Gribu vilkt paralēles ar šodienu un jautāt vai vēsture atkārtojas? Noteikti nē! Esam kļuvuši gudrāki un otru reizi tādā pašā formā tas nenotiks. Tomēr priekšdarbi ir veikti. Esam uzsēdināti uz legālās dabas gāzes narkotikas un tam sagatavojuši visu nepieciešamo likumdošanas bāzi, lai nekas netiktu mainīts.
Katrs zina, ka dabas gāzes megavatstunda maksā 2,5 – 3 reizes vairāk nekā biomasas megavatstunda un enerģētikas sektors tiek raustīts pēc pilnas GAZPROM programmas: ir brīži, kad dabas gāzes cena tiek samazināta (jo tādējādi tiek dota cerība, ka nekas nav jāmaina nākotnē, lai pārietu uz lētāku kurināmo) vai palielināta (ja kļūstam nepaklausīgi Krievijai).
Vēl vairāk. Latvijas Ministru kabinets ir izveidojis speciālu atbalsta politiku dabas gāzes un citu fosilo kurināmo lietotāju atbalstam un ar masu mediju palīdzību ir radīts priekšstats par dārgo zaļo enerģiju. Gandrīz visi cilvēki Latvijā zina, ka zaļā elektroenerģija ir dārga, bet nezina, ka faktiski tā ir sarkanā elektroenerģija vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Tā ir maksa par elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot dārgo Krievijas dabas gāzi!
Šobrīd precīzi ir izkristalizējies tas, kas mūs sagaida. Nevajadzētu cerēt, ka netiks celta dabas gāze cena, ja neklausīsim lielajam kaimiņam. Atliek tikai atbildēt uz jautājumu: vai gribam būt neatkarīgi.
Ja jā, tad ķeramies pie darba. Atsakāmies no dabas gāzes centralizētajā siltumapgādē. Tas ir arī ekonomiski izdevīgi valstij, jo 1 miljons Eiro, kas šobrīd tiek pārskaitīts katru dienu uz Krieviju, paliktu Latvijā. Būs jaunas darba vietas kurināmā sagādei, iekārtu darbināšanai un apkalpošanai. Cilvēkiem būs darbs. Siltumenerģijas tarifs pazemināsies.
Ir vairāki iemesli kāpēc pašvaldības nepieprasa dabas gāzes nomaiņu savās katlu mājās. Viens ir ilgas pēc Eiropas naudām, bet otrs - emocionāls. Ja jau valstij nevajag un Sabiedrisko Pakalpojumu regulators apstiprina augstos tarifus (dažās pašvaldībās tie ir pusotru reizi augstāki), tad kāpēc gan pašvaldībai vajadzētu uztraukties.
Nepieciešamība pēc Eiropas naudām nav tik liela, kā tā izskatās pašvaldību vadītāju acīs. Jautājums ir tikai viens, cik ilgā laikā dabas gāzes katla nomaiņa atmaksāsies ar un bez Eiropas naudu. Pieredze rāda, ka kredīts būtu jāņem uz 2 vai 3 gadiem ilgāku laika periodu. Nelielais atmaksāšanas laiks ir saistīts ar to, ka cenu starpība starp dabas gāzi un enerģētisko koksni ir aptuveni 30 Eiro par vienu megavatstundu. Ja katlu mājā saražo 10 tūkstošus megavatstundu, tad katru gadu tiek iegūti 300 tūkstoši Eiro, ar kuriem iespējams atmaksāt kredītu un papildus izmaksas darbināšanai.
Jau tagad dzirdu "gāzētāju" ruporus kliedzam par tuksnesi Latvijā, par to, ka nepietiks biomasa, ka Ziemeļvalstis pārpirks mūsu šķeldu un granulas. Tas viss jau ir bijis un nekas tāds nenotiek, jo celmi vēl joprojām pūst mežos un neviens tos ārā nevelk. Ja Zviedrijā tas ir līdzvērtīgs kurināmais, bet pie mums to neizmanto, tad tas nozīmē, ka mums ir daudz par daudz vēl kurināmā, ko var paņemt , viegli pastaigājoties pa mežu.
Secinājums ir viens. Lai mēs visi paliktu savās vietās, Ministru Kabinetam ir steidzami jāgroza likumdošana valsts neatkarības nodrošināšanai , nomainot subsīdiju adresātus (atceļot gandrīz 200 miljonu subsīdijas fosilajiem importētajiem kurināmajiem gadā un meklējot atbalsta formas vietējo energoresursu izmantošanai) un pašvaldībām ir pienācis pēdējais brīdis sākt domāt par siltumenerģijas lietotājiem un valsts neatkarību.