Neskatoties uz to, ka Latvijā iedzīvotāju ārstēšana un viņu darba spēju saglabāšana, saslimstot ar smagām vai retām slimībām, ir pilnībā tikai un vienīgi atkarīga no ziedotāju labvēlības, veselības ministrijas ierēdņi, ignorējot 2009.gada 12.februāra Ministru kabineta rīkojumu Nr.99, kas paredz: "Sākot ar 2012.gadu turpināt zāļu kompensācijas sistēmas attīstību, paredzot finansējumu kompensācijas ierobežojumu pakāpeniskai atcelšanai, pacientu skaita pieauguma segšanai, jaunu diagnožu iekļaušanai, kompensējamo zāļu saraksta paplašināšanai," slepeni izstrādājuši grozījumus MK noteikumos Nr.899, vēl vairāk ierobežojot slimnieku iespējas saņemt valsts kompensētos medikamentus.
Ar jaunajiem grozījumiem:
1) ir uz pusi samazināts budžets zāļu kompensācijai individuālām personām (99.punkts);
Parasti šādu zāļu kompensāciju lūdz pacienti, kuru diagnozes nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, vai arī zāles, kas ir kompensējamo zāļu sarakstā, nepalīdz, jo saslimšanas gaita ir komplicēta, un ārstu konsīlijs atzinis, ka nepieciešama cita veida ārstēšana, bet pats galvenais - šiem pacientiem nav līdzekļu, lai iegādātos zāles, tāpēc viņi lūdz valsts palīdzību. Pārsvarā tās ir retas vai arī smagas onkoloģiskas saslimšanas, kuru ārstēšanai nepalīdz tradicionālie medikamenti.
Jau šobrīd pacientiem, kas lūdz kompensēt zāles individuālā kārtībā, tiek atteikts, jo nepietiek budžeta līdzekļu individuālajām kompensācijām. Kas notiks, ja budžets tiks samazināts vēl uz pusi? Pie tam daļa pacientu nemaz nevar izmantot valsts kompensāciju, jo noteikto ierobežojuma dēļ ir spiesti segt pacienta līdzmaksājumu, kas mēnesi pārsniedz 1000 un vairāk latu, ko viņi samaksāt nevar.
2) medikamentu iekļaušana kompensējamo zāļu sarakstā ir atkarīga nevis no pacientiem, kam nepieciešamas zāles, bet no tā, vai farmācijas kompānijas ir gatavas maksāt "nodevu" par to, ka viņu ražotās zāles tiek iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā. (punkts 61.²4.);
Jau šobrīd visi pacienti, kam nepieciešami C sarakstā iekļautie medikamenti, nesaņem zāles, jo tiek noteiktas kvotas, kas katru gadu ir mazākas nekā reālais pacientu skaits, kam nepieciešami medikamenti.
Jau tā esošā kārtība paredz, ka pacients valsts kompensētos medikamentus saņem tikai tādā gadījumā, ja farmācijas kompānija ir iesniegusi rakstisku iesniegumu Nacionālajā veselības dienestā. Taču tagad pacienti tiek padarīti par Veselības ministrijas un farmācijas industrijas savstarpējo cīniņu ķīlniekiem, Ja Nacionālais veselības dienests nevienosies ar zāļu ražotājiem, pacienti zāles nesaņems.
3) ja farmācijas kompānija nespēj piegādāt zāles, valsts iekasē naudu, bet pacients turpina dzīvot bez zālēm. (punkts 38.?);
Jau līdz šim ir bijuši vairāki gadījumi, kad pacientam aptiekās nav pieejamas kompensējamo zāļu sarakstā iekļautās zāles, kuras aptiekās nav parādījušās arī pēc vairākkārtīgiem brīdinājumiem un sūdzībām. Ar lielām grūtībām pacientiem ir izdevies panākt, ka esošās zāles ir tikušās svītrotas no saraksta, un ir nodrošināta citu zāļu pieejamība. Saskaņā ar jauno redakciju, gadījumos, kad kompānija nespēs nodrošināt zāles, tai būs jāmaksā valstij, taču minētie grozījumi, nekādā veidā neapredz to, kā pacients tiks pie zālēm, ja kompānija zāles aptiekām nenodrošina.
4) turpmāk pacienti, kuriem rodas komplikācijas, valsts apmaksātos medikamentus nesaņems (punkts 92.2 un 124.);
Līdz šim, ja pacientam slimības norises gaitā radās komplikācijas, un slimības ārstēšanai bija nepieciešamas citas zāles, kas nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, bet pacientam nebija līdzekļu zāļu iegādei, viņš varēja lūgt valsts atbalstu zāļu kompensācijai individuālā kārtā, cerībā, ka Nacionālais veselības centrs pieņems pozitīvu lēmumu. Saskaņā ar jaunajiem grozījumiem, zāles saņems tikai tie pacienti, kuriem jau valsts kompensē zāles, bet tie pacienti, kam pēc grozījumu stāšanās spēkā, radīsies slimības saasinājumi, sarežģījumi vai komplikācijas, nevar cerēt, ka valsts sniegs atbalstu zāļu iegādē, ja pacientam būs nepieciešami citi dārgi medikamenti, ko viņš pats nopirkt nevar.
Nenoliedzami, zāļu kompensācijas kārtība ir steidzami jāmaina. Tā ir diskriminējoša, nesniedz palīdzību tiem, kam tā ir visvairāk nepieciešama - bērniem, slimniekiem ar smagām saslimšanām, pacientiem, kuriem nav līdzekļu zāļu iegādei. Taču izstrādātie grozījumi nav vērsti uz situācijas uzlabošanu, bet tikai padziļina jau esošās problēmas. Ministrijas ierēdņu attieksme, izstrādājot grozījumus un to slēpjot no pacientu organizācijām, ir nepieņemama.
Zāļu kompensācijas kārtība ir maināma, pirmkārt, jau pārskatot kompensējamo zāļu saraksta veidošanās pamatprincipus un noteikumus, kas var pretendēt uz valsts kompensējamām zālēm. Prioritāte jābūt bērniem un pacientiem, kas nevar samaksāt par zālēm. Otrkārt, valsts kompensējamo zāļu budžets jāveido, par pamatu ņemot slimnieku vajadzības nevis pieejamos finanšu resursus. Treškārt ministrijas ierēdņiem ir jāmaina attieksme, jo viņu uzdevums ir rūpēties par valsts iedzīvotāju labklājību, nevis par sev vien saprotamām interesēm.
Mēs esam izveidojuši šo valsti, lai tā rūpētos par mūsu tautas interesēm, un mēs maksājam nodokļus, lai grūtā brīdī, kad paši sev palīdzēt nevaram, valsts mums palīdzētu.
* viedokli presei ziņoja Reto slimību biedrības Caladrius pārstāve Dita Kļaviņa-Lauberte; Pulmonālās hipertensijas biedrības pārstāve Ieva Plūme, Latvijas Hemofīlijas biedrības pārstāve Baiba Ziemele.