Vai būs referendums eiro ieviešanas jautājumā?
Mēs skatīsimies. Sabiedrībā ir diezgan liels pieprasījums, lai šis referendums būtu. Tomēr vispirms mums ir jāizmanto visi līdzekļi, kas ir Saeimas spēkos, lai, iespējams, izvairītos no referenduma. Tāpēc, ka tas ir laikietilpīgs un finanšu ietilpīgs jautājums.
Kāda īsti ir ZZS nostāja - neesat pret eiro vispār, bet esat par ieviešanas atlikšanu uz kādu laiku?
ZZS politiskā nostāja ir, ka mēs neesam pret eiro, bet mēs esam pret eiro ieviešanu 2014. gadā. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mēs balsojām pret Euro ieviešanas likumu.
Savukārt gada sākumā, slēdzot jauno fiskālās disciplīnas līgumu, ZZS balsoja par Lisabonas līguma grozījumiem, kas ir domāti eirozonas stabilitātes nodrošināšanai, tātad faktiski paredz, ka Latvija būs eirozonā.
Balsojot par to, mēs noslēdzām vienošanos ar premjeru, kas paredzēja ļoti skaidrus uzdevumus arī no premjera puses. Pirmais - viņam bija jārūpējas, lai Latvijas lauksaimniekiem no 2014. gada tiešmaksājumu līmenis būtu vismaz 80% no vidējā ES un Kohēzijas pakete būtu tāda pati kā šajā periodā. Šodien mēs redzam, ka faktiski šī vienošanās no premjera puses netiek pildīta. Jo lauksaimniecības maksājumi valdības prasībās ir 74% jeb Rumānijas maksājumu līmenī - un izskatās, ka runa vairs nav par 2014. gadu, bet par 2017. gadu. Kohēzijas līmenis pašlaik vēl nav zināms, bet nav pietiekamas uzstājības no premjera puses, tāpēc šaubāmies, ka tiks sasniegts Latvijai pozitīvs rezultāts. Tāpat premjeram no ZZS puses tika dots uzdevums nodrošināt, lai Latvijai būtu atbalsts gan Rail Baltic, gan Austrumu-Rietumu transporta koridoram. Tas nav izdarīts.
Tātad jūs uzskatāt, ka premjers nepilda savus solījumus?
Valdis Dombrovskis nepilda savus solījumus, un uz šāda fona mēs nevaram ticēt solījumiem par eiro, kas nāk no finanšu ministra, no Latvijas Bankas un premjera publiskajā telpā. Mēs runājam ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Un ir vairākas lietas, kas ir ārkārtīgas svarīgas. Pirmkārt, lai eiro ieviešanas brīdī nemainītos maiņas kurss - lata un eiro attiecība, lai būtiski nepieaugtu dzīves dārdzība, lai eiro ieviešanas izmaksas nepārsniegtu saprātīgus apjomus. Mēs dzirdam baumas, ka lata un eiro attiecība ieviešanas brīdī var būtiski mainīties - pat par 30%. Lai inflācija nebūtu lielāka par 2,3%. Bet Igaunijā inflācija ir 3,8% un nekrītas. Un ir stipras bažas, ka eiro ieviešanas izmaksas būs krietni lielākas, nekā to apgalvo valdība. Mēs redzam, ko apgalvo pašvaldības, uzņēmēji, tirgotāji. Tomēr varbūt, ka vēl ir iespējama diskusija par kādu vienošanos ar valdības pusi par stingru kritēriju izpildi ar domu, ka gadījumā, ja tas netiek izpildīts, šī valdība un Latvijas Bankas vadītājs noliek savas pilnvaras.
Tātad ZZS nav tik stingri pret eiro ieviešanu?
Kopumā mēs atbalstām Latvijas virzību eirozonas virzienā brīdī, kad eirozona būs stabila. Tieši tāpat kā visas pārējās valstis, kas šobrīd ir Eiropas Savienībā, bet nav eirozonā.
Vairākas Eiropas Savienības valstis pārskatāmā nākotnē pat netaisās ieviest eiro.
Jāskatās, kas ir izdevīgs Latvijas tautsaimniecībai. Šis nav īstais brīdis eiro ieviešanai.
Ko nozīmē īstais brīdis? Eiro ieviešana ir atliekama uz gadu, diviem, desmit gadiem?
Tuvākais laiks, kad Latvija var runāt par eiro ieviešanu, ir tad, kad eirozonā būs stabilitāte un ekonomiskā recesija būs novērsta. Un pat Angela Merkele ir izteikusies, ka tas var būt ne ātrāk kā pēc pieciem gadiem. Tas būtu loģisks laiks, kad Latvija varētu atsākt diskusijas par eiro ieviešanu. Ir valstis, piemēram, Ungārija, kas ir pateikušas, ka tas būs ne ātrāk kā 2020. gadā. Polijas nacionālā eiro ieviešanas plāna vadītājs pagājušajā nedēļā apturēja darbu pie eiro ieviešanas plāna, nosakot, ka ir vajadzīgi papildu kritēriji eirozonas stabilitātei. Tikai tad, kad eirozonā atjaunosies stabilitāte, Polija atsāks savu darbu pie eiro ieviešanas plāna. Bet Polija eiro ieviešanas plānu apstiprināja 2010. gadā, tāpat kā mēs. Tāpēc nenotiks liela katastrofa, ja mēs apturēsim eiro ieviešanas plānu. Citi par to pilnīgi neuztraucas.
Arguments ir, ka tikai tagad ir unikāla iespēja, kad mēs izpildām kritērijus, lai iestātos eiro.
Ko nozīmē, ja valdība runā, ka tagad ir unikāla iespēja un nākamā būs tikai pēc desmit gadiem? Tas nozīmē, ka mēs gribam sevi iemānīt eirozonā. Mēs visu savu budžetu, visu tautsaimniecību pielāgojam Māstrihtas kritēriju izpildei, kaut gan īstenībā neesam tam gatavi.
Labi, ir arguments, ka mēs varbūt iemānāmies eirozonā, bet pēc tam būs labi, jo būsim pirmā ātruma Eiropā, kur viss ies uz augšu?
No dalības eirozonā nebūs atkarīgs, vai mēs būsim pirmā vai otrā ātruma Eiropā. Mēs redzam, ka eirozonā ir recesija. Tas nozīmē, ka būs ļoti stingri taupības pasākumi. Bet ļoti stingri taupības pasākumi noved pie stagnācijas. To ir izgudrojuši eirozonas tēvi, lai būtu mazāk jāpalīdz vājāk attīstītajām valstīm tautsaimniecības sakārtošanā. Ja mēs Nacionālajā attīstības plānā runājam par ekonomisko izrāvienu, tad jautājums, kā mēs to nodrošināsim, pievienojoties eirozonai, kas ir recesijā?
Nāks investīcijas un citi ieguvumi.
Pirmajā brīdī nāks, bet tās nav produktīvās investīcijas, bet spekulatīvās investīcijas. Tās nebūs ilgtermiņa investīcijas. Visdrīzāk tās būs spekulatīvās investīcijas, kas novedīs tikai pie jauna nekustamā īpašuma burbuļa.
Ja jau uzskatāt, ka eiro ieviešana nodarīs Latvijai zaudējumus, tad referenduma izdevumi vai jauna vienošanās ar Dombrovski ir arguments, lai pret to necīnītos?
Mēs vispirms vāksim deputātu parakstus, lai ierosinātu prezidentu neizsludināt Euro ieviešanas likumu. Jā, visticamāk, prezidents atradīs kādu juridisko argumentu, kādēļ nevar nodot šo likumu tautas nobalsošanai. Atliek divas lietas - Satversmes tiesa vai vākt iedzīvotāju parakstus.
Kā jūs prognozējat savas iespējas parakstu vākšanā?
Iedzīvotāju atbildes aptaujās ļauj raudzīties pozitīvi uz iespējamā referenduma rezultātu, jo tikai 8% noteikti atbalsta eiro ieviešanu. Tomēr viens ir, kad uzdod jautājumu, cits, kad ir jāiziet, jāparakstās un jāsamaksā divi lati par šo pasākumu. Tāpat jāņem vērā, ka eiro ieviešanas kampaņai paredzēts ievērojams finansējums, kas ir vienā virzienā vērsts. Līdzīgi kā Dānijā, kur bija kādreiz milzīga valdības aģitācija, kādi tik nebūs zaudējumi, ja Dānija nepievienosies eirozonai. Rezultāts ir tāds, ka Dānijas valdība tagad ir sarēķinājusi, ka, neiestājoties eirozonā, viņi ir ietaupījuši 40 miljardus eiro.