Viņa skaidroja, ka ir divas aprites – mākslas tirgus, kas ir galeristu un kolekcionāru vide, un nekomerciālā izstāžu darbība - kuratoru īstenota ar valstisku institūciju atbalstu vai pēc to pasūtījuma. Abu jomu dalībnieki daļēji var pārklāties.
"Mākslinieka konkurētspēju rada viņa galerists, veidojot viņam vārdu un intrigu ap viņa darbiem, lai tie būtu iekārojami kā kolekcionāriem, tā izstāžu kuratoriem. Taču tas uzliek pienākumus arī māksliniekam – piemēram, radīt tik un tik darbu mēnesī – ko ne katrs "brīvais ērglis" uzņemsies. Nav iemesla galeristam izdot naudu, lai radītu vārdu, ja šis vārds tev nenes atpakaļ peļņu, bet, lai būtu šī peļņa (un māksliniekam - vārds!), tev ir jāpārdod, vismaz sākotnēji, ievērojams skaits darbu, lai kolekcionāru aprindās tie sāk rotēt, rada sacensību tos iegādāties utt.," par mākslas politiku stāstīja L.Slava.
Uz jautājumu, kādēļ tik maz pasaules mākslas tirgū tiek pārdoti latviešu mākslinieku darbi, L.Slava atbildēja, ka laimējas tiem, kuriem ir savi galeristi ar vārdu un pieredzi, vai arī valsts viņu izvirzīšanai
apzināti tērē ievērojamus līdzekļus, turklāt nevis vienu reizi vien, bet
sistemātiski. "Tomēr šodien valda mākslas tirgus kā tāds. Pasaules tirgus ir mākslas pārpildīts, kolekcionāriem ir jāspēj noturēt cenas saviem īpašumiem, tas ir – jau esošiem, vairāk vai mazāk pazīstamiem vārdiem. Jaunpienācējam - galeristam ir jābūt ar "spēcīgiem elkoņiem" un ilgstoši mērķtiecīga darba spējīgam, kā arī labi sakari pareizās aprindās nenāks par ļaunu," uzskata mākslas zinātniece.