Kā jūs vērtējat policijas darbu 16. martā pie Brīvības pieminekļa?
Ja vienā vārdā, tad pozitīvi. Policija ar saviem uzdevumiem tika galā, nekādas masu nekārtības nepieļāva. Ja kāds gudrītis kaut ko pārmet, ka policija ir nostājusies likuma pusē un precīzi pildījusi likuma prasības, tad labāk viņam būtu paklusēt. Mēs varam iedomāties, kas notiktu, ja policija būtu rīkojusies savādāk. Paspēlēsimies ar scenārijiem? Pēkšņi atslēgtu skaļruņus. Vai nestāvētu starp abām pusēm. Vai ieņemtu kaut kādu pozīciju uz vienu vai otru pusi. Es domāju, ka rezultātā mēs dabūtu masu nekārtības, izdauzītus logus, lielu klopi. Bet sliktākajā gadījumā - barikādes uz ielām un 13. janvāri. Tas ir ļoti būtiski, ka policijai ir jābūt politiski neitrālai. Un vienīgais, kas policijai rūp - tā ir likuma ievērošana. Likums abām pusēm paredzēja savas tiesības, un abām pusēm bija atļaujas. Diemžēl mums jau ir gadiem ilgi pieņemta prakse, ka politiķi savas kļūdas uzkrauj policijas pleciem. Un tad policisti tādi kā ķīlnieki šajos notikumos. Abas puses zināja, kas ir atļauts, kas aizliegts. Ja kādam tas nepatika, politiķiem bija iespējas pieņemt lēmumus. Nevis policija deva atļauju pretēji stāvošām pusēm karot, bet politiķi šādu atļauju deva. Un tagad no slimas galvas problēmu mēģina pārvelt uz veselu galvu.
Kā jūs vērtējat iekšlietu ministra Riharda Kozlovska darbu?
Ja tā ņem, tad pārsvarā pozitīvi. Jo jāņem vērā, ka viņš mantojumā saņēma Iekšlietu ministriju pēc krīzes perioda. Novājinātu. Un pats traģiskākais, ka ar lielu kadru trūkumu. Un profesionālu kadru trūkumu. Ir labi, ka nav taisītas nekādas reformas reformu pēc, no kurām visa iekšlietu sistēma jau ir nogurusi. Notiek tāds mierīgs ikdienas darbs. Dabīgi, ka ir darbi, kas nav padarīti, bet iekšlietu sistēma nekad nav tāda, kurā varētu būt visi darbi padarīti. Nekādas lielas kļūdas iekšlietu ministrs nav pieļāvis.
Kāda pašlaik ir lielākā policijas problēma?
Gan policijas, gan iekšlietu sistēmas lielākā problēma ir kadru trūkums. Tas ir tas, kas traucē policijas darbu. Un kadru trūkums izriet no nepārdomātām reformām. Tieši tāpēc krīzes laikā un pirms krīzes ļoti daudzi pameta darbu iekšlietu sistēmā. Dabīgi, ka tas ietekmē profesionālo vidi policijā. Policijas darbs ir ļoti atkarīgs no cilvēkiem, kas tajā strādā. Cik liela ir viņu pieredze, cik ilgi viņi strādā policijā. To nosaka nepietiekamais finansējums. Nav normāli, ka Eiropas Savienības valstī viena daļa policistu dzīvo zem nabadzības līmeņa un saņem pabalstu. Tas ir pilnībā nepieļaujami. Lūk, tā ir problēma, kas ir risināma. Runājot par perspektīvu, tas ir apmācības jautājums. Mums ir vajadzīga gudra, intelektuāla policija. Nevajag būt kā vecos laikos, kad teica, ka labs policists ir resns, mazliet iedzēris un dumjš.
Kādiem būtu jābūt galvenajiem policijas darba virzieniem šajā laikā?
Tie ir tie, ko prasa sabiedrība. Ko prasa nodokļu maksātāji. Lai mēs visi justos droši. Mājās. Uz ielas. Un arī savās smadzenēs, lai mēs nebaidītos par saviem bērniem, kas ar viņiem notiks. Tie ir mūžīgi virzieni un problēmas. Un kopumā noziedzības līmenis neapšaubāmi ir samazinājies. Jo arī viena daļa mūsu noziedznieku ir devušies darbos ārpus Latvijas. Un maciņus zog citā vietā. Es vienmēr smejos, ka maciņš, kas nozagts pie Eifeļa torņa, ir dārgāks, nekā tas, kas nozagts Doma laukumā. Bet īpaša uzmanība ir jāpievērš smagajiem noziegumiem, kas Latvijā ir īpaši nežēlīgi. Bet jāsaprot, ka noziedzības problēma ir sabiedrības problēma. Tā ir arī ekonomikas problēma. Dabīgi, ka policija to var ietekmēt, bet viena pati tā nevar to likvidēt. Milzīga problēma ir narkotikas. Tehnoloģiskie noziegumi, kas skar banku sfēru un kuros tiek izmantotas augstās tehnoloģijas. Tomēr es uzskatītu, ka šodien policijai uzsvars tomēr būtu jāliek uz narkotikām.
Kāds ir galvenais iemesls, kas veicina narkotiku apriti Latvijā?
Peļņa un peļņas gūšana. Pārsvarā Latvija ir tranzītvalsts. Bet katrā tranzītvalstī paliek daļa narkotiku, kas caur to tiek vesta. Mēs nedzīvojam izolētā pasaulē. Mums apkārt ir reklāma - gan pozitīva, gan negatīva. Ir gudri prāti, kas mēģina legalizēt vieglās narkotikas, kas, pēc mana uzskata, ir absolūts ārprāts un absurds. Ir pieprasījums, ir piedāvājums. Un otrādi. Simtprocentīgi to visu nevar noregulēt tikai ar policijas spēkiem. Valstij ir jāveic vesels pasākumu komplekss, lai ierobežotu narkotiku apriti.
Un kāds resurss ir policijas rīcībā, lai cīnītos ar tehnoloģiskajiem noziegumiem?
Nu švaks tas resurss. Viena iemesla dēļ. Tādēļ, ka trūkst zinošu kadru. Bet tie, kas apmācās un kādu laiku pastrādā, viņiem tūlīt ir daudz citu piedāvājumu - bankās, privātās struktūrās. Un cilvēks jau ir tikai cilvēks. Viņam gribas normāli ģimeni uzturēt un normāli dzīvot. Tāpēc cilvēki aizplūst projām no policijas. Speciālists, operatīvais darbinieks, izmeklētājs vienā dienā nerodas. Lai rastos profesionāls operatīvais darbinieks, vajag desmit gadu, lai būtu nostrādāti. Tagad liels speciālists skaitās tas, kas nostrādājis trīs četrus gadus. Tātad kvalitātes līmenis policijā ir strauji nokrities. Tāpēc ir ļoti jādomā, lai profesionālisms policijā pieaugtu.
Vai ir kādi politiski lēmumi, kas īpaši negatīvi vai varbūt pozitīvi ir ietekmējuši policijas darbu?
Ar likumiem jau pārsvarā viss mums ir kārtībā. Ir lietas, kuras tur varētu pielabot. Šobrīd noteikti prasās pēc jauna likuma par policiju. Pašreizējais jau ir diezgan pārtaisīts un pārbūvēts. Tomēr galvenais aspekts, par ko būtu politiski jāpadomā, lai no policijas neaizplūstu labākie darbinieki. Lai darbinieki, kas strādā, justos stabili, droši. Lai viņiem nebūtu jādomā, kā rīt es pabarošu ģimeni, kā samaksāšu par dzīvokli un visu pārējo. Un tad jau arī iekšlietu sistēmā ies lietas uz priekšu. Visi saprot, ka policijā bagāts nepaliksi un tūkstošus nepelnīsi, bet summai, ko saņem policists, ir jābūt adekvātai. Dakterim, skolotājam, policistam un armijā būtu jāsaņem virs vidējā valstī. Drusciņ, kaut nedaudz. Diemžēl šodien policisti ir zem. Ir svarīgi radīt darba apstākļus policijā, jo šodien, ieejot policijas iecirknī, tu nesaproti, vai esi atgriezies trīsdesmit gadus atpakaļ, vai esi divdesmit pirmajā gadsimtā? Dabīgi, ka tas prasa līdzekļus, kuru vienmēr trūkst. Bet arī mājās mēs par savu drošību piedomājam. Ja mājās mums atslēga durvīs ir salūzusi, mēs laikam maizi nenopirksim, bet atslēgu salabosim. Valstī nez kāpēc viss ir otrādi.