Var un vajag nemitīgi satraukties par kārtējās opozīcijas pasākuma izdzenāšanu Maskavā, bet mani kā regulāru Eironews skatītāju vairāk satrauc tas, ka gandrīz katras nedēļas ziņās es redzu protestētāju vai streikotāju kolonnas, kā arī cilājamies stekus vienā vai otrā Eiropas pilsētā.
Nav jau nekāda māksla stekus pacilāt un pašpricēt asaru gāzi. Bet Eiropā, kur atšķirībā no Krievijas ir demokrātija, «izdzenātais» un nesadzirdētais pilsonis pēc tam dosies pie vēlēšanu urnām, un ir grūti prognozēt, kādi, tādas vai citādas, laimes solītāji izmantos situāciju un uzrunās šos pārkarsušos prātus, kādi vēl piedāvājumi politiskajā veikalā parādīsies. Daļēji šādu iespējamību jau norāda nesen notikušo vēlēšanu sērija Grieķijā, Francijā, Lielbritānijā un arī Vācijā. Manuprāt, tieši vēlēšanas Vācijas Ziemļreinas-Vestfālenes pavalstī bija ar visslimīgāko simptomātiku. Ne jau tika tāpēc, ka uzvarēja federālajā līmenī opozīcijā esošā Vācijas Sociāldemokrātiskā partija (SPD) un tas ir nopietns brīdinājuma zvans Angelas Merkeles valdošajai partijai pirms nākamajā gadā paredzamajām federālā parlamenta vēlēšanām. Bet gan arī tāpēc, ka vēlētāji akceptēja jau iepriekš šajā pavalstī realizēto tādu budžetāro politiku, kas nu nekādi neatbilst Merkeles «taupības» un stingrās fiskālās disciplīnas filozofijai.
Starp citu, tāpat kā pie mums tepat Latvijā valsts kopējai budžetārajai politikai nu nekādi neatbilst Rīgas pašvaldības realizētā saimniekošana. Kā to novērtēs Rīgas vēlētājs priekšā stāvošajās pašvaldību vēlēšanās? To, ka valstij nav naudas invalīdiem priekš protezēšanas, bet Rīga prāto par bezmaksas sabiedrisko transportu. Ja runā par Vāciju, tad šīs vēlēšanas ir jo satraucošākas, ja ņemam vērā, ka šobrīd Berlīne ir galvenais Eiropas realizētās fiskālās politikas mugurkauls. Ja šis mugurkauls plīsīs? Un kā Merkele pierunās Grieķiju taupīt, ja pašas pavalsti par to neizdodas pārliecināt?
Kas īsti notiek? Manuprāt, viena no problēmām ir, ka pašlaik mūsu kontinentā valdošie politiķi ir kaut kā apmaldījušies trīslīmeņu Eiropā. Proti, mums Eiropā politikas arhitektūru veido trīs līmeņi – nacionālo valstu pilsoņi, nacionālās valdības un Briseles kopgalds. Tad, lūk, izskatās, ka nacionālo valdību pārstāvji šobrīd ir ļoti aizrāvušies ar savstarpējo runāšanos un sarunāšanu pie šī Briseles kopgalda, sirdīgi runā arī pa pāriem savā starpā, bet paši ar saviem pilsoņiem lietas neizrunā vai arī dara to pavirši, sak, paši sapratīs. Bet nesaprot, aizvien vairāki nesaprot (un šo nesapratni tikai vairo ziņas, kas jādzird jostu savilkušajiem, – kārtējais kādas bankas menedžeris pasējis kārtējo miljardu). Un sekas tam var būt visai bēdīgas, faktiski jau ir.
Nu kaut vai pie mums pašiem Latvijā. Nē, steki mums vēl te nav jācilā, nav tas temperaments. Bet, kamēr valdības vīri un sievas visādi cenšas «piedzīt» aritmētiku, lai Briselē un Frankfurtē akceptētu mūsu valsts uzņemšanu eirozonā jau 2014. gadā, šīs idejas atbalstītāju skaits mūsu pašu Latvijas pilsoņu vidū noslīdējis līdz kritiskai atzīmei – tikai kādi 15%. Vai par to būtu sevišķi jābrīnās? Galu galā avīžu un televīzijas ziņu virsraksti ir pārbagāti ar vaidiem par problēmām eirozonā un arī visādiem apokaliptiskiem paredzējumiem. Un arī ar neizpratni, kaut vai tās pašas Grieķijas skarā, līdzatbildību, par kuras nedienām neviens Latvijas pilsonis sev kā papildu nastu uz pleciem uzņemties negrib. Tajā pašā laikā, piemēram, mūsu laikrakstam Diena jau mēnešiem ilgi neizdodas sarunāt interviju ar finanšu ministru Andri Vilku. Bet visādi eksperti un «eksperti», kas ir ļoti skeptiski pret eiro ieviešanu Latvijas valdības paredzētajos termiņos, – tie gan labprāt ar savām domām dalās – prasīti un neprasīti. Kāds var teikt – tas nav svarīgi, lēmums tāpat jau pieņemts. Nu es nebūtu tik pārliecināts. Kaut vai palasot dažu valdošās (!) koalīcijas pārstāvju no VL-TB/LNNK atklāsmes twitter čalotavā. Nebūtu nekāds brīnums, ka atsevišķi politiski spēki censtos spodrināt savas spalvas, izmantojot nu jau labi iemīto referendumu organizēšanas taciņu. Un ko tad valdība iesāks ar tiem 15 procentiem? Ka tikai, pārliecinot par sev tīkamu viedokli Briseli, mūsu valdošie nenoguļ savu pašu pilsoņu viedokli. Un ar īslaicīgu, Briseles apmaksātu propagandas kampaņu masu medijos pēdējā brīdī var izrādīties par īsu.
Mēs, eiropieši, tā sajūsmināmies par Arābu pavasari. Starp citu, tas aizsākās Tunisijā, kur pašsadedzinājās kāds ielu tirgotājs, kas netika galā ar saviem parādiem. Pie Grieķijas parlamenta ēkas pašnāvību izdarīja pensionārs, kas netika galā ar parādiem. Brrr! Nepatīk man tādas analoģijas. Protams, Eiropas valstīs valdība nav jāgāž ar varu, to var pārvēlēt. Bet tas nemaina lietas būtību. Tagadējais pavasaris Eiropas ielās ir nopietns brīdinājums politiķiem, kas uzskata, ka svarīgāk ir, lai tos saprot Briselē nekā pašu mājās. Demokrātijas dzirnas maļ lēni, bet…