Kas notiks, ja solīto neizpildām? Būs sankcijas no NATO?Pirmkārt jāsaka, ka tā divu procentu lieta Latvijā bieži vien ir pārprasta. Cilvēki nesaprot, ko nozīmē šie divi procenti – vai tā ir Latvijas iemaksa NATO kasē? Šie divi procenti ir tas, ko katra NATO dalībvalsts iegulda savas valsts aizsardzībā. Mēs nemaksājam neko projām. Tas demonstrē, cik daudz esam gatavi solidāri piedalīties kopēju aizsardzības spēju veidošanā.Skaidrs, ka, nesamaksājot tos divus procentus, neviens dalībvalsti no NATO ārā neslēdz. Arī šobrīd tikai dažas valstis šos divus procentus izpilda, un Latvija nav pēdējā vietā sarakstā. Esam tuvu pēdējai, bet neesam pēdējie. Ļoti svarīgi pasvītrot, ka Saeima 2012.gadā, kad tika apstiprināta valsts aizsardzības koncepcija, vienbalsīgi, arī opozīcija, nobalsoja, ka 2020.gadā tie divi procenti būs. Tas šeit, gan NATO mītnē, gan ģenerālsekretāra ofisā, gan citās dalībvalstīs, īpaši ASV, ir piefiksēts. Amerikāņi grib redzēt eiropiešus no savas puses ieguldām aizsardzībā. Tas ir piefiksēts kā politiska apņemšanās, un viņi sekos, kādā veidā apņemšanās tiek pildīta. Ja to nedarīsim, mums būs grūti pretendēt uz nopietna sabiedrotā statusu - sanāk, ka mēs mānāmies. Līdz ar to ir ļoti svarīgi Latvijas politiskajai vadībai, gan esošajai, gan tai, kas tiks izveidota pēc vēlēšanām gada beigās, saprast – šī Saeimas apstiprinātā apņemšanās ir jāpilda. Konsekvences var būt netiešā veidā. Latvijai ir vesela virkne praktisku vēlmju, ko sagaidām no citiem. No citiem varam gaidīt tikai tad, ja dodam pretī.Uz kopējo vajadzību fona varētu būt diezgan grūti ieskaidrot Latvijas sabiedrībai nepieciešamību palielināt tieši aizsardzības izdevumus. Cilvēkiem būtu jāsaprot, ka arī Amerikas Savienotajās Valstīs sabiedrībai ir grūti ieskaidrot, kāpēc viņiem jāmaksā vairāk eiropiešu vietā. Vai igauņu sabiedrībai grūtāk ieskaidrot, kāpēc igauņiem jāmaksā vairāk nekā Latvijā. Nevar teikt, ka tikai Latvijas sabiedrība ir ļoti jūtīga pret tēriņiem. Arī citās valstīs sabiedrība ir tikpat jūtīgas, bet ir runa par to, cik organizācijā dalībvalstis ir solidāras, un solidaritāte šeit nav tukšs jēdziens. Tas ir nopietns jēdziens. Mēs solidāri sūtām savus karavīrus liela riska apstākļos operācijās Afganistānā, kur ir arī kritušie. Tas nav tā, ka cilvēki sanāk kabinetos un ar zīmē kaut kādus ciparus. Tam ir konkrēta jēga.Jautājums ir, cik lielā mērā to izprot sabiedrība.Politiķu uzdevums ir to skaidrot. Kurš politiķis metīsies zem kāpurķēdēm un teiks – mēs dosim naudu armijai, tā vietā lai paaugstinātu pensijas, ārstu, skolotāju algas un tā tālāk?Bet tie ir savas valsts karavīri. Tie nav sveši karavīri.Protams. Taču atliek palasīt komentārus ziņu portālos, paklausīties, ko runā cilvēki, lai saprastu – jūtas ir stipri dalītas.Te ir paradokss. Man šķiet, ka kopumā sabiedrībā ļoti pozitīvi vērtē bruņotos spēkus, ciena savu karavīru. Taču, kad viss nonāk līdz naudai, ieslēdzas citi apsvērumi. Domāju, tā tiešām ir politisko partiju un politiķu atbildība runāt ar saviem vēlētājiem, runāt ar iedzīvotājiem. Varbūt arī zināmā mērā žurnālistu atbildība mēģināt klaušināt politiķus par šo lietu, lai sabiedrībai to izskaidrotu uzskatāmā veidā.Teiksim, Igaunija ir spējīga veltīt divus procentus valsts aizsardzības spēju nodrošināšanā jau vairāku gadu garumā. Tas nav tikai pēdējā gadā. Nedomāju, ka Igaunijas kopējā ekonomiskā situācija ir tik fundamentāli atšķirīga. Viņiem arī ir vajadzības gan veselības aizsardzībā, gan izglītības ziņā. Acīmredzot tā ir vairāku gadu garumā valstī izveidojusies pieeja šim jautājumam. Es arī saprotu Latvijas sabiedrības sentimentu. Neviens nejūt, ka pie robežām mums rūcina bruņumašīnas. Negribētu, lai tāda diena pienāktu un tikai caur to sabiedrība saprastu, ka aizsardzība ir būtiska lieta. Tā zināmā mērā ir apdrošināšanas polise. Cilvēks polisi nepērk cerībā, ka viņam to vajadzēs izmantot. Viņš drīzāk cer, ka nevajadzēs.Savas valsts karavīrus vērtē pozitīvi, jā. Ko visgrūtāk cilvēkiem ir saprast – kāpēc mūsējiem ar ieročiem rokās ir jābrauc kaut kur prom. Vai mūsu dalība, piemēram, ISAF misijā Afganistānā padara Latviju drošāku?Noteikti. Latvijas karavīru dalība gan ISAF misijā, gan savulaik KFOR misijas ietvaros Kosovā padara mūsu valsti drošāku tieši no šī solidaritātes principa viedokļa. Mēs, ejot kopā ar citiem sabiedrotajiem kopīgā misijā un kopīgu mērķu vārdā, demonstrējam, ka esam sabiedrotie. Uz tā pamata citi nāk talkā, kad mums tas ir nepieciešams. Konkrēts piemērs ir gaisa patrulēšanas operācija.Bet intensitāte, ar kādu Krievijas lidmašīnas lido gar mūsu ārējo robežu, būtiski pieaug. Programma darbojas jau 10 gadus, bet Krievija aizvien regulāri pārbauda modrību, paprovocē.Nevaram pārmest Krievijas Federācijai, ka viņu lidmašīnas kaut ko pārkāptu. Tās lido virs neitrāliem ūdeņiem tuvu mūsu teritorijai. Tai brīdī, kad tās neatsaucas uz lidojumu vadības kontroles pieprasījumiem, kā parasti notiek militāro lidmašīnu lidojumu gadījumā, gaisā paceļas NATO lidmašīnas, kas dod skaidru signālu – šīs debesis tiek uzpasētas. Tādā ziņā Baltijas gaisa telpa nav unikāla. Līdzīga situācija ir pie Norvēģijas krastiem un citur pasaulē. Taču šis ir labs piemērs, kas pierāda – NATO rūpējas par visu savu teritoriju iedzīvotāju drošību.Kā skaidrot, ka šo lidojumu intensitāte tik būtiski pieaug?Pieaugusī pārlidojumu intensitāte saistāma ar Kaļiņingradas apgabalu, kur acīmredzot arī ir kaut kādas vajadzības no Krievijas puses. Otrs – pārbaudīt savu pilotu gatavību veikt lidojumus. Aviācijā ir līdzīgi kā citās jomās. Ja pilots nelido, viņš zaudē kvalifikāciju. Viņam ir jālido. Tas arī notiek pie Baltijas. Jā, varbūt arī sūtīt kādu politisku signālu. Tad NATO sūta pretī.Šie lidojumi nereti sakrīt ar zīmīgiem notikumiem NATO.Jā un nē. Ne vienmēr.Lietuvā atrodas četri NATO iznīcinātāji. Cik tas ir nopietni? Vai nevajadzētu ar laiku domāt par Baltijas gaisa telpas aizsardzības stiprināšanu arī ar citiem līdzekļiem?Mēs šeit runājam par gaisa patrulēšanu. NATO savos politiskajos dokumentos ir kvalificējis Krieviju kā savu partneri. Līdz ar to tiek uzskatīts, ka nav nepieciešamība gaisa patrulēšanas misijā iesaistīt lielākas militārās jaudas. Nevaru izslēgt, ka tas varētu tikt pārskatīts, ja tāda vajadzība būtu. Šobrīd, no mūsu un citu NATO valstu viedokļa raugoties, tas nav nepieciešams. Desmit gadu laikā neviens gadījums nav liecinājis, ka NATO klātbūtne Baltijas gaisa telpā būtu nepietiekama.Viena NATO amatpersona teica lakoniski – Krievija nav NATO ienaidnieks. Uzreiz jautājums - kā ar iespaidīgajām Krievijas militārajām mācībām pie NATO valstu robežām, kur scenārijā kā nosacītais pretinieks parasti ir "rietumu valstis"? Ja ne draugi, tad vismaz ne-ienaidnieki tā rīkojas?Tas ir normāli, ka valstu aizsardzības spēki trenējas. Tas saprotams. Jautājums ir – kā to dara.Tas, par ko NATO iestājas dialogā ar Krieviju, ir abpusējas caurskatāmības paaugstināšana, tā dēvētā transparence. Īpaši pagājušajā gadā, kad tika organizētas [Krievijas] mācības Zapad un [NATO mācības] Steadfast Jazz.Šajā sakarā Krievijas pārstāvji tika aicināti uz atsevišķiem mācību plānošanas pasākumiem. Arī NATO pārstāvji no Krievijas puses tika informēti par to, kāda ir mācību sagatavošanas gaita. Uzreiz gan jāsaka, ka krievu mācību organizēšanas shēma nesakrīt ar NATO mācību organizēšanas shēmu, taču jebkurā gadījumā bija mēģinājums paaugstināt savstarpējo transparenci. Tai skaitā arī NATO pārstāvji tika aicināti arī uz Zapad. Novērotāju skaitā bija arī Latvijas pārstāvji. Domāju, ja painteresēsieties pie bruņotajiem spēkiem, viņu pārstāvji par saviem novērojumiem kaut ko ir gatavi pateikt arī mediju pārstāvjiem.Es, piemēram, nebiju dzirdējis par NATO novērotājiem Zapad 2013. Publiskajā telpā tā informācija, acīmredzot, nav tik pamanāma kā monētas negatīvā puse.Jebkurā gadījumā mēģinājumi bija. Vai esam apmierināti ar sasniegto transparences līmeni? Droši vien, ka nē. Tāpēc tuvākajā laikā laikā NATO dalībvalstu starpā Briselē paredzēta diskusija par to, kā pagājušajā gadā mācību laikā gāja, kas ir mācības no šīm mācībām, un ko varam darīt tālāk, lai paaugstinātu caurskatāmību.Septembrī NATO samits Velsā. Kādi varētu būt Latviju interesējošie jautājumi samita dienaskārtībā. Ar kādu pēcgaršu mums šis samits būtu jāatstāj?Samita darba kārtība tiek veidota. Tā ir ieskicēta, taču, neapšaubāmi, tā varētu tikt ietekmēta no tā brīža ārpolitiskiem notikumiem. Latvijas lielās intereses balstās apstāklī, ka mēs uzskatām NATO kā galveno savas drošības garantu. Esam ieinteresēti, lai organizācija arī turpmāk ir spēcīga un spējīga aizstāvēt savu valstu intereses. Ko tas nozīmē praktiskā plāksnē? Ir virkne projektu un lietu, par ko šeit runā arī aizsardzības ministrs, kādā veidā paaugstināt kaujas spējas. Ir identificēta virkne virzienu, kur kopējās spējas ir nepietiekamas. Piemēram, augstas precizitātes ieroči. Lībijas operācijas laikā skaidri parādījās, ka tie nav saražoti pietiekamā daudzumā. Tāpat nepietiekams progress ir jautājumos, kas saistīti ar kiberaizsardzību. Mēģinām definēt šīs tēmas. Virsuzdevums ir – lai visas dalībvalstis kopīgi vienojas, ka tās ir prioritārās jomas un mēs pie tām strādājam, lai nākotnē nodrošinātu augstas kaujas un aizsardzības spējas.Otrs lielais NATO jautājums ir transatlantiskā saite. Jau ilgstošu laika periodu ASV ieguldījums kopējās NATO aizsardzības spējās ir neproporcionāli liels. Šobrīd ASV ieguldījums sastāda 75 procentus iepretim 25 procentiem no pārējām 27 valstīm. Te nonākam pie jautājuma – kāpēc Amerikas vēlētājam un nodokļu maksātājam ilgtermiņā tas būtu jāsedz. Amerikāņi sagaida, ka eiropieši uzņemsies lielāku atbildību un vairāk investēs aizsardzības spēju nodrošināšanā. Tas būs temats, par ko runāt valsts un valdību vadītājiem.Latvijai ļoti interesants būs jautājums par sadarbību ar NATO partneriem. Mums interesē, kādā veidā NATO attīsta savu sadarbību ar tiem, kas ir spējīgi, griboši un ir pierādījuši savu jaudu, sadarbojoties operācijās. Mūsu reģionā tā ir Somija un Zviedrija. Esam ieinteresēti, ka šīs valstis aizvien ciešāk sadarbojas ar NATO. Tas ir jautājums par partneriem, kas izteikuši vēlmi pievienoties aliansei. Te, protams, Gruzija ir viens no tematiem. Šobrīd grūti pateikt, ar ko šajā ziņā beigsies samits, taču vienmēr esam iestājušies par atvērto durvju politiku. Tā ir svarīga un jāturpina.
Jau vēstīts, ka Latvijas aizsardzības budžets pašlaik ir mazāk par vienu procentu no IKP. Lai sasniegtu 2020.gadam nosprausto mērķi, tās jāpalielina vairāk kā divas reizes, tomēr vismaz nākamgad aizsardzības budžets strauji palielināts netiks.
Tāpat otrdien, 4.martā, pēc Aizsardzības un iekšlietu komisijas slēgtās sēdes komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (Vienotība) uzsvēris, ka valsts aizsardzības jomā vienai no galvenajām prioritātēm jābūt pretgaisa aizsardzības spēju modernizācijai.