Ne mirkli nešaubos, ka to izdosies precīzi noteikt un atbildīgās personas šoreiz tiks sauktas pie atbildības. Neredzu nevienu iemeslu, kas traucētu veikt kvalitatīvu ekspertīzi, pieaicinot ārvalstu speciālistus ar plašu pieredzi šādu atgadījumu izmeklēšanā. Šis nav parasts noziegums, kur noziedznieks slēptos, būtu iznīcinājis pierādījumus vai dzēstu pēdas, šeit ir redzams it viss, sākot no izmantoto materiālu paraugiem, ko sūtīt uz laboratorijām, projektiem, izpilddokumentācijas, projektētājiem, būvniekiem līdz pat konkrētam montierim, kurš skrūvējis katru skrūvi. Nepieciešama tikai kvalitatīva, objektīva ekspertīze un slēdziens.
Nenoliedzami, objektīvi to nevar paveikt sešās nedēļās, iespējams, būs vajadzīgs vismaz pusgads. Bet ko mēs varam mācīties un kādus pasākumus veikt, lai šādas lietas vairs neatgadītos? Kas ir šādas traģēdijas galvenā problēmas sakne?
Pēc saviem personīgajiem novērojumiem būvniecībā varu diezgan droši teikt, ka tā ir būvniecības "optimizācija" jeb "savilksim jostas!" princips. Pirmkārt, konkursā uzvar tas projektētājs un būvuzņēmējs, kurš projektu var realizēt vislētāk un visātrāk, kā arī tie, kuriem ir pieredze laika un naudas ietaupīšanā. Un viss galvenokārt tikai tāpēc, ka tirgotājiem ļoti būtisks ir ieguldījumu atmaksāšanās periods un laiks, lai pēc iespējas ātrāk uzsāktu pārdošanu. Katra diena, kad nenotiek pārdošana ir zaudēta nauda!
Tie, kas kaut nedaudz ir saistīti ar šādu objektu attīstību un būvniecību, nereti apliecina, ka gandrīz katrā projektā tiek meklēti optimizācijas varianti, tiek rēķināti un pārrēķināti nozīmīgo konstrukciju mezgli (un ne tikai), lai pēc iespējas "plānāks" risinājums noturētu konkrēto normatīvo slodzi. Teju lielākā daļa, metāla konstrukciju ražotāji piedāvā "optimizēt" risinājumu solot, ka "mūsu konstruktori pārrēķinās slodzes un metālu, lai atrastu risinājumu kā samazināt projektā paredzētā metāla kopējo masu". Faktiski notiek sacensība par to, kurš ir labāks un prasmīgāks "optimizētājs".
Diemžēl jāatzīst, kā tā nav tikai šo ražotāju atbildība un iegriba vien, jo, ja viņi "neoptimizēs, nepārrēķinās un nepārskatīs", visticamāk pie pasūtījuma netiks. Vienmēr atradīsies kāds, kurš tomēr pārrēķinās gan parametrus, gan skrūvju skaitu un tipu, gan arī metāla biezumu. Šajā "taupīšanā" piedalās VISAS projekta realizācijā iesaistītās personas, sākot no pasūtītāja, konstruktora, būvuzņēmēja un beidzot ar montieri. Līdz šim būvniecības nozarē tā skaitījās ierasta prakse, pie tās bija "pieradināti" kā konstruktori tā izpildītāji - faktiski no viņiem tas tika pieprasīts.
Reti ir sastopami tādi projekti, kuru prioritātes ir "būvējam ar rezervi, mūrējam biezāku sienu, projektējam vairāk skrūves vai biezāku metālu".
Tur nav vainojami tikai privātā sektora attīstītāji vien. Arī valsts un pašvaldības līdz šim sniedza savu artavu, popularizējot, pieņemot un pat pieprasot šos spēles noteikumus. Uzdevums bieži ir bijis uzbūvēt ar pēc iespējas mazāku valsts/pašvaldības līdzfinansējuma daļu - "optimizējam, optimizējam", kamēr projektētāja kontroltāme sasniedz vēlamo.
Un tas ir tikai pirmais solis optimizācijā. Tad nāk būvniecības iepirkums, kur par vienu no galvenajām prioritātēm aizvien tiek izvirzīti būvniecības laiks un cena. Lai būvnieks uzvarētu šādā konkursā, atkal nākas "nogriezt" jau "apgraizītos" risinājumus un nereti pasūtītājam tiek palūgts (piedāvāts) atkal kaut ko samazināt, atstājot finansējumu, piemēram, projektā neparedzētiem darbiem. Reizēm pēc konkursa izsludināšanas tiek saprasts, ka kāds no risinājumiem ir neatbilstošs, bet bez kuriem ēkas ekspluatācija ir apgrūtināta. Pasūtītājam liekas naudas nav un projektētājam, izstrādājot projektu, šādas norādes nebija, jo arī viņš projektēšanas konkursā vinnējis pēc kritērijiem: cena, projektēšanas laiks un "optimizācija".
Ko pasūtītājam darīt?
Vainot būvnieku, kurš jau sākumā nav fiksējis, ka projektā ir kļūda un tāpēc, lai neparedzētos darbus apmaksā no saviem līdzekļiem? Varbūt vainot projektētāju, kurš nav visus faktorus ievērtējis, jo projektam atvēlētā nauda ir bijusi tik cik ir, un uzdevums bijis "samazināt", lai Pasūtītājs iekļautos sev vēlamajā (sākotnēji paredzētajā) budžetā? Šādi vai līdzīgi vainīgo meklējumi var būt bezjēdzīgi ilgi un nevajadzīgi. Uzskatu, ka mums nav jāizgudro jauns ritenis, ja citviet Eiropā jau šāds ritenis sen pastāv. Zolitūdes traģēdija, skaidri parādīja, kur šāda optimizācija noved.
Valdībai ir skaidri jādefinē vienots būvniecības standarts, kas regulētu tiesiskās attiecības starp trīs galvenajiem spēlētājiem - pasūtītāju (būvuzraugu), projektētāju (inženieri) un izpildītāju (būvnieku). Jānosaka kvalitātes kritēriji (kā tas ir, piemēram, Vācijā ar Q1, Q2 u.c.), precīzi jādefinē teorētiski iespējamās papilddarbu izmaksu vienības cenas (jau iepirkuma procedūras laikā), par pamatu izmantojot starptautiskās inženierkonsultantu federācijas FIDIC būvniecības darbu līgumu noteikumus.
Iespējas ir daudz un dažādas, taču šobrīd primārā lieta ir vēlēšanās kaut ko mainīt un drosme lauzt ieradumus, kas šo nozari un saistītās industrijas ir vadījuši pēdējās divas desmitgades. Vismas šobrīd ārēji izskatās, ka būvniecības nozare ir sarosījusies, veic pārrēķinus, būvē atbildīgāk. Tādēļ atliek vien cerēt, ka šo pašreizējo atbildības sajūtu "laiks nenoliks pie vietas", bet ar likumu to izdosies nostiprināt visos pamatos.