Spure: Ar varu nevienu ieslodzīto resocializēt nevaram

Statistika rāda – vidēji katrs trešais no ieslodzītajiem cietumā agri vai vēlu atgriežas. Tas ir diezgan liels skaits. Kā uzlabot veiksmīgas ieslodzīto resocializācijas bilanci?Resocializācija varētu būt jebkādā apjomā. Pats galvenais nosacījums ir paša notiesātā motivācija mainīties. Ja cilvēkam šīs motivācijas nav, ar varu viņu neviens nevar resocializēt. Ar varu nevienu nevar piespiest mācīties vai strādāt - mūsu valstī nav piespiedu mehānisma. Primārā problēma ir narkotiku vai alkohola atkarība, bet arī atkarību ārstēšanai Latvijā nav piespiedu mehānisma. Tie resocializācijas līdzekļi būs mazāk efektīvi, ja cilvēks nav motivēts mācīties un strādāt, un viņam primārā ir problēma, kur dabūt nākamo devu.Tātad visbiežāk ieslodzījumā atkārtoti atgriežas narkomāni un alkoholiķi?Tā viennozīmīgi apgalvot negribētu, taču situāciju esam analizējuši, tāpēc arī rakstījām projektu pieteikumu. Esam uzvarējuši projektā par atkarības centra būvniecību Olaines cietumā [2016.gadā Olaines cietuma teritorijā plānots atvērt par Norvēģijas valdības naudu izbūvētu centru, kurā ieslodzītie tiks ārstēti no narkotisko un psihotropo vielu atkarības – red.]. Tā būs niša, kura līdz šim Latvijas cietumu sistēmā nav bijusi aizpildīta. Šajā centrā varēsim īstenot specifiskas, specializētas programmas tiem, kuri paši ir motivēti. Labāka cietumu sistēmas infrastruktūra būs papildu ārējā motivācija laboties tiem ieslodzītajiem, kuriem pašlaik tās nav? Jā, bet jāņem vērā arī cits apstāklis. Var būt, ka viņš cietumā uzvedas ļoti labi, apzināti nepieļauj pārkāpumus, iet skolā, apmeklē kādu no resocializācijas programmām, taču tas vēl nav rādītājs, ka cilvēks neatgriezīsies. Ja viņš atbrīvosies no cietuma, nesaņemot atbalstu ārā vai varbūt vienkārši ir vājas gribas cilvēks... Ja viņam nav jumta virs galvas un šovakar nav ko ēst, tad pastaigās, pastaigās riņķī, kamēr atradīs vieglāko risinājumu. Diemžēl, tā ir. Ne visi, kas iznāk no cietuma pēc pilna soda termiņa izciešanas, ir spējīgi socializēties.Tad jārunā arī par sabiedrības attieksmi pret bijušajiem cietumniekiem. Darbā tādus praktiski neņem. Jā. Šādi gadījumi nav izslēgti. Nav sistēmiski līdz galam sakārtots šis jautājums. Nav starpinstitūcijas, kurā vērsties, piemēram, ja cilvēkam nav noteiktas dzīvesvietas. Un tādu cilvēku ir pietiekami daudz. Nakts patversmes iespēja nav risinājums. Skaidrs, ka nevajag dot zivi, bet vajadzētu iedot makšķeri - tāda loma bija Probācijas dienestam, taču tur šī funkcija ir likvidēta, vietā nekas nav radīts. Visas cerības ir tikai uz kopienām, biedrībām. Jāatzīst, ka vairāk vai mazāk tās ir tendētas savus pakalpojumus piedāvāt kristiešiem, un šo kritēriju visi neiztur. Tātad jāatjauno vai jārada no jauna starpinstitūcija, kas pēc iznākšanas no cietuma palīdz atkal iekļauties sabiedrībā.Nedomāju, ka jāatjauno tādā kvalitātē, kādā tā bija Probācijas dienestā. Jāizvērtē, vai tas bija efektīvi. Viennozīmīgi jāiesaistās pašvaldībām, sabiedriskajam sektoram, nevalstiskajām organizācijām un jādomā citas versijas. Vai tās ir tā saucamās "pusceļa mājas" vai cits risinājums, bet tādam tīklojumam jābūt. Mēs paši radām kriminogēno fonu, un sabiedrība nevar būt droša, ka bijušie ieslodzītie, nespējot socializēties, neveiks jaunus noziegumus, tāpēc, ka cietumā bija vieglāk izdzīvot. Viņam tur ir mazāk rūpju, nav jādomā, kā apmaksāt rēķinus vai kur dabūt pārtiku. Uz miskasti nav jāiet, ja trīsreiz dienā pabaro.Daļā sabiedrības attieksme pret ieslodzītajiem ir "izolēt un aizmirst". Apzināta vai neapzināta tieksme tādējādi atriebties un nevēlēšanās bijušo ieslodzīto iekļaut atpakaļ sabiedrībā jau kā normālu sabiedrības locekli.Jāapzinās, ka aptuveni 2000 ieslodzīto gadā mainās. 2000 iznāk no cietuma, bet tikpat arī nonāk cietumā. Vieta tukša nepaliek. Jādomā – cik sabiedrība ir vai nav kriminogēna, vai paši ikdienā apzināmies, kas mums apkārt staigā un ar ko mēs braucam blakus tramvajā. Tomēr tā nekādā gadījumā nedrīkst būt atriebība. Tā ir atriebības kāre – ielikt cietumā un aizmirst.Tomēr šī atriebības kāre ir diezgan raksturīga parādība. Noraidoša attieksme pret tiem, kuri reiz bijuši ieslodzītie.Tas ir darbs ar sabiedrību. Tāpēc IeVP cenšas informēt sabiedrību par to, ko mēs darām un kādi pasākumi notiek. Es domāju, ka attieksme lēnām mainās. Redzam, ir arī brīvprātīgie, kas arvien vairāk nāk un strādā ar ieslodzītajiem. Pamatā gan tie ir draudžu pārstāvji, bet brīvprātīgo skaits pieaug, laiku pa laikam ir arī kādas iniciatīvas, kas piedāvā īstenot kādu programmu, kāda sabiedriska organizācija, kas vēlas sadarboties. Izmantojam katru šādu iespēju. Darām visu iespējamo, lai efektivitāte darbam būtu pēc iespējas lielāka.