Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Peters aizstāv dzejnieku Sudrabkalnu pret Ogas novērtējumu

Dzejnieks Jānis Peters kritizē izdevēja Jāņa Ogas izteikumu par mirušo dzejnieku Jāni Sudrabkalnu. 

Pirmdien laikrakstā Diena bija publicēta Māra Zandera intervija ar dzejnieku Jāni Peteru, blakus intervijai tika pievienots Jāņa Ogas komentārs par Petera teikto, ka viņš centies "atdzīvināt" Sudrabkalnu un atbilde uz jautājumu "vai šodien Latvijā nepietiekami novērtē noteiktu Latvijas literatūras posmu?".

Ogas komentārs:  

Attieksmi pret padomju laika korifejiem lielā mērā raksturo situācija, ka 90. gadu sākumā Jāņa Sudrabkalna, Andreja Upīša un vairāku citu rakstnieku vārdā nosauktās ielas atguva agrāko nosaukumu. Sudrabkalns nekad nav bijis tautas mīlēts, Egons Līvs dienasgrāmatā liecina, ka Sudrabkalna bērēs bijis maz apmeklētāju. Acīmredzot tautas mīlestību nopirkt nav iespējams.

Negribētos piekrist, ka pārāk maz runātu tieši par Sudrabkalnu vai kādu citu rakstnieku. Tikpat nepiedodami maz runā arī par Ādamsonu, Bendrupi, Anšlavu Eglīti, Veroniku Strēlerti, Andreju Johansonu un citiem. Arī par pašu Peteru.

Problēma slēpjas tur, ka nav iespēju diskusijai, nav autoritatīvu tribīņu. Nevienas okupācijas apstākļos nav bijusi tāda situācija kā pašlaik, kad Latvijā neiznāk neviens literatūrai veltīts žurnāls.

Skaļas un neargumentētas dzirdamas tikai tā saukto lustrētāju balsis, kas pārmet konformismu gandrīz visām nozīmīgākajām XX gs. otrās puses radošajām personībām. Dialogs neveidojas un faktiski nav iespējams, jo lustrācijas aizstāvju zināšanas par padomju laiku un patiesajām norisēm rādās ļoti virspusējas, savukārt otra puse uzskata zem sava goda runāt par it kā pašsaprotamām lietām, proti, ja nebūtu Sudrabkalna, Ķempes, Priedes, Petera, Skujiņa, Ziedoņa, Vācieša, Čaklā un daudzu citu "konformistu", latviešu kultūra un literatūra padomju apstākļos nebūtu izdzīvojusi. Pašlaik nav literatūras un mākslas, bet gan dziesmu un deju un dažādu svinību laikmets. 

Dzejnieks Peters savukārt, atbildot uz Ogas komentāru, uzdod retorisku jautājumu: "Nekad nav bijis tautas mīlēts? Kurš drīkst piespriest tādu sodu?" Publicējam Petera komentāru par šo izteikumu:  

Manas intervijas Jānis Peters: es jau esmu tāds ķeceris š.g. 25. jūlija laikrakstā Diena blakusstabiņā jauniņais Jānis Oga ar vieglu roku pasludina spriedumu nu jau mirušajam dzejniekam Jānim Sudrabkalnam, kurš savulaik bija modernās latvju poēzijas spilgtākais tuvinātājs Rietumu kultūrai, bet vēlāk, boļševiku gūstā, sacerējis oficiālās ideoloģijas caurstrāvotas rindas, tāpat kā Čaks un vēl vesela rinda latviešu dzejnieku. Labāk viņus vārdā nesaukt – lasītājs var atrast bibliotēkā pēckara krājumu 15 latviešu dzejnieki Staļinam.

Tad, lūk, izdevējs, filologs Jānis Oga vieglajā valodā raksta: “Jānis Sudrabkalns nekad nav bijis tautas mīlēts. Acīmredzot tautas mīlestību nopirkt nav iespējams”.

Kā tad tā? Vai tas nebija Sudrabkalns, uz kura dzejas sarīkojumiem skrēja jaunatne un studenti 20. un 30. gados, ieskaitot Austru Skujiņu, kura Sudrabkalnam velta pielūgsmes pilnu dzejoli Meistaram? Par boļševiku laiku mēs visu zinām, ja vēl neesam par slinku izlasīt dzejnieka traģiskās dienasgrāmatas Rakstniecības muzeja krātuvē.

Par “nemīlestību” nevar runāt arī līdz pēdējai izpirktai biļetei Nacionālā teātra daudzajās izrādēs Trubadūrs uz ēzeļa. Šī izrāde var tikt spēlēta vēl šodien, ja Raimonds Pauls būtu mierā ar teātra Jaunās zāles bezgaisa telpu. Uz “Trubadūru uz ēzeļa” nāca arī vecie trimdinieki, atcerēdamies savu vecāku jaunības lielo dzejnieku. 1930. gadā Čaka un Ķikuta sastādītajā “Latvju modernās dzejas antoloģijā” Jānis Sudrabkalns ievietots kā pats pirmais. Bet šo antoloģiju, kurai 2015. gadā apritēja 85 gadi kopš iznākšanas, ar 49 modernajiem dzejniekiem, mūsu kultūras druvas pētnieki aizmirsa.

Sudrabkalna piemiņas vakarā 2014. gada maijā Teātra muzejā nācās salikt papildkrēslus.

Literatūrzinātniece Māra Eņģele ir izteikusies, ka viņa līdz ar Virzas krājumiem uz Sibīriju ņemtu līdzi arī Sudrabkalna dzejas.

Es nezinu, kā pašreiz, bet vēl 90. gados mūsu erudītais literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes profesors Vilnis Eihvalds lasīja studentiem lekcijas par Jāni Sudrabkalnu, lai latviešus neķertu mankurtisma trieka. Par to man stāsta Eihvalda tā laika studenti.

Kad Sudrabkalns nāca augšup pa Rakstnieku savienības kāpnēm uz bibliotēku, rakstnieki viņu bijīgi sveicināja, jo saprata, ar kādu brīvās Latvijas personību viņiem atvēlēts dzīvot vienā laikā. Tāpat kā ar Lūciju Garūtu, kura šad un tad kautri iepirkās Rakstnieku savienības aptiekā. Īpašu cieņu lielajam Dzejniekam parādīja Māris Čaklais un Imants Auziņš – viņi klausījās katrā dzejnieka vārdā un arī pierakstīja liecības par Latvijas laika kultūras dzīvi. Lasiet Čaklā un Auziņa rakstus – tur tas ir spilgti attēlots. Sudrabkalns bija priecīgs, ka jaunie grib viņā klausīties.

Vēl viens interesants moments – latviešu leģionāru inteliģentā daļa bija augusi ar Sudrabkalna mīlestības dzejoļiem viņa mīļotajai Klodijai, un kad 70-gados Latvijā labu laiku Rīgā uzturējās ASV dzīvojošais dzejnieks Olafs Stumbrs, viņš netīšām Dubultu jaunrades namā satika Sudrabkalnu. Pēc īsa apjukuma brīža atradās kafija un konjaks, un, kad Olafs sāka no galvas lasīt “Džentlmeni ceriņkrāsas frakā” un dzejoļus no vēstulēm Klodijai, Meistars raudāja. Tātad – Olafs šos dzejoļus bija iemācījies kā paraugdzeju. Viņi šķīrās kā labi draugi, un Olafs ilgi pārdzīvoja laimīgo satikšanos.

Bet, lai apstrīdētu spriedumu par “nemīlēšanu nekad”, atgādināšu, ka arī trimdas dzejnieks Gunārs Saliņš dzīvi interesējās gan par Sudrabkalna gaitām Maskavā 2. pasaules kara laikā, gan studēja mūsu dzejnieka liriku. 

Kamēr vien būšu dzīvs, stādīšu puķes uz Sudrabkalna kapa, citādi viņam pēc laika uzraktu kādu citu virsū, kā jau uz nekopta kapa. Kurš tad būtu vainīgs? Tie, kas “taisa” vieglprātīgus spriedumus un dzīvo pēc noklausītiem šabloniem un štampiem. Filologiem un izdevējiem taču jāstrādā savā specialitātē. Arī mana mīļā drauga dzejnieka un daktera Vitāla Ogas talantīgajam pēctecim.

Dakters Oga ar dziļu bijību ārstēja veco Sudrabkalnu.

Top komentāri

bija un izbija
b
1939.gadā žurnālā Daugava viņš raksta: "Nav pasaulē lielāka ienaidnieka par komunistiem." Bet jau 1942.gadā Maskavā tiek izdots padomju ideoloģijai pakalpīgs dzejoļu krājums Cīruļi sauc cīņā. Šajā sarežģītajā laikā Sudrabkalns pāriet spēcīgākā pusē, melo un slavē savā dzejā padomju iekārtas jauncelsmi un saņem par to materiālus labumus, uzslavas un apbalvojumus. Vara degradē un nopērk jūtīgā, izsmalcinātā, inteliģentā un bailīgā Sudrabkalna talantu, bet Rīgas dzīvokļa drēbju skapī viņš glabā sarkanbaltsarkano karogu. 1942.gada 3.maijā no Maskavas viņš raksta dzejniekam Arvīdam Grigulim: "Es patlaban esmu līdzīgs čūskai, kas nometusi veco ādu un kurai jaunā āda patiešām vēl pagaidām mīksta un vārīga. Ja mana garīgā āda būtu redzama, tā būtu vienās brūcēs un skrambās." Sudrabkalns pieņem jaunos spēles noteikumus. Viņš nepublicē daudz, taču 1947.gadā izdotais krājums Brāļu saimē, slavējot un cildinot padomju cilvēka patriotismu, ir lielākā nodeva varai un ideoloģijai, kas samocīja dzejnieka talantu, bet par kuru viņš saņēma PSRS Valsts prēmiju un tika pie vārdam piekarināmā Tautas dzejnieks. 1974.gadā - pie Sociālistiskā Darba Varonis. Dzejoļu nerakstīšana un dzeršana, kā arī norobežošanās no reālās dzīves kļūst par opozīciju ideoloģijai un glābiņu savam gļēvumam un bailēm. http://www.diena.lv/arhivs/liela-dzejnieka-maza-dzive-12026617
Ragana
R
Jānis Oga varētu ētikas jautājumos paklusēt - lai nu kam, bet viņam šobrīd vajadzētu ļoti dziļi smiltīs ierakties un laukā nelīst vismaz nākamos simts gadus. Kritiķis! Tfu!
M
M
Sajūt, sajūt mana nāss: Kaut kur smaržo Ananāss.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē