Kā jūs tiekat galā ar savu objektīvi pamatīgo pieredzi, atmiņām? Proti, tās, protams, ir bagātība, tajā pašā laikā – vai tās netraucē vērtēt šodien notiekošo? Kaut kas, par ko cilvēki uztraucas "tagad", var likties salīdzinājumā ar "toreiz" maznozīmīgs. Un vispār – "zāle bija zaļāka"...
Kaut kādā vienā pļavā tā zāle droši vien tiešām bija zaļāka... Citā tā bija drausmīgi izkaltusi, kas izsauca centienus to zāli atdzīvināt vai lauku uzart un apsēt no jauna. Tā ir cilvēka empīriskā pieredze. Bet vēl jau ir tā, ko var iegūt, lasot vēstures grāmatas. Es tās ļoti daudz lasu. Pēdējā laikā mani interesē latviešu «sarkanā daļa», viņu nonākšana tā sauktajos sarkanajos strēlniekos, boļševiku pusē. Tā ir pārsteidzoši interesanta, bet par to diemžēl šodien maz zina. Mani pilnīgi satrieca tā latviešu milzīgi augstā līdzdalība – sākotnēji Padomju Krievijā, pēc tam jau PSRS. Līdz 1937. gadam viņu ietekme bija izšķiroša, milzīga. Īsi sakot, izlasītā vēsture arī ir manā bagāžā.
Bet es sapratu jautājumu. Redziet, es nekad neesmu pārspīlējis tās pārmaiņas, un es vienmēr esmu savā darbībā bijis diezgan mērens. Kas man ir arī pārmests. Lai gan man pašam liekas, ka mans diplomātiskums ļāva sarunāties gan ar Tautas frontes radikālajiem cilvēkiem, gan Centrālkomiteju, ar Gorbunovu, ar Pugo. Es tolaik gribēju kļūt par PSRS tautas deputātu, jo domāju, ka viss izšķirsies Maskavā. Es gribēju tur būt klāt un savu spēku iespējās piedalīties. Starp citu, mans konkurents toreiz konkrētajā vēlēšanu apgabalā bija Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Andris Bērziņš, vēlākais Valsts prezidents (smejas). Es viņu uzvarēju, bet mēs viens pret otru izturējāmies laipni. Viņš, jau prezidents būdams, jautāja: vai atceries, kā mēs uzstājāmies Matīšu kultūras namā un cilvēki bija izbrīnīti, ka mēs viens otru negānām?
Ja nu iestrēgām atmiņās... Šodien, šķiet, veidojas jauna mitoloģija par šo laiku. Ar diezgan neizbēgamu "vai par to mēs cīnījāmies?!". Kas, savukārt, ir diezgan amizanti, jo, izrādās, ka ir bijis aplam daudz cīnītāju...
Jā, jā, bet tā jau visos laikos ir bijis. Pašreizējā Okupācijas muzeja vietā savulaik bija Sarkano strēlnieku muzejs, un mani tur diezgan bieži ielūdza, jo biju vārdu autors slavenajai dziesmai Latviešu sarkano strēlnieku laukumā, kurai mūzikas autors bija katolis Romualds Jermaks. Mājās viņam bija ērģeles un visas šīs katoļu lietas... Es par šo saikni esmu domājis. Piemēram, esmu domājis, ka Lietuvas kompartija bija kompartijas jezuītu ordenis. Respektīvi, daudzi partijas sekretāri tur patiesībā bija pārliecināti katoļi, un tāpēc viņi arī varēja to padomju varu paņemt savās rokās. Tā ar tiem cīnītājiem...
Atgriežoties pie jautājuma, skaidrs, ka arī Tautas fronte varēja kaut ko darīt citādi, tomēr tā arī daudz ko izdarīja. Es jau esmu ķeceris. Man patīk Knuta Skujenieka doma, ka viss izšķīrās Maskavā. PSRS Augstākā padome, PSRS Tautas deputātu kongress – baltiešu deputāti strādāja solidāri kā vienota grupa, un tas mums ļāva arī paust savu viedokli visai pasaulei. Jo tur bija klāt preses pārstāvji no visas pasaules. Un mēs atklāti runājām par neatkarību. Bet, protams, šeit, Latvijā, Tautas fronte visā šajā lietā ļoti palīdzēja.
Es laikam neatbildēju uz jautājumu?
Tas nekas. Jūs iesākāt runāt par Maskavu. Pats esat bijis tur Latvijas vēstnieks. Ko jūs domājat, kad dzirdat šodien – kontekstā ar Krievijā notiekošo – visnotaļ izplatīto viedokli, ka nekas cits šajā valstī arī nevarēja būt? Ka Krievija vēsturiski ir nolemta tādas vai citas formas autokrātijai.
Redziet, man tolaik likās, ka Jeļcina vadībā Krievija virzās uz demokrātijas pazīmēm, ka mums būs liels kaimiņš ar demokrātijas iezīmēm. Tas, par ko jūs jautājat, man atgādina, ko savulaik teica Solžeņicins par Putinu... Apmēram tā: par iekšpolitiku es neko neteikšu, bet par ārpolitiku es esmu drošs. Tas nozīmē, ka Solžeņicins, bijušais disidents, antikomunists, tomēr nebija demokrāts.
No otras puses, ja pakāpjas atpakaļ vēsturē, Kerenskis pēc Februāra revolūcijas tomēr izturēja astoņus mēnešus, tikai viņš kā demokrāts izdarīja liktenīgu kļūdu. Kad boļševiki 1917. gada jūnijā sarīkoja nelikumīgu demonstrāciju, Kerenska valdība virkni boļševiku vadoņu apcietināja, bet, būdami demokrāti, palaida vaļā! Īsi sakot, bija pasludināta republika, bet boļševiki «pateicībā» par palaišanu sarīkoja Oktobra apvērsumu... Tātad ir bijis demokrātijas precedents Krievijas vēsturē.
Bet kaut kas tur notiek... Vai šī valsts ir tik liela, ka to grūti pārvaldīt? Nezinu. Bet es nedomāju, ka Krievija ir nolemta būt autoritāra. Un ir jau arī tā, ka – ja nebūtu agresijas Ukrainā – Rietumi to pieņemtu, kāda tā ir. Patiesībā taču pieņēma, draudzējās, vai ne? Un man ir lielas aizdomas, ka drīz draudzēsies atkal (iesmejas).
Atgriežamies pie pašu bāleliņiem. Atkal uzrunājot jūsu pieredzi – kad es dzirdu sakām "latviešiem ir pieņemts tā", "latviešiem nav pieņemts tā", mani tas mazliet mulsina, jo šādi tiek apgalvots, ka nācija ir kaut kas statisks, ka tā nemainās. Kā jums liekas – latvieši mainās? Ja mainās, kā?
Nu jā, cilvēkiem, kuri tā saka, ir mazliet par lielu ambīcijas, ja viņi grib runāt visu latviešu vārdā. Latvieši ir tik dažādi...
Visa cilvēce mainās. Paskatieties, kā arābu pasaule – tostarp NATO un ASV iejaukšanās rezultātā. Arī Eiropas valstis ir mainījušās.
Mainās arī latvieši, bet es gribētu teikt, ka vismaz tautas labākajā daļā tas notiek pozitīvā virzienā. Mums ir tik izcili mākslinieki, arī zinātnieku netrūkst. Saka: "Lauki ir sabrukuši!" Dažviet ir, bet citviet cilvēki prasmīgi saimnieko.
Kas ir tas "latviskums", kas saglabājas?
Es par to latviskumu esmu tik daudz dzejoļu rakstījis padomju laikā, ka... daži tagad vairs neder (iesmejas). Kaut vai tāpēc, ka ir citas paaudzes uzaugušas. Kādas ir latviskuma izpausmes? Es minēšu to šabloniskāko – Dziesmu svētki. Jo pat padomju laikā kodols bija latvisks – jā, bija divas dziesmas krieviski, viena dziesma veltīta Ļeņinam, bet pārējais bija latvisks. Un šodien arī šis latviskums ir. Kad es klausos Jāņu vakaru (pat ne Gaismas pili), es pilnīgi peldu latviskuma jūrā... Bet kas latvisks var būt biznesā?
Visu Māra Zandera sarunu ar Jāni Peteru lasiet pirmdienas, 25. jūlija laikrakstā Diena!
where
Huquarn
arr