Šeila: velosipēdistu un kājāmgājēju konflikta pamats: savstarpēja neiecietība un nervozitāte

lv_ aptaujāja vairākus sabiedrībā pazīstamus velosipēdistus, lai noskaidrotu viņu viedokli par attiecībām ar kājāmgājējiem."Kājāmgājējiem ir pamats apvainoties uz velosipēdistiem, viņu pārmetumi ir lielā mērā objektīvi," atzina žurnālists un politikas komentētājs Māris Zanders. Viņaprāt situācija būtiski uzlabotos, ja vasarās tik brašie braucēji pamēģinātu braukt ar velosipēdu visu cauru gadu, arī ziemā. "Rīgā ietves ir tik platas, cik nu ir, un, ja cilvēks vēlas izsportoties, tad tas tomēr jādara ārpus pilsētas. Rīgā velosipēds ir pārvietošanās līdzeklis nevis sporta rīks." M.Zanders arī atzina, ka viņš pārsvarā pārvietojoties pa ietvēm, taču darot to uzmanīgi un viņam neesot bijuši konflikti ar kājāmgājējiem. Žurnālists norādīja, ka daudz piesauktās velobraucēju joslas nebūs universāls risinājums visai Rīgai, jo daudzviet tādas vienkārši nav iespējams izbūvēt Rīgas arhitektonisko īpatnību dēļ. "Es, piemēram, iedomājos Dzirnavu ielas stūri pie Antonijas ielas. Nu kādu velobraucēju joslu gan tur varētu izveidot? Tas vienkārši nav iesp;ejams, jo tad būtiski tiktu aizskartas autobraucēju tiesības. Tādēļ viens no šī konflikta risinājumiem būtu pārvietošanos ar velosipēdu popularizēt visos gadalaikos, tas daudziem riteņbraucējiem liktu pārvērtēt stilu, kādā viņi brauc vasarās. Bet vispār tas ir savstarpējās kultūras jautājums.” Arhitekte Zaiga Gaile, riteņbraucēja ar 15 gadu stāžu atzina, ka "daudzi jaunie cilvēki brauc ļoti agresīvi. Viņu dēļ arī es kā riteņbraucēja bieži esmu jutusies apdraudēta. Jā, es arī braucu pa ietvi, taču daru to ļoti uzmanīgi, nekad nezvanu, jo saprotu, ka uz ietves neesmu prioritāte. Tādēļ man nekādi konflikti ar kājāmgājējiem nav veidojušies. Taču uz jaunajiem agresīvajiem čaļiem, kas pārgalvīgi brauc ar velosipēdu, es arī esmu dusmīga." Labklājības ministre Ilze Viņķele norādīja, ka konfliktu cēlonis zināmā mērā ir tas, ka "Rīga nav riteņbraucējiem draudzīga pilsēta, lai gan tīri objektīvi daudzviet nav iespējams izveidot velojoslas, nenojaucot dzīvojamās mājas." Ministre arī atzina, ka viņai personīgi nav bijuši konflikti ar kājāmgājējiem, jo brauc uzmanīgi. "Lai gan es arī pārvietojos pa ietvēm, tomēr šaurākās vietās es nokāpju no riteņa un to stumju, lai pārāk netraucētu gājējiem. Tas lielā mērā ir savstarpējās izpratnes jautājums. Ja riteņbraucēji atcerēsies savas kā gājēju izjūtas, tad viss būs kārtībā."Modes māksliniece Šeila norādīja, ka riteņbraukšana pati par sevi ir ļoti apsveicama un tas ir daudz labāk nekā braukt ar automašīnu. "Taču to ļoti apgrūtina niecīgais veloceliņu skaits pilsētā. Kādēļ tādi var būt pietiekamā skaitā it visās Eiropas pilsētās, izņemot Rīgu? Var taču arī ietvi sadalīt starp gājējiem un velosipēdistiem. Te gan jāatzīst, ka bieži gājēji šo dalījumu neievēro un staigā pa velosipēdistiem domāto joslu. Domāju, šī konflikta pamatā ir cilvēku savstarpējā neiecietība un nervozitāte, kā arī nepatika pret to, kas nav tāds kā es. Ja es nebraucu ar divriteni, tad ari ar nepatiku skatos uz tiem, kas ar to brauc. Tādi mēs diemžēl esam. Reiz, kad es ar savu divriteni jau biju apstājusies, kāda vecāka kundze man spieķos iegrūda savu spieķi. Savu neapmierinātību ar dzīvi viņa izgrūda uz manu divriteni. Man liekas mums visiem vienkārši ir jābūt mazliet jaukākiem."