Spure: Ieslodzīto skaits ir pietiekami liels, lai par to bažītos

Spurei, kas līdz apstiprināšanai jaunajā amatā vadīja IeVP Resocializācijas dienestu, nu jāvirza visas Latvijas cietumu sistēmas reorganizācija un optimizācija.Amatā esat kopš jūlija vidus. Kas šajā laikā paveikts?Padziļināti izvērtēta nodrošinājuma joma - tas ir Nodrošinājuma dienests IeVP, kurš šobrīd tiek reorganizēts. Praktiski tas tiek likvidēts un struktūra pārveidota citādāk ar mērķi efektīvi organizēt darbu un noteikt funkcijas, atbildības sfēras un kompetences, kuras manā skatījumā līdz šim bija absolūti nepietiekamas. Liela joma ir arī veselības aprūpe ieslodzītajiem. Faktiski IeVP tiek atjaunota Medicīnas daļa, kura pirms laika krīzes risinājumu ietvaros tika likvidēta. Taču šī joma prasa daudz lielāku atbildību, tāpēc tiks radīts daļas priekšnieka amats ar mērķi apzināt stāvokli visā sistēmā un arī risināt jautājumus, kas attiecas uz cietuma slimnīcas kapacitātes paaugstināšanu.Tāpat Iepirkumu daļa tiek radīta atsevišķi no nodrošinājuma daļas ar mērķi, lai nepārklātos vienas un tās pašas amatpersonas, lai nav tā, ka vieni un tie paši gatavo iepirkumu dokumentāciju, tie paši izsludina iepirkumu konkursus un tie paši pēc tam izskata piedāvājumus un slēdz līgumus. Šīs jomas pilnībā tiks nodalītas ar mērķi pastiprināt iepirkumu kvalitatīvo sastāvu. Strukturālas pārmaiņas tiks turpinātas arī citos dienestos, ceļot kvalitāti, nevis kvantitāti, lai pēc tam varam padziļināti pievērsties tieši funkciju izpildei. Vai pašreiz IeVP vispār ir pietiekami resursi minēto strukturālo reformu realizēšanai?Tādēļ arī mēs to neveicam uzreiz visā pārvaldē, bet pa dienestiem. Teiksim tā – lai negatīvi neietekmētu tekošo ikdienas darbu, lai nebloķētu darbu, ejam pakāpeniskas reorganizācijas ceļu.Viegli ir kaut ko griezt, bet tam ir jābūt pamatoti, tāpēc notiek rūpīga izvērtēšana. Kad stājos amatā, teicu - ja runājam par sistēmas attīstību, par reformām, par jaunu cietumu un par jaunu cietumu saturu, tad no sākuma jāsaprot, kas mēs esam šodien. Stabilitāte jāgūst šodien, lai pēc tam varam attīstīties tālāk. Dzirdētais pretnostatījums "vecā" un "jaunā" cietumu sistēma - cik daudz pašlaik atlicis no "vecās" sistēmas?Tas, ko tagad teikšu, nav nekas jauns – tas ir kopš neatkarības atgūšanas redzams. Tad, kad pārgājām Latvijā uz cietumu sistēmu no labošanas darbu koloniju sistēmas, likumu ietvarā tas notika vairāk vai mazāk formāli. Dabā palika tās pašas ēkas, tā pati infrastruktūra. Ja tas ir vecs cietoksnis, cara laika būve, kurš tagad ir arhitektūras piemineklis, tad tas tāds arī ir. Mēs tur neko nevaram izmainīt, ne sienas pārnest, ne logu izmērus mainīt. Esam spiesti soda saturu ielikt tajā pašā infrastruktūrā, kas bija pirms tam, padomju laikā. Ne vienmēr tas ir efektīvi. Ja runājam par daļēji slēgta tipa cietumu infrastruktūru, kur ir baraku tipa ēkas un ieslodzītie ir izvietoti vairāku desmitu cilvēku skaitā vienā telpā, tad par kādu resocializāciju mēs īsti te varam runāt? Cietumnieks dienas laikā var apmeklēt skolu, psihologu vai sociālo darbinieku, bet pēc plkst.17 viņš aiziet atpakaļ barā, kur viņa domas un vērtības dzīvē ietekmēs daudz efektīvāk, nekā to pa dienu var izdarīt kādas programmas ietvaros. Tātad pašreizējā infrastruktūra principā ir tā, kas neļauj cilvēkam no ieslodzījuma iznākt labākam nekā viņš tajā nokļuva.Tiek pieliktas visas pūles, taču jāņem vērā pašreizējā situācija un arī finansiālās iespējas. Mēs pašreiz naudas ieguldījumus kaut kādiem remontiem, sadzīves apstākļu uzlabojumiem, būvējam jaunas katlu mājas – tas viss ir proporcionāli tam, cik mums piešķirts. Esam ierobežoti.Varam daudz spriest – kas ir efektīvāk. Vai uzcelt jaunu cietumu, kur būs attiecīgi jau radīta infrastruktūra, lai ieliktu atbilstošu saturu, kur nebūs ieslodzīto hierarhijas iespējamas vienkārši tāpēc, ka ieslodzītie atradīsies vienvietīgās, divvietīgās kamerās. Ar to mēs ierobežotu negatīvo ietekmi vienam uz otru, savstarpējo vardarbību un tamlīdzīgas lietas, kas ir ļoti no svara. Tāpat jāņem vērā arī paša cietuma izvietojums. Ja tas ir pilsētas centrs, tad no ārējā drošības viedokļa tas ir ļoti apgrūtinoši. Nevaram izslēgt negatīvas ietekmes piekļuves ceļus no ārpuses. Iepriekš nav īsti ievēroti cietumu būvniecības standarti.Vai minētā vardarbība ieslodzīto vidū Latvijas cietumos ir liela problēma? Negribētu teikt, ka tā ir ļoti skaļa problēma, bet izslēgt to nevaram. Tur pie vainas ir šī infrastruktūra un tehniskais aprīkojums, un mūsu ierobežotās iespējas to pielietot nepieciešamā mērā. Jāņem vērā arī štata jautājums. Rīgas cietumu mums šobrīd ir diezgan pagrūti nokomplektēt ar uzraudzības sastāvu, vakanču skaits ir pietiekami liels, lai tā būtu problēma.Nav motivācijas nākt strādāt, jo zems atalgojums.Cilvēkam, lai viņš savu darbu strādātu pietiekami kvalitatīvi, ir trīs galvenie aspekti. Vispirms tas ir pietiekams, cilvēka cieņu nepazemojošs atalgojums, otrs - darba vide. Šajā gadījumā jārunā par pilnu darba dienu paaugstināta riska apstākļos. Trešais jautājums – pietiekami kvalitatīva kvalifikācijas pilnveides iespēja, apmācību iespēja. Šos aspektus mēs diemžēl šobrīd varam nodrošināt tikai daļēji.Uz Latvijas kopējā iedzīvotāju skaita – kāda ir kriminogēnā situācija? Mums ir daudz ieslodzīto?Latvijas mērogam, es domāju, cipars ir pietiekami liels, lai par to bažītos. Tas, kas priecē, šobrīd aptuveni ir 5200 ieslodzīto, kas ir par aptuveni pusotru tūkstoti mazāk nekā pirms gada. Taču iemesli ir dažādi. Viena versija – likuma grozījumi (šā gada 1.aprīlī stājās spēkā grozījumi Krimināllikumā, kuros definēts jauns soda mērķis - ne tikai sodīt, bet arī atjaunot taisnīgumu, aizsargāt sabiedrību, resocializēt vainīgo un atturēt citus no noziegumu izdarīšanas. Ar minētajiem samazināti cietumsodu termiņi par dažādiem mantiskajiem noziegumiem – red.). Otra lieta – jāņem vērā valsts populācija. Aizbraukušo skaits ir pietiekami liels, arvien vairāk mums atpakaļ soda izpildei tiek nodoti cilvēki no Lielbritānijas. Tā ir iezīme, ka aizbrauc ne tikai visi tie labākie. Pa starpai migrē arī noziedzība.