijas sabiedrībā». Tam var piekrist, tikai jāpatur prātā, ka dažiem tā ir panika, dažiem - smalks aprēķins. Arī ZZS iniciatīva referendumam par referendumu ir gandrīz noteikti lemta neveiksmei, jo vajadzīgo parakstu skaits Saeimā salasīts ar Saskaņas palīdzību - un tas jau pēc definīcijas ir kaut kas nodevīgs.
Saskaņa būtu arī jāizdomā, lai tiktu galā ar mūsu «nacionālistiem» - Nacionālo apvienību. Piemēram, tradicionāli Eiropā nacionālisti ir eiroskeptiķi, bet, tieši pateicoties Saskaņas centram (un tā pārstāvētajām briesmām no Krievijas), eiroskepticisma dzelonis no mūsu nacionālistu mutes ir izrauts. Un vispār - atliek pabiedēt mūsu nacionāļus ar «iespējamu» saskaņiešu nokļūšanu valdībā, un viņi uzreiz pārvēršas par valdošās koalīcijas disciplinētiem jēriņiem (nebūšu nejauks un neteikšu - auniem). Rezultātā viņiem vienmēr būs tikai tik vēlētāju, cik viņiem ir, un var jau būt, ka tā ir arī labi.
Saskaņa vispār ir šīs valdības stabilitātes garants. Un tieši tādā veidolā, kādu to raksturojis sociologs Aigars Freimanis, - ka patiesībā šobrīd vienīgā varas partija Latvijā ir Vienotība. Jo alternatīvas nav - vismaz lielas daļas Latvijas pilsoņu vērtējumā. Saskaņas centrs nedrīkst būt valdībā, savukārt otra lielākā partija - Reformu partija - ir liktenīgi sevi noķēpājusi, koķetējot ar Saskaņu valdības veidošanas procesā. Tāpēc uz pirmo vijoli valdībā šobrīd nekādi nevar pretendēt. Nacionāļi savukārt līdz pēdējam elpas vilcienam turēs Dombrovski, jo viņiem ir iestāstīts, ka vienīgā iespējamā alternatīva ir ar saskaņiešu piedalīšanos valdībā, kas principā varbūt arī ir taisnība.
Saskaņai ir arī liela loma mūsu politiskās ideoloģijas telpas ilgtermiņa uzstādījumos. Kad SVF priekšsēdētāja Kristīne Lagarda bija Rīgā, viņa kā vienu no Latvijas uzdevumiem minēja pārlieku lielās sociālās nevienlīdzības pārvarēšanu mūsu valstī. Tāds sociāldemokrātisks mājiens. Šonedēļ intervijā Dienas Biznesā ilglaicīgais DNB bankas prezidents Andris Ozoliņš arī zināmā mērā piebalso - «mums pietrūkst gudras sociāldemokrātiskas politikas, par ko apbrīnojamā kārtā vairāk runā SVF nekā pašu valdība». Kāds var sabīties - kas tās par runām! Vai tad mēs neredzam Eiropas sociālisma krīzi (daži eksperti apgalvo, ka tas, kas notiek Eiropā, ir nevis kapitālisma, bet sociālisma krīze). Bet šeit mums nav ko īpaši sabīties. Jau krietnu laiku latviešu publikas apziņā sociāldemokrātiskums ir cieši savijies ar Saskaņas vārdu un tāpēc - ar kaut ko nodevīgu un krievisku. Līdz ar to sociālisma krīze mums nedraud. Mums draud ja nu vienīgi kārtējās bankas krīze, bet pie tām jau mēs esam pieraduši kā pie nepieciešamām sezonālām parādībām. Starp citu, arī krievvalodīgais vēlētājs, kas sociālā ziņā ir raibu raibais, nebūt ne tās sociāldemokrātiskākās idejas no Saskaņas paģēr un līdz ar to provocē šo partiju uz glupībām - tādām kā atbalsts valodu referendumam.
Ir jau vēl visādi sīki jaukumi no Saskaņas centra pastāvēšanas. Atliek saskaņiešu deputātam Ivaram Zariņam uzrakstīt dusmīgu rakstu pret Latvijas līdzdalību Visaginas AES, lai tūlīt arī zaļo iniciatīvas tajā pašā jautājumā varētu nokristīt par krievu spiegu pasākumu. Vai, piemēram, cik lielisku iespēju kultūras ministrei paspodrināt savas nedaudz paputējušās spalvas deva saskaņiešu vadītās Rīgas domes organizētā Jaunā viļņa diskotēka 11. novembra krastmalā. Un ko galu galā savos tvitera kontos ik dienas rakstītu Olafs Pulks vai Jānis Mārtiņš Skuja, ja nebūtu Nila Ušakova?
Protams, nav tā, ka Saskaņas centra vārds tiktu vienmēr netaisni valkāts, tieši otrādi - dažkārt saskaņieši paši ar savu rīcību vienkārši apbrīnojami piespēlē «kopējās lietas labā». Un veidojas tāds sistēmisks tandēms - enfant terrible Saskaņa no vienas puses un latviskā gala politiskie lielonkuļi - no otras. Dažkārt viņi izrādās tik ļoti saskanīgi noderīgi. Viens otram.
Viens no politisko intrigu lielākajiem ģēnijiem Oto fon Bismarks ir teicis: «Politika ir māksla pielāgoties apstākļiem un gūt labumu no visa, pat no tā, kas riebjas.» Bet, ja kaut kas ļo-o-oti riebjas… var gūt ļo-o-oti lielus labumus.