Skujiņš: Tagad mēs izgaršojam pašus zemākos valodas slāņus

gadā izdotais darbs Miesas krāsas domino nesen iekļauts Eiropas labāko indie romānu sarakstā."Būtībā jau šī ir atvadīšanās. Būtu naivi domāt, ka es dzīvošu simt piecdesmit gadus, tas ir smieklīgi. Man ir pēdējais laiks, bet es arī nedomāju vairāk strādāt. Visu, ko esmu gribējis, es esmu pateicis," atzīst Skujinš, kam šī gada nogalē paliks 90 gadi. "Oficiāli tie man būs 25. decembrī. Bet man jau ir 90. Rēķiniet deviņus mēnešus, es jau neesmu priekšlaikā dzimis. Tagad ir aprīlis, un es jau esmu."Runājot par valsts nākotni, rakstnieks ir visai piesardzīgs: "Nedomāju, ka latvieši iznīks pavisam, kaut gan patlaban visspējīgākie un gudrākie cilvēki aizlaižas prom. Es to zinu pēc savām vistuvākajām ģimenēm, kurām šeit netrūkst itin nekā. Aiziet meitenes, un tās jau vairs nenāks atpakaļ. Es domāju, ka it neviens nezina, kas notiks." Savukārt skepsi pauž par iebraucēju spēju te iedzīvoties: "Es dabā neredzu jēgu, kāpēc pēkšņi Āfrikas ziloņiem būtu jāpārceļas dzīvot uz Latviju? Es to nesaprotu! Daba, tūkstošiemgadu veca selekcija ir radījusi cilvēkus konkrētai vietai. Tāda ir arī visa augu pasaule. Nu nevar šeit pēkšņi atvest Balto lāci – viņu te labāk apkops, zin’. Viņi [patvēruma meklētāji] taču nedomā te strādāt. Zināmas kultūras neizpratnes dēļ viņi neasimilējas. Izaug veselas paaudzes, kas nav strādājušas, nemāk strādāt un nezina, ka jāstrādā. Viņi ir jāapgādā. Arī tas, ka viņus vadās no vienas vietas uz otru, tas viss ir blefs, nekas tur neiznāks."Pilnu intervijas tekstu lasiet trešdienas, 27.aprīļa, laikraksta Diena drukātajā versijā.