Fragments no intervijas:
Nejauks un vienlaicīgi iracionāls jautājums. Redziet, karavīrs dod zvērestu. Saeimā deputāti arī dod zvērestu. Kā politiķi to ievēro, lieki apspriest. Kā nozare mēģina saprast, vai X stundā jūsu cilvēki patiešām cīnīsies?
Vesela virkne lietu. Vienkāršāka ir tā, ka jebkuram bruņoto spēku karavīram ir jābūt pielaidei valsts noslēpumam.
To es nezināju.
Tur, protams, ir dažādi līmeņi, bet tā ir. Līdz ar to daži, kuri to nesaņem, apvainojas, bet tā nu ir – ja nav pielaides, ir jāatvaļinās. Un, jāsaka, kad mums ir augstākā atestācijas komisija, ik mēnesi trīs četri ir spiesti aiziet. Pamatā runa ir par karavīriem instruktoriem. Protams, otram galvā ielīst nevar, bet riska faktorus mēs mēģinām izķert. Nākamā lieta ir, kāda kultūra ir vai nav izveidota konkrētajā struktūrā. Es neapgalvošu, ka līmenis ir izcils. Ir vienības, kurās uzstādījums par pienākumu aizsargāt valsti ir izteiktāks, un ir tādas, kurās tas mazāk izteikts, bet kopumā mēs apzināmies šī faktora – lai nacionālie bruņotie spēki ir tādi, uz kuriem var paļauties, – nozīmīgumu. Un es domāju, ka vajadzības brīdī viņi būs. Cita lieta, ka mums ir jāsper nākamais solis un līdzīga sistēma jārada zemessargiem un rezervistiem. Es nedomāju, ka viņiem tagad būtu jāiet pēc pielaidēm, tomēr augstāka līmeņa paļāvībai vajadzētu būt. Tiesa, tad tam jāiet kompleksā ar kaut kādiem bonusiem, lai nav tā, ka no cilvēka tikai prasa.
Pateicoties lielākam finansējumam, armija mums var kļūt kaujas spējīgāka, bet, ja ir neiekārtota robeža, ja robežsargi sūdzas, tad vienalga nav lāgā. Padalieties varbūt!
Mēs jau to darām. Mēs jau esam sagatavojuši valdībai nepieciešamos lēmumprojektus par ieročiem viņiem, tehniku, lai nav tā, ka krīzes gadījumā, kad viņi nonāk mūsu pakļautībā, parādās kaut kādas problēmas ar munīciju, pārāk lielas atšķirības utt. Lai ir jau gatava lēmumu pieņemšanas sistēma un nav jāmēģina kaut ko pēkšņi izdomāt, lai ir vienota, nevis paralēlas apgādes sistēmas utt. Ja runājam tieši par robežu, mēs kopā ar Iekšlietu ministriju tieši strādājam pie kopīgas robežas drošības nodrošināšanas koncepcijas. Piemēram, ja mēs pērkam sensoru sistēmas, tad – lai gan tās vairāk saistītas ar militārajām vajadzībām –, dodot robežsargiem šo informāciju, kas papildina viņu sensoru informāciju, rezultātā mēs iegūstam diezgan labu «bildi». Spēja kopīgi rīkoties – ir bijušas vairākas kopīgas mācības. Es neteikšu, ka esam sasnieguši to, ko mēs gribam, tur vēl pamatīgs ceļš ejams, tomēr mēs virzāmies pareizajā virzienā.
Nu visi runā par hibrīdkaru. Vai, mēģinot zem viena jumta salikt ārkārtīgi daudzus riskus, mēs rezultātā nekļūstam pavirši? Varbūt labāk mazāk žvadzināt šo vienu vārdu, bet domāt par konkrētiem riskiem?
Nu, tas ir tāds moderns jēdziens, kas patiesībā ietver diezgan vecus fenomenus. Jo tas, ka tu izmanto pretinieka destabilizēšanai nevis tiešu militāro spēku, bet citus paņēmienus, tiek lietots jau krietni sen. Jauns varbūt ir apjoms, kādā šādas metodes tiek lietotas. Es nemazinu šī daudz piesauktā hibrīdkara bīstamību, tomēr jāņem vērā arī, ka tāds, kādu mēs to redzējām, piemēram, Krimā, diez vai iespējams citās situācijās. Jo faktori, kāpēc tas izdevās Krimā, ir: vāja valdība, vājas drošības struktūras un pārsteiguma elements. Pārsteiguma momenta kā trumpja vairs īsti nav, savukārt valdību un drošības struktūru nostiprināšana ir pašu valstu, kas uztraucas par hibrīdkaru, rokās.
Tomēr, atkārtošos, es nesaku, ka mums par hibrīdkara draudiem nav jādomā. Galu galā ir propagandas kara elements, ir kiberkara elementi, kurus Ukrainā mēs līdz šim esam redzējuši maz, bet kuri var radīt ļoti nepatīkamas sekas.
Vai mēs pietiekami nopietni uztveram kiberuzbrukuma riskus? Neapvainojieties, bet, uzzinot, ka būs kiberdrošības zemessardze... Es saprotu, ka tie ir patriotiski, zinoši cilvēki, tomēr tas kaut kā par maz, ja kāds brīvajā laikā ar to nodarbojas.
Es kā Nacionālās IT drošības padomes vadītājs varu paskaidrot (smejas). Lai nu paliek nosaukums, bet realitāte ir tāda, ka sabiedriskajam sektoram tos labākos talantus dabūt ir grūti. Tātad mums ir nepieciešams izveidot sistēmu, kuras rezultātā mums ir personu grupa, kas spēj pretdarboties uzbrukumam. Kā viņus motivēt? Viņiem tātad nav tādu mācību kā "parastajiem" zemessargiem, toties viņiem ir iespēja nodarboties ar to, ar ko legāli kā privātpersonas viņi nodarboties nevarētu. CERT.LV (Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija) ir ļoti labā līmenī. Kaut prezidentūras kontekstā esmu diezgan daudz pabraukājis apkārt – un, jāsaka, mēs Eiropā esam labāko trešdaļā. Biju Japānā un, atklāti sakot, biju gaidījis ko vairāk – tie risinājumi, ko viņi liek galdā, nav pārāki par mūsējiem. Tagad uz valdību iet MK noteikumu projekts par minimālām drošības sistēmām visām valdības sistēmām; kritiskās infrastruktūras sistēmām ir savi kritēriji, to izpildi kontrolē Satversmes aizsardzības birojs, bet jābūt arī kaut minimālām prasībām valdības sistēmām vispār. Tad mums ir sensoru sistēma valsts nozīmes sistēmā, kas ļauj mums redzēt, kas, hmm, ložņā, kādas ir tendences ložņāšanā. Es ticu, ka nav iespējams tāds uzbrukums, kas nodarītu kritiskus zaudējumus, tomēr vienlaicīgi, jā, mēs esam savās sistēmās redzējuši pietiekami sarežģītus vīrusu kodus, lai secinātu, ka tie nav kaut kādas privātpersonu aktivitātes. Īsi sakot, riski ir, bet, manuprāt, esam diezgan labi sagatavoti. Lietuvas prezidentūras laikā daži uzbrukumi bija veiksmīgi, mūsu prezidentūras ietvaros – jā, bija, bet mēs tikām ar tiem galā.
Visu interviju ar pašreizējo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Sārtu lasiet pirmdienas, 6.jūlija, avīzē Diena!